- Kas tā ir par hercogisti? es jautāju. Starp citu, viņš nav par tādu gabalu garāks.
- Dalonira, Vilems paskaidroja. Bet saproti pats… Aturas aristokrāta asinis. Nav nekāds brīnums, ka viņš negrib par to runāt.
- Kas tās par blēņām! es izmetu, pamezdams ar roku uz garāmejošajiem studentiem. Universitātē ir ļoti brīvdomīga gaisotne jau kopš tiem laikiem, kad baznīca līdz zemei nodedzināja Kaluptenu.
- Esmu ievērojis, ka arī tu necenties skaļi daudzināt savu piederību pie Edema Rū cilts.
Es pikti saslējos. Vai tu gribi teikt, ka es par to kaunos?
- Saku tikai to, ka tu necenties skaļi daudzināt savu piederību, Vilems rāmi atbildēja un nosvērti paskatījās uz mani. Arī Simmons necenšas. Domāju, ka jums abiem ir savi iemesli.
Apspiedu aizkaitinājumu un piekrītoši pamāju ar galvu.
Vilems turpināja: Dalonira atrodas Aturnas ziemeļos, un ģimene ir samērā turīga. Bet Simam ir trīs vecāki brāļi un divas māsas. Mantojumu saņem vecākais dēls. Otrajam tēvs nopirka pakāpi armijā. Trešo aizsūtīja uz baznīcu. Simmons… Vilems zīmīgi apklusa.
- Man grūti iztēloties Simu priestera amatā, es atzinos. Patiesībā ari armijā es viņu nevaru iedomāties.
- Un tā nu Simmons ir nokļuvis Universitātē, Vilems teica. Viņa tēvs cerēja, ka Sims kļūs par diplomātu. Bet Sims atklāja, ka viņam patīk alķīmija un dzeja un kļuva par Arkanuma locekli. Tēvs par to nebija sajūsmā. Vilems izteiksmīgi paskatījās uz mani, un es sapratu, ka viņš ir noklusējis vairāk nekā pateicis.
- Arkanists taču ir lielisks sasniegums! es protestēju. Tas ir daudz iespaidīgāks stāvoklis par iesmaržināta klauna lomu kaut kādā galmā!
Vilems paraustīja plecus. Mācību maksu viņš saņem. Arī kabatas naudu viņam turpina sūtīt. Brīdi apklusis, Vilems pamāja ar roku kādam pagalma pretējā pusē. Bet uz mājām Simmons nebrauc. Pat īslaicīgos apciemojumos ne. Sima tēvam patīk medības, dzeršana, kautiņi un palaistuves. Man ir aizdomas, ka mūsu maigais grāmatu mīļotājs Simmons nesaņem tādu mīlestību, kādu gudrs dēls būtu pelnījis.
* * *
Satikāmies ar Simmonu savā ierastajā lasāmkambarī un noskaidrojām reibumā noslēgto derību detaļas. Pēc tam izklīdām uz dažādām pusēm.
Pēc stundas atgriezos lasītavā ar prāvu grāmatu kaudzi rokās. Kopš biju ticies ar Ņinu un dabūjis tīstokli, mani Amira pētījumi bija kļuvuši ievērojami vieglāki.
Klusi pieklauvējis pie durvīm, iegāju lasītavā. Vilems un Simmons jau sēdēja pie galda.
- Es pirmais! Simmons pacilāts paziņoja. Viņš ieskatījās sarakstā un izvilka no savas kaudzes kādu grāmatu. Simt piecdesmit otrā lappuse. Pārlapojis grāmatu, viņš atrada vajadzīgo vietu un sāka pētīt tekstu. Ahā! “Tad meitene visu sīki izstāstīja… bla, bla, bla… un aizveda viņus uz vietu, kur notika pagānu draiskulības.” Simmons pacēla galvu, piespiedis pirkstu lappusei. Redzi? Tur ir skaidri uzrakstīts “pagānu”.
Es apsēdos. Papētīsim pārējo!
Simmona otrā grāmata bija apmēram tāda pati. Taču trešā sagādāja pārsteigumu.
- “Apkārtnē ir liels skaits ceļakmeņu, un tas liecina, ka šo vietu kādreiz, aizmirstā pagātnē, varbūt ir šķērsojuši svarīgi tirdzniecības ceļi…” Viņš apklusa, paraustīja plecus un iedeva grāmatu man. Izskatās, ka tur ir kaut kas priekš tevis.
Es nenoturējos un iesmējos. Vai tu tās neizlasīji, pirms stiepi šurp?
- Stundas laikā? Arī Simmons iesmējās. Diez vai tas būtu iespējams. Es izmantoju skrīvus.
Vilems caur pieri paskatījās uz viņu. Nestāsti! Tu pajautāji Lellim, vai ne?
Simmons savilka seju vientiesīgi nevainīgā izteiksmē, kas viņa dabiski vientiesīgajā sejā vēl jo skaidrāk nodeva viņa vainu. Varbūt es uz brīdi iegriezos pie viņa, Simmons izlocījās no tiešas atbildes. Un varbūt viņš ieteica pārīti grāmatu, kurās ir informācija par pelēkakmeņiem. -
Redzēdams Vilema sejas izteiksmi, viņš pacēla roku. Beidz šņaukāties par mani! Galvenais, ka izdevās.
- Atkal Lellis! es norūcu. Vai jūs mani kādreiz iepazīstināsiet? Jūs abi esat varen noslēgti attiecībā uz šo personu.
Vilems paraustīja plecus. Kad redzēsi viņu, tu sapratīsi.
Simmona atnestās grāmatas varēja iedalīt trīs kategorijās. Viena atbalstīja viņa uzskatus un vēstīja par pagānu rituāliem un dzīvnieku upurēšanu. Otra izteica pieļāvumus par kādu senu civilizāciju, kurā šie akmeņi izmantoti par ceļa rādītājiem, kaut arī daļa no tiem atradās stāvās kalnu nogāzēs vai upes dibenā, kur nekādu ceļu nevarēja būt.
Viņa pēdējā grāmata bija interesanta citu iemeslu dēļ.
- “…divi saskaņoti akmens monolīti, kam augšgalā šķērsām pārlikts trešais,” Simmons lasīja. “Vietējie iedzīvotāji sauc tos par durvju stenderēm. Kaut gan pavasara un vasaras svinībās tos mēdz izrotāt un ap tiem dejot, pilnmēness laikā vecāki aizliedz bērniem uzturēties to tuvumā. Kāds visnotaļ godājams un neapšaubāmi saprātīgs vecs vīrs apgalvoja, ka…”
Simmons spēji aprāvās. Vai nav vienalga! viņš izmeta ar nepatiku balsī un grasījās aizvērt grāmatu.
- Ko viņš apgalvoja? Vilems gribēja zināt.
Simmons pabolīja acis un atsāka lasīt: "… apgalvoja, ka noteiktos laikos cilvēki varot iziet caur akmens durvīm un nokļūt feju zemē, kur mājo pati Feluriana būtne, kuras skaujās vīrieši bauda mīlu un iet bojā.”
- Interesanti, Vilems nomurmināja.
- Nav tur nekā interesanta! Māņticīgas bērnu pasakas, Simmons dzēlīgi atmeta. Un tas mūs neved ne soli tuvāk secinājumam par to, kuram no mums ir taisnība.
- Kāds ir tavs rēķins, Vilem? es jautāju. Tu esi objektīvs vērtētājs.
Vilems piegāja pie galda un pārskatīja grāmatu kaudzi. Viņa tumšās
uzacis kustējās augšup un lejup, sekojot domu gaitai. Septiņi Simmona labā. Seši Kvouta labā. Trīs pret abiem.
Mēs īsi pārskatījām četras manis atnestās grāmatas. Vienu no tām Vilems atlika malā, un rēķins mainījās uz septiņi Simmona labā un desmit manā labā. Noteiktam spriedumam nepietiek, Vilems domīgi novilka.
- Mēs varam uzskatīt to par neizšķirtu, es ierosināju.
Simmons nikni pablenza caur pieri. Lai cik viņš no dabas bija labsirdīgs, zaudēt derības tfiņam nācās grūti. Labi jau labi, viņš norūca.
Es pagriezos pret Vilemu un izteiksmīgi paskatījos uz divām grāmatām, kas joprojām neaiztiktas gulēja uz galda. Izskatās, ka mūsu derības noskaidrosies itin drīz, nia?
Vilema lūpas savilkās plēsīgā smīnā. Ļoti drīz! Viņš pacilāja vienu no grāmatām. Te ir kopija deklarācijai par Amira atlaišanu. Vilems atšķīra iezīmēto lappusi un sāka lasīt: “Viņu rīcība turpmāk būs pakļauta impērijas likumiem. Neviens ordeņa piederīgais vairs nedrīkst uzņemties tiesības uzklausīt tiesas prāvu vai izteikt spriedumu tiesā.”
Viņš apmierināts paskatījās uz mani. Nu, redzi? Ja viņu juridiskās tiesības tika atsauktas, tas nozīmē, ka sākotnēji viņiem tādas bija. No tā izriet loģisks secinājums, ka viņi bija daļa no Aturas pārvaldītāju slāņa.
- Patiesībā baznīcai Aturā vienmēr ir piederējusi tiesu vara, es teicu ar tādu kā vainas pieskaņu un pacēlu vienu no savām grāmatām.
- Interesanti, ka tu esi atnesis Alpura Prolycia Amyr. Arī es to atnesu. Pašu dekrētu izziņoja baznīca.
Vilema seja sadrūma. Nē, tā nebija. Šeit tas bija iereģistrēts kā imperatora Nalto sešdesmit trešais dekrēts.
Mēs samulsuši salīdzinājām abas grāmatas un secinājām, ka tajās ir uzkrītošas pretrunas.