- Un kā tu pats sevi sauc? es jautāju.
Lellis izskatījās drusku izbrīnījies un paraudzījās man acīs ar ikdienišķāku skatienu. Skat, ko tu gribētu zināt! viņš teica ar pārmetuma pieskaņu balsī. Tad viņš pameta skatienu uz Simmonu un Vilemu, kas stāvēja klusēdami. Tagad jums vajadzētu nākt iekšā. Lellis pagriezās un iegāja istabā.
Istaba nebija visai liela. Taču šeit, pašos Arhīvu dziļumos, tā izskatījās dīvaini neiederīga. Tajā bija dziļš, mīksti polsterēts krēsls, liels koka galds un divas citas durvis, kas veda uz tālākajām istabām.
Visas malas, šķiet, aizņēma grāmatas. Tās rindojās pārpildītos plauktos un grāmatskapjos, slējās kaudzēs uz grīdas un krēsliem, gulēja izmētātas pa galdiem. Izbrīnu izraisīja aizvilkti aizkari, kas sedza vienu no sienām. Saprāts mani cīnījās ar iespaidu, ka aiz tiem jābūt logam, taču es zināju, ka mēs atrodamies dziļi pazemē.
Istabu apgaismoja lampas un sveces tievas un garas, zemas un resnas piloša vaska kolonnas. Katra liesmas mēle viesa manī neskaidras bažas par atklātu uguni ēkā, kurā glabājas simtiem un tūkstošiem vērtīgu grāmatu.
Un vēl istabā bija lelles. Tās karājās pie plauktiem un sienas āķiem. Tas saņurcītas gulēja kaktos un zem krēsliem. Dažas tika darinātas vai labotas un gulēja uz galda, izmētātas starp darbarīkiem. Pie sienām rindojās statuetēm piekrauti plaukti, un katra no tām bija prasmīgi veidots un izkrāsots cilvēka atdarinājums.
Ceļā uz galda pusi Lellis nokratīja melno tērpu un ļāva tam nevērīgi nokrist uz grīdas. Zem tā bija vienkāršs apģērbs saburzīts balts krekls, saburzītas tumšas bikses un nesaderīgas zeķes ar pamatīgi nolāpītiem papēžiem. Es nopratu, ka Lellis ir krietni vecāks, nekā biju domājis. Viņa seja bija gluda, bez grumbām, taču mati bija pilnīgi balti un galvvidū diezgan šķidri.
Lellis atbrīvoja man vienu no krēsliem, uzmanīgi noceldams no sēdekļa mazu marioneti, kurai sameklēja vietu tuvējā plauktā. Tad viņš apsēdās pie galda, atstājis Simmonu un Vilemu stāvam kājās. Draugiem par godu jāteic, ka viņi neizskatījās par to īpaši satraukti.
Brīdi parakņājies nekārtībā uz galda, viņš izvilka neregulāras formas koka gabalu un mazu nazīti. Vēlreiz ilgi un vērīgi ielūkojies man sejā, Lellis sāka vienmērīgiem vēzieniem grebt koku, ļaudams cirtainajām skaidām krist uz galda virsmas.
Lai cik savādi, es nejutu nekādu vēlēšanos jautāt, kas šeit notiek. Ja cilvēks ir radis uzdot tik daudz jautājumu kā es, viņš iemācās sajust, kad tie ir vietā.
Turklāt es jau iepriekš zināju atbildes. Lellis bija viens no talantīgajiem nelielu prāta noviržu cilvēkiem, kas atraduši Universitātē savu nišu.
Arkanuma mācība atstāj nedabisku iespaidu uz studentu prātiem. Visspilgtākā no šīm nedabiskajām izpausmēm ir spēja veikt to, ko vairākums cilvēku sauc par maģiju, bet mēs saucam par simpātiju, sigaldriju, alķīmiju, vārdnieka mākslu un tā tālāk.
Daži prāti to uzņem viegli, citiem rodas grūtības. Smagākajos gadījumos tādi studenti sajūk prātā un nokļūst “Patvērumā”. Tomēr lielākā daļa prātu zem Arkanuma spiediena nesalūst, tikai mazlietiņ ieplaisā. Dažreiz tādu plaisu izpausme ir niecīga un izpaužas kā sejas muskuļu raustīšanās vai stomīšanās. Citi studenti dzird balsis, zaudē atmiņu, kļūst akli vai mēmi… Reizēm tāds iespaids ilgst tikai stundu vai dienu. Citreiz tas paliek uz visiem laikiem.
Es nojautu, ka Lellis ir students, kura prāts ieplaisājis pirms vairākiem gadiem. Tāpat kā Auri, viņš šķita atradis savu vietu, tomēr es brīnījos par to, ka Lorrens ir ļāvis viņam šeit lejā iekārtot savu mājvietu.
- Vai šitāds viņš izskatās vienmēr? Lellis jautāja Vilemam un Simmonam. Ap plaukstām viņam bija sakrājušās bālas koka skaidiņas.
- Parasti jā, Vilems atbildēja.
- Tas ir, kāds? noprasīja Simmons.
- Tāds, it kā viņš būtu izdomājis jau trīs nākamos gājienus tirāni spēlē un izprātojis, kā tevi uzvarēt. Lellis vēlreiz ilgi ielūkojās man sejā un atšķēla vēl vienu koka skaidu. Godīgi sakot, tas kaitina.
Vilems rēcoši iesmējās. Tā ir viņa domātāja seja, Lelli! To viņš valkā bieži, tomēr ne visu laiku.
- Ko nozīmē tirāni? jautāja Simmons.
- Tas ir domātājs, Lellis prātnieciski atbildēja. Par ko tu pašlaik domā?
- Es domāju, ka tu esi ļoti uzmanīgs cilvēku vērotājs, Lelli, es pieklājīgi atbildēju.
Lellis nicīgi nosēcās, nepaceldams skatienu. Kāda jēga ir uzmanībai? Un kāda jēga ir vērošanai? Cilvēki vienmēr kaut ko vēro. Bet vajadzētu redzēt. Es redzu to, uz ko skatos. Es esmu re-dzē-tājs.
Viņš nopētīja koka gabalu, ko turēja plaukstā, tad atkal ieskatījās man sejā. Šķietami apmierināts, viņš sakļāva plaukstas virs sava grebuma, tomēr pirms tam es paguvu saskatīt pats savu profilu, kas bija prasmīgi iestrādāts kokā. Vai tu zini, kas tu esi bijis, kas tu neesi un kas tu būsi? viņš noprasīja.
Tas izklausījās pēc mīklas. Nē.
- Re-dzē-tājs! viņš pārliecināti teica. Jo tieši tāda ir E’lira nozīme.
- Kvouts īstenībā ir Re’lars, Simmons bijīgi iestarpināja.
Lellis vēlreiz nicīgi nosēcās. Diez vai! viņš teica, cītīgi lūkodamies manī. Varbūt tu kādreiz kļūsi re-dzē-tājs, bet vēl tu tāds neesi. Pašlaik tu esi ska-tī-tājs. Kaut kad pienāks brīdis, kad tu kļūsi par īstenu E’liru. Ja iemācīsies atslābināties. Viņš pacēla man pretī izgrebto koka seju.
- Ko tu šeit redzi?
Tas vairs nebija neregulārs koka gabals. No koksnes šķiedras pretī skatījās mana seja, savilkta nopietnā izteiksmē. Es paliecos uz priekšu, lai ieskatītos ciešāk.
Lellis iesmējās un noplātīja rokas. Par vēlu! viņš iesaucās un brīdi izskatījās pavisam bērnišķīgs. Tu skatījies pārāk cieši un neredzēji pietiekami daudz. Pārāk cītīga skatīšanās var aizšķērsot ceļu redzēšanai, saproti?
Lellis nolika izgrebto seju uz galda, un tā šķita raugāmies vienā no blakus gulošajām marionetēm. Vai redzi šo mazo Kvoutu? Vai redzi, kā viņš skatās? Ļoti cieši. Ļoti apņēmīgi. Viņš var tā skatīties simt gadu, bet vai viņš jebkad redzēs to, kas viņam acu priekšā? Lellis atlaidās atzveltnē, un viņa apmierinātais skatiens slīdēja pāri istabai.
- Vai E’lirs nozīmē “redzētājs”? Simmons jautāja. Vai pārējās pakāpes arī kaut ko nozīmē?
- Tā kā tu esi students ar brīvu pieeju Arhīviem, es nešaubos, ka tu to vari noskaidrot pats, Lellis atbildēja. Viņa skatiens pievērsās kādai no lellēm, kas gulēja uz galda viņa priekšā. Viņš aiz aukliņām uzmanīgi nolaida to lidz grīdai, neļaudams saitēm samudžināties. Tā bija pelēki tērpta tehliešu priestera precīza miniatūra.
- Vai tev ir padoms, kādā virzienā viņš varētu sākt to meklēt? es jautāju, ļaudamies intuitīvai tieksmei.
- Renfalka “Dictum”. Leļļa rokas vadīta, tehliešu marionete pacēlās no grīdas un sāka pēc kārtas staipīt rokas un kājas, it kā mostos pēc ilga miega.
- Tā man nav pazīstama.
- Otrajā stāvā, dienvidaustrumu stūrī, Lellis izklaidīgi atbildēja.
- Otrā rinda, otrā sastatne, trešais plaukts, labā puse, sarkans ādas iesējums. Tehlieša atdarinājums lēnām apgāja apkārt Leļļa kājām. Vienā rokā tas bija cieši satvēris maziņu “Takas grāmatu”, precīzu atveidojumu līdz pat sīkam spieķota riteņa zīmējumam uz vāka.
Mēs visi trīs vērojām, kā Lellis rausta mazā priestera auklas, likdams tam staigāt turp un atpakaļ, līdz beidzot tehlietis apsēdās uz Leļļa zeķē ieautās pēdas.
Vilems bijīgi nokremšļojās. Lelli?