Simmons sparīgi iesita ar plaukstu pa galdu, un troksnis piesaistīja vairāku studentu skatienus. Nolādēts! viņš izgrūda. Es izaugu trīsdesmit jūdžu attālumā no Gibejas! Skaidrā dienā no mana tēva kalniem var redzēt viņa muižas gruvešus!
Tas mani apklusināja. Ja Simmona dzimtas zeme atradās tik tuvu, viņa senči noteikti bija pakļauti Gibejas hercoga kundzībai. Tas nozīmēja, ka viņi varbūt bija spiesti iesaistīties upuru meklēšanā hercoga eksperimentiem. Pilnīgi iespējams, ka daži viņa priekšteči paši beiguši savu dzīvi atrastajās kaulu un pelnu bedrēs.
Nogaidīju labu brīdi un tad čukstus teicu: Es to nezināju.
Simmons atguva savaldīšanos. Mēs par to nerunājam, viņš stīvi atbildēja un atbīdīja matu šķipsnas no acīm.
Pēc tam mēs nodevāmies katrs savām mācībām, un tikai pēc stundas Simmons ierunājās atkal. Ko tu atradi? viņš jautāja ar uzsvērtu nevērību, negribēdams izrādīt savu ziņkārību.
- Šeit, uz iekšējās lapas! es satrauktā čukstā atbildēju. Atvēru grāmatas vāku, un, kad Simmons pameta skatienu uz atšķirto lapu, viņa seja neapzināti savilkās sāpīgā grimasē, it kā no grāmatas dvašotu nāves smaka.
- …visu to izlaistīja! atskanēja divu vecāku, nupat lasītavā ienākušu studentu balsis. Pēc greznā apģērba es secināju, ka abi pieder pie aristokrātu aprindām, un, kaut gan šie puiši īpaši neklaigāja, viņi īpaši nepūlējās ari klusināt balsi. Anisats lika viņam visu sakopt un tikai pēc tam palaida nomazgāties. Tagad viņš daudzas dienas smirdēs pēc mīzaliem!
- Kas tur ko redzēt? Simmons atjautāja, pētīdams manis atšķirto lappusi. Te ir tikai viņa vārds un datumi.
- Ne jau vidū, paskaties augšpusē! Apkārt lappuses malām. Es norādīju uz dekoratīvo lapas ietvaru. Re, tur!
- Varu derēt, ka tas sīkais ķēms noindēsies, pirms dimestris būs galā, teica otrs ienācējs. Vai tiešām arī mēs kādreiz esam bijuši tik stulbi?
- Es tomēr neko neredzu, Simmons klusi sacīja, mulsi noplātīdams rokas un atbalstīdamies ar elkoņiem pret galdu. Nav nekāda vaina, ja tev patīk tādas lietas, bet mani tādi izgreznotie teksti nekad nav aizrāvuši.
- Mēs varētu aiziet uz “Diviem Grašiem”. Saruna turpinājās dažus galdus attālāk, piesaistot piktus apkārtējo studentu skatienus. Viņiem ir meitene, kas spēlē dūdas. Varu derēt, ka labāku par viņu tu neesi redzējis. Un Lintens saka, ja tev esot kaut cik skanošā, tad viņa… Viņa balss sazvērnieciski pieklusa.
- Nu, ko viņa? es noprasīju, iejaukdamies sarunā, cik rupji iespējams. Man nebija jākliedz. “Sējumos” pavisam ikdienišķa balss aizskan pa visu telpu. Diemžēl es beigas īsti nesadzirdēju.
Abi puiši uzmeta man aizkaitinātus skatienus, tomēr neatbildēja.
- Ko tu gribi darīt? Simmons samulsis iešņācās.
- Gribu viņus apklusināt, es atbildēju.
- Vienkārši neliecies zinis! Simmons aizrādīja. Nu re, es skatos tavā sasodītajā grāmatā. Parādi, ko tu gribēji, lai es ieraugu!
- Gibejs mēdza piezīmēt visas savas piezīmju burtnīcas, es teicu.
- Šis ir viņa oriģināls. Tāpēc ir pamats domāt, ka viņš pats zīmēja ari lapas rotājumu, vai ne? Simmons piekrītoši pamāja un atbīdīja matus no acīm. Ko tu te redzi? es lēni norādīju uz dažādām rotājuma vietām. Vai tu redzi?
Simmons papurināja galvu.
Es parādīju vēlreiz, precīzāk piespiezdams pirkstu attiecīgajai vietai.
- Šeit! es teicu. Un vēl šeit, stūri!
Simmona acis iepletās platāk. Burti! I… v… Viņš bridi apklusa, cenzdamies saprast kopējo jēgu. Ivare enim euge. Tas, ko tu nupat muldēji. Viņš atstūma grāmatu malā. Tātad kur ir lietas būtība, ja neņem vērā, ka viņš temiešu valodā bija gandrīz pilnīgs nejēga?
- Tā nav temiešu valoda, es teicu. Tā ir temu valoda. Arhaisks lietojums.
- Un kas ar to gribēts pateikt? Saraucis pieri, viņš paskatījās no grāmatas uz mani. Pretī augstam mērķim?
Es papurināju galvu. Augstāka mērķa vārdā, es izlaboju. Vai izklausās pazīstami?
- Es nezinu, cik ilgi viņa tur būs, viens no skaļajiem atnācējiem turpināja. Ja palaidīsi garām, noteikti nožēlosi!
- Es tev jau teicu, ka šovakar nevaru. Varbūt Savaldīšanas dienā. Tad man vakars būs brīvs.
- Tev derētu aiziet agrāk, es viņam teicu. Savaldīšanas dienā “Divos Grašos” ir pārāk daudz cilvēku.
Abi aizkaitināti paskatījās uz mani. Nebāz degunu, kur nevajag, nīkuli! garākais nošņācās.
Tas mani aizkaitināja vēl vairāk. Atvainojiet, vai tad jūs nerunājāt ar mani?
- Vai izskatījās, ka es runātu ar tevi? puisis indīgi atcirta.
- Tā izklausījās, es atbildēju. Ja es jūs dzirdu, sēžot trīs galdus tālāk, jūs acīmredzot gribat iesaistīt mani sarunā. Es noklepojos. Otra iespēja ir tāda, ka jūs esat pārāk neaptēsti, lai saprastu, ka “Sējumos” jārunā klusi.
Viņš tumši pietvīka un droši vien būtu man atbildējis, taču viņa draugs kaut ko pačukstēja, un abi, savākuši grāmatas, devās projām. Kad durvis aiz viņiem aizvērās, šur tur atskanēja klusi aplausi. Smaidīdams pamāju saviem klausītājiem.
- Par to bija jāgādā skrīviem, Simmons pārmetoši pačukstēja, kad mēs pārliecāmies pār galdu, lai turpinātu sarunu.
- Bet skrīvi negādāja, es atbildēju. Lai nu kā, tagad te ir klusums, un tas ir galvenais. Nu tad saki, ko tev atgādina teiciens “augstāka mērķa vārdā”?
- Amiru, protams, viņš atbildēja. Pēdējā laikā tu par Amiru vien runā. Un kāda ir tava dižā doma?
- Dižā doma ir tāda, es satrauktā čukstā atbildēju, ka Gibejs bija slepens Amira ordeņa piederīgais.
Simmons neticīgi paskatījās uz mani. Diezgan attāls minējums, bet it kā jau saskan. Tas bija piecdesmit gadu, pirms baznīca noliedza šo ordeni. Ap to laiku tas bija jau diezgan demoralizējies.
Es gribēju uzsvērt, ka Gibejs varbūt nemaz nebija demoralizējies. Viņš sekoja Amira mērķim un rīkojās “augstāka mērķa vārdā”. Kaut gan viņa eksperimenti bija atbaidoši, viņa darbs virzīja medicīnas attīstību tādā mērā, ko grūti pat aptvert. Turpmākajos gadu simtos viņa veikums droši vien bija izglābis no nāves desmitreiz vairāk cilvēku.
Tomēr es šaubījos, vai Simmons spēs pieņemt tādu domu ievirzi.
- Demoralizējies vai ne, viņš bija Amira biedrs. Kāpēc gan citādi lai viņš slēptu amiriešu kredo savu piezīmju vāka rotājumā?
Simmons paraustīja plecus. Nu labi, viņš bija amirietis. Bet kāds tam sakars ar visu pārējo?
Es bezcerīgi noplātīju rokas un centos neļaut balsij vaļu. Tas nozīmē, ka ordeni bija slepeni biedri jau agrāk, pirms baznīca to likvidēja! Un tobrīd, kad pontifiks ordeni atlaida, Amiram bija slepeni sabiedrotie. Sabiedrotie, kas varēja rūpēties par viņu drošību. Un tas savukārt nozīmē, ka Amirs varbūt pastāv vēl šodien un apslēptos, nemanāmos veidos turpina kalpot savam mērķim.
Ievēroju pārmaiņu Simmona sejā. Pirmajā brīdī man šķita, ka draugs ir gatavs man piekrist. Bet tad man spēji iekņudējās pakausis, un es aptvēru patiesību. Labdien, maģistr Lorren! es godbijīgi sveicināju, nepagriezdamies apkārt.
- Šeit nav atļauts sarunāties ar studentiem, kuri sēž pie citiem galdiem, viņš man aiz muguras teica. Tu uz piecām dienām esi atstādināts no Arhīviem.