Es pamāju ar galvu, un mēs abi piecēlāmies un savācām savas mantas. Lorrens ar bezkaislīgu sejas izteiksmi pastiepa man pretī savu garo roku.
Neko neteicis, es ieliku tajā Gibeja piezīmes, un pāris minūšu vēlāk mēs stāvējām ārpusē aiz Arhīvu galvenās ieejas, piemieguši acis saltajā ziemas saulē. Savilku apmetni ciešāk sev apkārt un nodauzīju sniegu no apaviem.
- Atstādināts, Simmons noteica. Gudri nostrādāts!
Es paraustīju plecus un centos neizrādīt samulsumu. Biju cerējis, ka kāds no pārējiem lasītājiem paskaidros situāciju un darīs Lorrenam zināmu, ka es centos panākt klusumu, nevis otrādi. Es tikai centos rīkoties pareizi.
Simmons iesmējās, un mēs lēni devāmies uz Ankera viesnīcas pusi. Viņš iedams zēniski spārdīja nelielu sniega piku. Pasaulei ir vajadzīgi tādi cilvēki kā tu, Simmons sacīja balsī, kas liecināja: viņu pārņem filozofisks noskaņojums. Tu izdari, kas darāms. Ne vienmēr labākajā vai saprātīgākajā veidā, tomēr tas tiek izdarīts. Tu esi rets indivīds.
- Kā tu to domā? es jautāju, jo šī atziņa saasināja manu ziņkāri.
Simmons paraustīja plecus. Nu, kaut vai šodien. Tevi kaut kas traucē,
tevi kāds apvaino, un tu pēkšņi aizsvilsties. Viņš izdarīja strauju rokas kustību. Tu skaidri zini, kas jādara. Tu nevilcinies, tu vienkārši redzi un rīkojies. Brīdi viņš domīgi klusēja. Varu iztēloties, ka tieši tādi bija amirieši. Nav nekāds brīnums, ja cilvēki no viņiem baidījās.
- Es vienmēr nepavisam neesmu tik pārliecināts par sevi, es atzinos.
Simmons pasmaidīja. Tas man neizprotamā kārtā liek justies labāk.
ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA . grēku nozēla
TA KA mācībām pašlaik nevarēju nodoties, turklāt ziema visu bija pārklājusi kustīgiem sniega vāliem, es nospriedu, ka šis ir piemērots brīdis, lai izdarītu šo to iekavētu, ko pēdējā laikā biju atstājis novārtā.
Mēģināju apciemot Auri, taču jumtus klāja ledus kārta un pagalms, kurā mēs parasti satikāmies, bija piedzīts sniega kupenām. Nopriecājos, ka neredzu pēdu nospiedumus, jo šaubījos, vai viņai ir apavi, un, visticamāk, nebija ne mēteļa, ne cepures. Būtu devies meklēt viņu Apakšzemē, taču ieejas dzelzs režģis bija apledojis un neatverams.
Es nostrādāju dažas ārpuskārtas maiņas “Medikā” un pieteicos spēlēt papildu vakaru “Ankerā”, lai atstrādātu agrāko reizi, kad man bija vajadzējis aiziet agrāk. Pavadīju ilgas darba stundas “Frakcijā”, veikdams aprēķinus un pārbaudes un liedams sakausējumus savam projektam. Pacentos arī atgūt mēneša laikā iekavēto miegu.
Tomēr cilvēks nevar gulēt vairāk, nekā tam vajadzīgs, un ceturtajā atstādināšanas dienā es vairs nespēju atrast aizbildinājumus. Lai kā es to negribēju, man bija jāiet un jārunā ar Devi.
Kad beidzot saņēmos to darīt, sals bija drusciņ atlaidies tieši tik daudz, lai krītošais sniegs pārvērstos slapjdraņķī, kas uz zemes veidoja ledus kārtu.
Gājiens uz Imri nebija patīkams. Man nebija ne cepures, ne cimdu, un slapjais sniegs izmērcēja apmetni jau pirmo piecu minūšu laikā. Pēc desmit minūšu gājiena biju slapjš līdz ādai un vēlējos, kaut būtu nogaidījis vai vismaz atvēlējis naudu karietes braucienam. Šķīdonis bija izmērcējis sniegu uz ceļa, un kājas stiga slapjajos dubļos vairāku collu dziļumā.
Nolēmu iegriezties “Eolijā”, lai pirms gājiena uz Devi mājokli kaut cik sasildītos. Taču ēka bija slēgta un tumša. Tādu es to redzēju pirmoreiz, bet nebija iemesla brīnīties. Kurš augstmanis tādā laikā ies ārā no mājas? Kurš mūziķis pakļaus savu instrumentu šķīdoņa salam un slapjumam?
Tā nu es smagi soļoju tālāk pa tukšajām ielām un beidzot sasniedzu šauro ieliņu aiz skārņa. Ievēroju, ka pirmo reizi kāpnēs nav jūtama sastāvējušu tauku smaka.
Pieklauvēju pie Devi durvīm un bažīgi secināju, ka mana plauksta ir gluži sastingusi. Gandriz nejutu pirkstu kauliņus atsitamies pret koka virsmu. Gaidīju diezgan ilgi, tad pieklauvēju vēlreiz, noraizējies, ka nesastapšu viņu mājās un grūtais šurpnāciens izrādīsies gluži veltīgs.
Durvis pavērās nelielā šķirbā. Tajā iezibējās silta lampas gaisma un viena ledaini zila acis. Tad durvis atvērās plašāk.
- Pie Tehlu zobiem! Devi iesaucās. Ko tu tādā laikā dari ārā?
- Es domāju…
- Nedomāji vis! viņa nicīgi atmeta. Nāc iekšā!
Iegāju istabā. Mans apmetnis pilēja, un slapjā kapuce kļāvās pie galvas. Devi aizvēra durvis, aizslēdza tās un aizbultēja. Paskatījies apkārt, es ievēroju, ka viņa ir novietojusi telpā vēl vienu grāmatplauktu, kaut gan lielākoties tas bija vēl tukšs. Sakustējos, un man no apmetņa nokrita slapja sniega lēvenis, izšķīzdams pa grīdu.
Devi nomēroja mani ar ilgu, bezkaislīgu skatienu. Pretējā istabas malā, netālu no viņas rakstāmgalda, kamīnā sprakstēdama dega uguns, taču Devi ne ar kustībām, ne vārdiem neaicināja mani nākt tālāk. Tāpēc es drebinādamies un pilēdams paliku stāvam turpat.
- Tu nekad nemeklē vieglu ceļu, vai ne? viņa sacīja.
- Vai viegls ceļš ir iespējams? es jautāju.
Viņa neiesmējās. Ja tu domā, ka atnāksi šurp nosalis un nožēlojams kā patriekts suns un tāpēc mana attieksme pret tevi mainīsies, tad tu ārkārtīgi… Viņa piepeši aprāvās un kādu brīdi domīgi vēroja mani.
- Sasodīts! Viņas balsī skanēja izbrīns. Patiesībā man patīk tevi tādu redzēt. Tas man uzlabo garastāvokli gandrīz vai kaitinošā pakāpē.
- Tāds nebija mans nodoms, es teicu. Bet es samierināšos. Ja es bīstami saaukstētos, vai tas uzlabotu stāvokli?
Devi brīdi domāja. Iespējams, viņa pieļāva. Grēku nožēla ietver zināmu devu ciešanu.
Es piekrītoši pamāju. Man nebija jāpūlas, lai izskatītos nožēlojams. Neveikliem pirkstiem pameklējos makā un izvilku nelielu bronzas monētu, ko pirms dažām dienām biju laimējis no Simmona, uz zemām likmēm spēlējot “elpu”.
Devi to paņēma. Grēku nožēlas monēta, viņa bez īpašas izteiksmes sacīja. Vai tā domāta simboliski?
Es paraustīju plecus, un uz grīdas nokrita vēl dažas slapja sniega lēkšķes. Man bija nodoms iet pie naudas mijēja, lai visu parādu tev samaksātu grēku nožēlas monētās.
- Un kas tev liedza to darīt? viņa noprasīja.
- Nolēmu, ka tas tevi tikai sakaitinās, es atbildēju. Un man nebija lielas vēlēšanās maksāt maiņas starpnieka naudu. Apspiedu vēlēšanos ar ilgām palūkoties uz kamīnu. Esmu pavadījis daudz laika, cenzdamies izdomāt kādu žestu, kas derētu tev par pienācīgu atvainošanos.
- Un nolēmi, ka visgudrāk būtu nākt šurp visdraņķigajos laika apstākļos?
- Nolēmu, ka visgudrāk būtu, ja mēs aprunātos, es teicu. Laika apstākļi bija tikai veiksmīga sagadīšanās.
Devi pikti pablenza uz mani un pagriezās pret kamīnu. Nu tad nāc tālāk! Viņa aizgāja pie kumodes blakus savai gultai un izņēma no atvilktnes biezu, zilu katūna halātu. Iedevusi to man, viņa pamāja uz kādām aizvērtām durvīm. Ej un novelc savas slapjās drēbes! Un izspaidi virs izlietnes, citādi tās neizžūs veselu mūžību.
Izdarīju, kā teikts, un Devi pakāra manu slapjo apģērbu uz āķiem kamīna priekšā. Brīnum patīkami bija stāvēt tik tuvu ugunij. Liesmu gaismā es redzēju, ka mani pirksti zem nagiem kļuvuši gluži zili.
Lai gan man ļoti gribējās tā stāvēt pēc iespējas ilgāk, es apsēdos Devi pretī pie rakstāmgalda. Ievēroju, ka galda virsma bija noslīpēta un nolakota no jauna, tomēr tajā joprojām rēgojās ogļmelnais aplis, ko bija izdedzinājusi apaļkārba.
Jutos diezgan bezpalīdzīgs, sēdēdams Devi pretī tikai viņas dotajā halātā, taču tur neko nevarēja līdzēt. Mūsu iepriekšējā tikšanās reizē tu teici… es centos neskatīties uz galda virsmā izdedzināto apli, …tu teici, ka dimestra beigās man esot jāatdod visa parāda summa. Vai esi ar mieru, ja mēs to apspriežam vēlreiz?