- Jā? uzrunātais atsaucās, nepaceldams skatienu no kājām. Tev ir jautājums. Vai, pareizāk sakot, jautājums ir Kvoutam, un tu gudro, kā uzdot to viņa vietā. Viņš sēž savā krēslā, mazliet saliecies uz priekšu. Viņam ir saraukta piere un uzmestas lūpas, un nav grūti uzminēt viņa vēlēšanos. Ļauj viņam jautāt pašam! Varbūt tas nāks viņam par labu.
Es sastingu, juzdams, ka esmu tieši tāds un daru tieši to, ko viņš sacījis. Lellis turpināja darbināt mazā tehlieša aukliņas. Priesteris uzmanīgi un piesardzīgi izpētīja apkārtni ap Leļļa pēdām, savēcināja rokās turēto grāmatu, tad apstaigāja galda kājas un ieskatījās Leļļa pamestajās kurpēs. Marionetes kustības bija tik pārdabiskas, ka novērsa manu uzmanību, un, aizmirsis, ka vēl tikko esmu juties neveikli, es nemanot ļāvu sasprindzinājumam atslābt.
- Īstenībā es interesējos par Amiru. Mans skatiens neatrāvās no tā, kas notika ap Leļļa kājām. Ainā bija iesaistījusies vēl viena lelle jauna meitene zemnieciskās drēbēs. Viņa tuvojās priesterim un izstiepa roku, it kā gribēdama tam kaut ko iedot. Nē, viņa uzdeva jautājumu. Tehlietis pagrieza viņai muguru. Meitene bikli pieskārās viņa elkonim. Priesteris augstprātīgi atkāpās tālāk. Gribēju uzzināt, kas likvidēja viņu ordeni. Valdnieks Nalto vai baznīca?
- Viņš joprojām skatās, Lellis novilka laipnākā tonī nekā iepriekš.
- Tev kādu laiku jādodas tvarstīt vēju, tu esi pārāk nopietns. Tas tevi ievedīs nepatikšanās. Pēkšņi tehlietis pagriezās pret meiteni. Niknumā drebēdams, tas draudēja viņai ar grāmatu. Meitene izbiedēta atkāpās
un nokrita ceļos. Skaidrs, ka viņus izformēja baznīca. To varēja izdarīt tikai ar pontifika izdotu ediktu. Tehlietis iesita meitenei ar grāmatu.
Vienreiz, otrreiz, līdz meitene nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.
- Nalto nevarēja viņiem pavēlēt pat pāriet otrā ielas pusē.
Leļļa skatienu piesaistīja tikko jaušama kustība. Ak vai! viņš iesaucās, pagriezdams galvu pret Vilemu. Vai redzi, ko es redzu? Galva ir viegli pieliekta. Zods ir saspringts, bet acis nekam nav pievērstas, tās raida aizkaitinājumu uz iekšu. Ja es būtu tāds cilvēks, kas spriež no skatīšanās, es teiktu, ka Vilems ir tikko zaudējis derības. Vai tu nezini, ka baznīca neatzīst azartspēles un derības? Priesteris pie Leļļa kājām draudīgi atvēzēja grāmatu augšup uz Vilema pusi.
Tad tehlietis sakļāva rokas un aizgriezās projām no gulošās meitenes.
Pagājis pāris soļu tālāk, tas nolieca galvu kā lūgšanā.
Es piespiedu sevi atrauties no teatrālās ainas un paskatījos augšup uz mūsu namatēvu. Lelli? es jautāju. Vai tu esi lasījis Feltemi Reisa “Vēstures izgaismojumus”?
Pamanīju, ka Simmons uzmet Vilemam bažīgu skatienu, tomēr nelikās, ka Lellim tāds jautājums šķistu dīvains. Tehlietis pie viņa kājām piecēlās un sāka līksmi dejot un lēkāt. Jā.
- Kāpēc Reiss raksta, ka Apura Prolycia Amyr esot valdnieka Nalto sešdesmit trešais dekrēts?
- Reiss neko tamlīdzīgu neapgalvotu, Lellis atbildēja, nepaceldams skatienu no marionetes pie savām kājām. Tās ir pilnīgas blēņas.
- Bet mēs atradām “Izgaismojumu” eksemplāru, kurā tieši tā teikts! es neatlaidos.
Lellis paraustīja plecus, dancinādams tehlieti sev pie kājām.
- Varbūt tā ir pārrakstītāja kļūda, prātoja Vilems. Atkarībā no rakstīšanas laika baznīca pati varēja mainīt šo informācijas daļu. Impera- | tors Nalto ir vēstures iecienītākais peramais zēns. Iespējams, ka baznīca
centās attālināties no Amira. Beigu posmā viņi darīja briesmu lietas.
- Gudri, gudri, Lellis novilka. Tehlietis pie viņa kājām pagriezās un zemu paklanījās pret Vilemu.
Man iešāvās prātā piepeša doma. Lelli, es teicu, vai tu zini, kas atrodas aiz aizslēgtajām durvīm vienu stāvu virs mums? Aiz lielajām akmens durvīm?
Tehlietis pārstāja lēkāt, un Lellis pacēla galvu. Viņa skatiens vērās manī ilgi un bargi. Viņa acis bija nopietnas un skaidras. Nedomāju, ka studentam varētu būt darīšana gar četru plātņu durvīm. Vai tu esi citādās domās?
Es jutu, ka pietvīkstu. Nē, atbildēju un novērsu skatienu.
Sasprindzinājumu pārtrauca tālīna skaņa no zvanu torņa. Simmons paklusi nolamājās. Esmu aizkavējies! viņš teica. Piedod, Lelli, bet man jāiet.
Lellis piecēlās un pakāra tehlieti pie sienas. Man tik un tā ir laiks pāriet pie lasīšanas, viņš teica. Aizgājis līdz polsterētajam krēslam, viņš apsēdās un atvēra grāmatu. Atved šo līdzi kādu citu reizi! Viņš pamāja uz mani, neatraudams skatienu no grāmatas. Man ar viņu vēl jāpastrādā.
ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA . augstāka mērķa vārdā
ES PASKATĪJOS uz Simmonu un čukstus teicu: Ivare enim euge.
Simmons bezcerīgi nopūtās. Tev paredzēts studēt savu fiziognomiju!
Kopš vakara, kad mēs aizdedzinājām Ambroza istabas, bija pagājusi vesela dienkopa, un ziema beidzot valdīja ar pilnu sparu. Universitātes pilsētiņā bija sadzītas kupenas līdz ceļiem. Kā vienmēr nepatīkamos laika apstākļos, Arhīvus līdz pēdējai vietai bija aizņēmuši centīgi studenti.
Tā kā visas lasāmtelpas bija pilnas, mēs ar Simmonu bijām spiesti nest savas grāmatas uz “Sējumiem”. Augstā telpa bez logiem šodien bija krietni pilnāka nekā citkārt, tomēr tajā valdīja mēms klusums. Tumšās akmens sienas un apslāpētie čuksti piešķīra šai vietai tādu kā rēgainu gaisotni, un gluži saprotams, kāpēc studenti dēvēja šo vietu par “Kapenēm”.
- Es taču studēju savu fiziognomiju! klusi mēģināju protestēt.
- Nupat pētīju Gibeja diagrammas. Redzi, ko es atradu! Pastiepu grāmatu, lai viņš to varētu apskatīt.
- Gibeja diagrammas? Simmons satriekts čukstus attrauca. Zvēru, ka vienīgais iemesls, kāpēc tu mācies kopā ar mani, ir tas, lai varētu mani pārtraukt. Viņš aizgriezās no manis pasniegtās grāmatas.
- Tur nav nekā dīvaina, es iebildu. Tikai… re! Paskaties, kas te rakstīts! Simmons atgrūda grāmatu, un es aizsvilos dusmās. Uzmanīgāk! es iešņācos. Tas ir viens no viņa oriģināliem. Es to atradu aiz citām grāmatām, kas apraktas Mirušajos reģistros. Lorrens man nocirtīs rokas, ja ar to kaut kas notiks!
Simmons atrāvās no grāmatas tā, it kā tā būtu sarkani nokaitēta dzelzs. Oriģināls? Žēlīgais Tehlu, tā droši vien ir rakstīta uz cilvēka ādas! Vāc to projām!
Es gandrīz atļāvos pajokot, ka cilvēka āda diezin vai ņemtu pretī tinti, tomēr, redzēdams Simmona sejas izteiksmi, nolēmu neko neteikt. Taču mana seja laikam bija mani nodevusi.
-Tev ir slimīgas tieksmes! Simmons iešņācās, un viņa čuksts izskanēja gandrīz nepieļaujamā skaļumā. Dieva māte, vai tad tu nezini, ka viņš graizīja dzīvus cilvēkus, lai redzētu, kā darbojas to orgāni? Es atsakos skatīties uz jebko, kam tas briesmonis pielicis roku!
Es noliku grāmatu atpakaļ uz galda. Tad tu tikpat labi vari mest medicīnu pie malas, es teicu, cik saudzīgi spēdams. Gibejas hercoga pētījumi par cilvēka ķermeni ir paši pamatīgākie, kādi jebkad izdarīti. Viņa pieraksti ir mūsdienu medikamentu pamats.
Tikpat nocietinātiem sejas vaibstiem Simmons paliecās uz priekšu tiktāl, lai viņa čuksti būtu sadzirdami. Kad Amira ordenis vērsās pret hercogu, viņi atrada divdesmit tūkstoš cilvēku kaulus. Lielas kaulu un pelnu bedres. Sievietes un bērnus. Divdesmit tūkstošus! Simmona balss brīdi noraustījās, pirms viņš spēja turpināt. Un tie bija tikai atrastie cilvēki!
Ļāvu viņam mazliet nomierināties un teicu: Gibejs sarakstīja divdesmit trīs grāmatas par cilvēka organisma darbību, es uzsvērti atgādināju, runādams pēc iespējas mierīgi. Kad Amira ordenis vērsās pret viņu, liela daļa hercoga muižas nodega, četras no šīm grāmatām un visas viņa piezīmes gāja bojā. Pajautā maģistram Arvilam, ko viņš dotu, ja varētu tās neskartas dabūt atpakaļ!