“Es neesmu nekas,” vecais vīrs atbildēja. “Tikai vecs ubags, kam jāiet savs ceļš līdz galam.”
“Kāpēc tu šajā laikā ej, nevis atpūties savā gultā? Šie ceļi naktis nebūt nav droši,” teica tā pati balss.
“Man nav gultas,” vecais vīrs atbildēja. “Un šonakt es nespēju izlūgties ne dāvanas, ne vietu, kur pārgulēt.”
“Ja vēlies, guļvietu vari dabūt šeit. Un uzkost kādu kumosu, ja tev ir patikšana piedalīties mūsu vakariņās. Cilvēks nedrīkst iet visu dienu un nakti bez apstājas.” No lielo, pelēko akmeņu aizsega iznāca glīts, bārdains vīrietis. Saņēmis vecā vira elkoni, viņš veda to uz ugunskura pusi un iesaucās: “Mums šovakar ir viesis!”
Iepretī bija jaušama sakustēšanās, taču mēness šai naktī nespīdēja, un svešinieku ugunskurs bija paslēpts bedrē, tāpēc ubags no notiekošā daudz neredzēja. Viņš ziņkārīgi apvaicājās: “Kāpēc jūs slēpjat savu uguni?”
Bārdainais vīrietis nopūtās. “Ir ļaudis, kas pret mums nejūt mīlestību. Mēs nevēlamies sastapties ar ļaunumu. Turklāt šovakar mūsu ugunskurs ir pavisam neliels.”
“Kāpēc tā?” ubags jautāja. “Te ir daudz koku, tāpēc kurināmo atrast noteikti nav grūti.”
“Mēs vakarā centāmies to sagādāt,” vīrietis paskaidroja. “Bet cilvēki nosauca mūs par zagļiem un raidīja uz mums bultas.” Viņš paraustīja plecus. “Tāpēc mēs iztiekam, kā varam, un rītdiena gādās pati par sevi.” Viņš papurināja galvu. “Bet nu es pārāk daudz runāju. Vai varu tev piedāvāt kaut ko dzeramu, tēvs?”
“Es labprāt iedzertu malku ūdens, ja jums tas ir krājumā.”
“Nieki, es tev ieliešu vīnu."
Ubags ļoti sen nebija baudījis vīna garšu, un, jau iedomājoties par to, viņam mutē saskrēja siekalas. Tomēr vecais virs zināja, ka tukšam vēderam pēc garas dienas gājiena vīns nav ieteicams, tāpēc atbildēja: “Lai svētīta tava krietnā sirds! Bet malks ūdens man būtu gana labs.” Bārdainais vīrietis pasmaidīja. Nu tad padzeries gan ūdeni, gan vīnu, kā pats vēlies!” To teikdams, viņš aizveda ubagu pie ūdens mucas.
Vecais virs noliecās un iesmēla kausā ūdeni. Celdams to pie lūpām, viņš juta spirdzinošu vēsumu, taču nevarēja nepamanīt, ka muca ir gandrīz tukša.
Tomēr viesmīlīgais vīrietis skubināja viņu turpināt. “Iesmel vēl un noskalo pudekļus no sejas un rokām! Redzu, ka tu esi gājis garu ceļu un noguris.” Tā nu vecais ubags iesmēla vēl vienu kausu un, noskalojis rokas un seju, jutās manāmi atspirdzis.
Tad svešais vīrietis atkal saņēma viņa elkoni un veda viņu tuvāk ugunij. “Kā tevi sauc, tēvs?”
Ubags atkal jutās pārsteigts. Gadiem ilgi nevienam nebija rūpējis uzzināt, kā viņu sauc. Tik ilgi, ka viņam vajadzēja bridi padomāt un atcerēties. “Skeops,” viņš beidzot teica. “Mani sauc Skeops, un tevi?” “Mans vārds ir Terriss,” vīrietis atbildēja, apsēdinādams atnācēju omulīgās uguns tuvumā. “Tā ir Silla, mana sieva, un šis ir mūsu dēls Vints. Bet tie ir Sari, Bentums, Lila, Pīters un Fents.”
Tad Terriss pasniedza Skeopam vīnu. Silla ielēja viņam bļodiņā prāvu kausu kartupeļu zupas un iedeva šķēli siltas maizes kopā ar pusi no zeltaina vasaras kabača, kam viduci tīkami spīdēja sviests. Ēdiens bija vienkāršs, un tā nebija daudz, bet Skeopam tās šķita dzīres. Kamēr viņš ēda, Vints piepildīja viņa vīna kausu, uzsmaidīja viņam, apsēdās blakus un uzrunāja par vectēvu.
Tāda uzruna bija pāri vecā vīra spēkiem, un viņš sāka klusi raudāt. Varbūt tāpēc, ka aiz muguras bija gara, grūta diena un viņš bija vecs. Varbūt tāpēc, ka viņš nebija radis pie laipnības. Varbūt vainojams bija vīns. Lai kāds būtu iemesls, asaras ritēja viņam pār seju un pazuda baltajā bārdā.
Terriss to redzēja un steigšus apvaicājās: “Tēvs, kas noticis?”
“Es esmu vecs nejēga,” Skeops teica drīzāk sev nekā pārējiem. “Jūs pret mani esat tik laipni, kāds gadiem neviens nav bijis, un man ir žēl, ka es nespēju jums atmaksāt.”
Terriss pasmaidīja un uzlika roku vecajam vīram uz pleca. “Vai tiešām tu gribētu atmaksāt?”
“Es to nevaru. Man nepieder nekas, ko es varētu jums iedot.” Terriss pasmaidīja vēl platāk. “Skeop! Mēs esam Edema Rū cilts. Tas, ko mēs vērtējam visaugstāk, pieder ikvienam.” Skeops redzēja, ka cita pēc citas viņā gaidoši paveras pārējās sejas ap ugunskuru. Terriss teica: “Tu vari izstāstīt mums savu dzīvesstāstu.”
Nezinādams, ko citu viņš varētu darīt, Skeops sāka runāt. Viņš izstāstīja, kā nokļuvis līdz Faerinielai. Izstāstīja, kā pēc kārtas gājis pie katra ugunskura, cerēdams uz cilvēku žēlsirdību. Sākumā viņa balss ķērās un stāsts bija stomīgs, jo viņš ilgi bija klejojis viens un atradinājies runāt. Tomēr drīz viņa balss pieņēmās spēkā, vārdi plūda drošāk, zibošās liesmas atmirdzēja viņa dzīvi zilajās acīs, un rokas kustējās līdzi vecīgi izkaltušajai mēlei. Pat Edema Rū ļaudis, kas zina visus pasaules stāstus, ar apbrīnu klausījās runātājā.
Kad vecā vīra stāsts bija galā, ceļinieki sakustējās, kā mozdamies no dziļa miega. Bridi tie tikai lūkojās cits citā un tad paskatījās uz Skeopu.
Terriss zināja, ko viņa ļaudis domā. “Skeop,” viņš laipni vaicāja, “kurp tu gāji, kad es šovakar tevi apturēju?”
“Es gāju uz Tinuē,” Skeops atbildēja, juzdamies mazliet samulsis par to, cik ļoti aizrāvies ar savu stāstu. Viņa seja bija sakarsusi un sārta, un viņš jutās itin muļķīgi.
“Mēs braucam uz Beleneju,” Terriss teica. “Kā būtu, ja tu ceļotu ar mums kopā?”
Bridi Skeopa sejā iedegās cerība, taču tā ātri pazuda. “Es jums būtu tikai par nastu. Pat ubagam ir savs lepnums.”
Terriss iesmējās. “Vai tu gribi stāstīt Edema Rū ciltij par lepnumu? Mēs tevi neaicinām līdzi žēluma pēc. Mēs tevi aicinām tāpēc, ka tu piederi pie mūsu dzimtas un turpmākajos gados varētu mums pastāstīt daudz, daudz stāstu.”
Ubags papurināja galvu. “Manas asinis nav jūsu asinis. Es nepiederu pie jūsu dzimtas.”
“Kāda tam nozīme?” Terriss atjautāja. “Mēs, Edema Rū, paši lemjam, kurš pieder pie mūsu dzimtas un kurš ne. Tu esi mums piederīgs. Paskaties apkārt un spried pats, vai man nav taisnība!”
Skeops pārlaida skatienu apkārtējām sejām un redzēja, ka Terriss ir sacījis patiesību.
Tā nu vecais virs palika kopā ar viņiem un nodzīvoja daudz gadu, pirms nācās šķirties. Viņš daudz redzēja un daudz pastāstīja, un beigu beigās ikviens bija kļuvis gudrāks.
Tā tas patiešām notika, kaut ari pirms daudziem gadiem un aiz daudzām zemēm. Es esmu dzirdējis šo stāstu no Edema Rū ļaudīm, tāpēc zinu, ka tas ir patiess.
TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . patiesības graudi
- VAI ŠĪS ir stāsta beigas? pēc pieklājigas pauzes jautāja Simmons. Viņš gulēja uz muguras, raudzīdamies zvaigznēs.
-Jā-
- Tās nebija tādas, kādas es iedomājos, viņš sacīja.
- Ko tu gaidīji?
- Gaidīju, kad noskaidrosies, kas īsti bija tas vecais ubags. Domāju, līdzko kāds pret viņu izturēsies laipni, izrādīsies, ka viņš ir Taborlins Lielais. Tad viņš uzdāvinātu tiem cilvēkiem savu ceļa nūju un maisu naudas, un… es nezinu. Varbūt izdarītu vēl kādu burvību.
Tad ierunājās Vilems. Viņš teiktu: “Ja jūs kādreiz nokļūsiet briesmās, piesitiet ar šo nūju pa zemi un sakiet: “Nūja, sit!” Tad nūja sāks riņķot apkārt un atvairīs ikvienu, kurš gribētu jums uzbrukt.” Arī Vilems gulēja uz muguras garajā zālē. Es domāju, ka viņš īstenībā nemaz nebija vecs ubags.