- Nu, man šķiet, ka tās viena otru izslēdz, teica Simmons. Kas vēl jums šeit ir?
- Šī ir Feltemi Reisa “Vēstures izgaismojumi”, Vilems atrūca. Ļoti autoritatīva grāmata ar stingru nostāju. Es nedomāju, ka vajadzīgi vēl turpmāki pierādījumi.
- Vai tas jūs nedara uzmanīgus? Es ar dūrē savilktu plaukstu pieklaudzināju pa abu pretrunīgo grāmatu vākiem. Tām nevajadzētu paust tik dažādus uzskatus.
- Mēs esam jau izlasījuši divdesmit grāmatu, kas pauž dažādus uzskatus, Simmons uzsvērti atgādināja. Kādas problēmas var sagādāt vēl divas citas grāmatas?
- Pelēkakmeņu mērķis ir mīklains un daudzveidīgs. Dažādas domas ir pilnīgi neizbēgamas. Tomēr Alpura ProŅcia Amyr bija atklāts dekrēts. Daudzus ietekmīgus Aturas impērijas vīriešus un sievietes tas izstūma ārpus likuma. Tas bija viens no galvenajiem impērijas sabrukuma iemesliem. Pretrunīgai informācijai šeit nav nekāda pamata.
- Ordeni tomēr likvidēja pirms vairāk nekā trīssimt gadiem, Simmons atgādināja. Tik ilgā laikposmā varēja rasties daudz pretrunu.
Es papurināju galvu un turpināju pārlapot abas grāmatas. Pretrunīgas idejas ir viens. Pretrunīgi fakti ir kaut kas cits. Es pacēlu vienu no grāmatām. Šī ir Gregora Mazā sarakstītā “Impērijas krišana”. Viņš ir čalotājs un fanātiķis, tomēr labākais sava laika vēsturnieks. Es pacilāju Vilema grāmatu. Feltemi Reiss nav vērā ņemams vēsturnieks, toties ir krietni izglītotāks par Gregoru un sīki pārzina faktus. Saraucis pieri,
pēc kārtas pārlaidu skatienu vienai un otrai grāmatai. Es nespēju saskatīt jēgu!
- Nu, ko tad darīsim? jautāja Simmons. Slēgsim vēl vienas derības? Tas ir nomācoši.
- Mums vajadzīgs kāds, kurš izlemj, Vilems teica. Kāda augstāka autoritāte.
- Augstāka par Feltemi Reisu? es jautāju. Diez vai ir vērts aicināt Lorrenu izšķirt mūsu derības.
Vilems papurināja galvu, tad piecēlās un nopurināja krekla priekšpusi. Tas nozīmē, ka tev beidzot ir jāiepazlstas ar Lelli.
ČETRDESMITĀ NODAĻA . lellis
- PATS SVARĪGĀKAIS ir izturēties laipni, Simmons paklusi sacīja, kad kopā gājām pa šauro gaiteni, kura abās malās pa visu sienu rindojās grāmatas. Mūsu simpātijas lampas raidīja pār plauktiem gaismas kūļus, likdamas ēnām nervozi dejot. Bet neizturies ar žēlīgu laipnību! Viņš ir… nu, mazliet dīvains, bet viņš nav muļķis. Vienkārši izturies tā, kā tu izturētos pret jebkuru citu.
- Tikai piedevām jābūt laipnam, es dzēlīgi piebildu, juzdamies noguris no viņa padomiem.
- Tieši tā, Simmons nopietni atbildēja.
- Bet kurp mēs vispār ejam? es jautāju, galvenokārt tāpēc, lai apturētu Simmona nogurdinošo padomu straumi.
- Uz trešo apakšstāvu, Vilems atbildēja, un mēs devāmies lejup pa garu akmens pakāpienu posmu. Gadsimtu gaitā akmens bija nodeldēts, un pakāpieni izskatījās ielīkuši kā grāmatām piekrauti plaukti. Lejupkāpienā ēnas šķita izlīdzinām negludumus, un pakāpieni izskatījās gludi, tumši un izplūduši kā upes gultne virs nogludināta klintsakmens pamata.
- Vai tu droši zini, ka viņš būs tur?
Vilems pamāja ar galvu. Cik zinu, viņš reti iziet no savām istabām.
- No istabām? es pārjautāju. Viņš tur dzīvo?
Neviens man neatbildēja, un Vilems noveda mūs lejā pa vēl vienu kāpņu posmu un devās tālāk pa garu, platu gaiteni ar zemiem griestiem. Beidzot mēs apstājāmies pie ļoti necila izskata durvīm, kas šķita iespiestas pašā kaktā. Citkārt es būtu nodomājis, ka aiz tām atrodas viens no daudzajiem lasāmkambariem, kas bija izvietoti daudzās “Krātuves” vietās.
- Tikai nedari neko tādu, kas viņu satrauktu! Simmons nervozi teica.
Vilems pieklauvēja pie durvīm, un es uzklāju sejai tik laipnu masku,
cik savos skatuves gudrību krājumos spēju atrast. Durvju rokturis sakustējās gandrīz nākamajā mirklī. Durvis pavērās šķirbā un pēc tam atsprāga plati vaļā. Durvīs stāvēja Lellis. Viņš bija ievērojami garāks par katru no mums. Viņa melnā ietērpa piedurknes iespaidīgi plīvoja atvērto durvju gaisa plūsmā.
Bridi viņš lūkojās uz mums ar augstprātīgu skatienu, tad itin kā samulsa un pacēla plaukstu pie sejas. Pagaidiet, es aizmirsu savu kapuci! viņš teica un ar kāju aizgrūda durvis ciet.
Lai cik šī īsā parādīšanās bija dīvaina, es biju pamanījis kaut ko vēl satraucošāku. Pie Dieva pārogļotajām miesām! es čukstus iesaucos.
- Viņam tur iekšā ir sveces! Vai Lorrens to zina?
Simmons pavēra muti, lai atbildētu, bet tajā brīdī durvis vēlreiz strauji atvērās. Lellis atkal stāvēja mums pretī, un viņa tumšais ietērps spilgti izcēlās uz siltās sveču gaismas aiz muguras. Tagad viņam galvā bija kapuce un viņš stāvēja paceltām rokām. Garās tērpa piedurknes, gaisam strāvojot, iespaidīgi viļņojās. Gaisa plūsma satvēra arī viņa kapuci, un tā daļēji noslīdēja viņam no galvas.
- Sasodīts! viņš izklaidīgā balsī noteica. Kapuce pa pusei sedza viņa galvu un vienu aci. Viņš atkal aizcirta durvis.
Vilems un Simmons saglabāja nopietnu seju. Es atturējos no jebkādām piezīmēm.
Brīdi valdīja klusums. Beidzot no durvju otras puses atskanēja apslāpēta balss: Vai jūs varētu pieklauvēt vēlreiz? Citādi neliekas īsti pareizi.
Vilems paklausīgi paspēra soli uz priekšu un pieklauvēja. Vienreiz, otrreiz, un tad durvis atsprāga vaļā. Mēs atkal stāvējām pretī lielam stāvam melnā apmetnī. Cieši uzvilktā kapuce apēnoja viņa seju, un tērpa garās piedurknes plīvoja vējā.
- Kas atnācis apmeklēt Taborlinu Lielo? Lellis dziedoši ierunājās. Viņa balss bija skanīga, taču to daļēji apslāpēja nolaistā kapuce. Viņš izstiepa roku dramatiskā žestā. Tu! Simmon! Pēc īsa klusuma brīža balss atskanēja bez teatrālās intonācijas. Es tevi šodien jau satiku, vai ne?
Simmons pamāja ar galvu. Jutu, ka viņā virmo smiekli, meklējot ceļu uz āru.
- Cik sen tas bija?
- Apmēram pirms stundas.
- Hmm. Kapuce piekrītoši pamāja. Vai šoreiz man izdevās labāk? Pastiepis roku, viņš atbīdīja kapuci, un es ievēroju, ka ietērps viņam ir pārāk liels: piedurknes karājās līdz pat pirkstu galiem. Seja, kas iznira no kapuces apakšas, šķelmīgi smīnēja kā bērnam, kas spēlē teātri, pārģērbies vecāku drēbēs.
- Iepriekšējā reizē tu netēloji Taborlinu, Simmons atgādināja.
- Ak tā! Lellis izskatījās mazliet apmulsis. Un kāds es biju šoreiz? Tas ir, pēdējā reizē? Vai Taborlins izdevās labs?
- Diezgan labs, Simmons apstiprināja.
Lellis paskatījās uz Vilemu.
- Man patika tērps, Vilems teica. Bet es vienmēr biju iztēlojies Taborlinu ar maigu balsi.
- Ā! Lellis beidzot paskatījās uz mani. Sveiks!
- Sveiks! es atbildēju, cik laipni vien spēju.
- Es tevi nepazīstu. Klusums. Kas tu esi?
- Es esmu Kvouts.
- Tu par to izskaties ļoti pārliecināts, viņš teica, vērīgi lūkodamies mani. Vēl viens klusuma brīdis. Viņi sauc mani par Lelli.
- Kuri “viņi”?
- Kādi viņi? Lellis izlaboja, paceldams pirkstu.
Es pasmaidīju. Kādi viņi tie būtu?
- Kādi viņi tie ir?
- Kādi “viņi” tie ir, ja tādi ir, un kādi būtu, ja būtu? es pārveidoju sakāmo, un mans smaids neviļus kļuva platāks.
Lellis izklaidīgi pasmaidīja pretī un nenoteikti atmeta ar roku. Tu jau zini. Cilvēki. Viņš turpināja raudzīties manī tā, kā es varētu aplūkot interesantu akmeni vai agrāk neredzētu koka lapu.