— Tas ir kapteinis Bērslijs — virsnieks — stūrmanis.
Paklimtu kādu brīdi pa klāju, bet tad man iegribējās darīt kaut ko interesantāku, un es sāku ar nazi graizīt reliņu. Tūliņ kāds mīlīgā balsi pamācoši ieteicās:
— Nu, draugs, vai jums tiešām nav nekā prātīgāka ko darīt kā sagriezt kuģi skaidās? Vajadzētu gan nokaunēties.
Devos atpakaļ un sameklēju to pašu matrozi.
— Kas ir tur tas briesmonis ar glumo ģīmi un glauno uzvalku?
— Kapteinis L …., šitā kuģa īpašnieks, viens no pašiem galvenajiem priekšniekiem.
Pēc kāda laiciņa, aizgājis stūres mājas labajā pusē, pamanīju uz sola sekstantu. «Ar šito daiktu viņi ķer sauli,» noteicu savā nodabā; varbūt caur šo varēs saskatīt arī to tālīno kuģi. Lāgā vēl nebiju pacēlis sekstantu pie acs, kad man kāds pieskārās pie pleca un pārmetumu pilnā balsī sacīja:
— Esmu spiests palūgt to atpakaļ, ser. Ja gribat kaut ko uzzināt par to, kā «ķer sauli», es labprāt jums to paskaidrošu, bet šo instrumentu neuzticu nevienam. Ja gribat noteikt vietu … Jā, jā, ser, eju!
Viņš aizsteidzās uz kreiso bortu, kur viņu kāds sauca. Es gāju meklēt rokā savu matrozi.
— Kas ir tas gorilla ar zirnekļa kājām un svētuļa fizionomiju?
— Tas ir kapteinis Džonss, ser, pirmais palīgs.
— Tā gan. Tas ir trakāk par visu, ko līdz šim esmu dzirdējis. Paklausieties — es jums jautāju kā cilvēks un kā brālis — vai es varētu paņemt akmeni, mest to, vienalga, uz kuru pusi, un netrāpīt kādam no šā kuģa kapteiņiem?
— Nezinu, ser; man šķiet, ka jūs varbūt trāpītu sardzes kapteinim, jo viņš stāv, šeku, tieši tur priekšā.
Ar diezgan smagu sirdi aizgāju no klāja un, lejup kāpdams, prātoju. Ja jau pieci pavāri spējot sabojāt zupu, kādēļ pieci kapteiņi nespētu izdarīt to pašu ar izpriecas braucienu?
4. NODAĻA
SVĒTCEĻNIEKU PIEJAUCĒŠANA * SVĒTCEĻNIEKU DZĪVE UZ JŪRAS * «ZIRGU BILJARDS» * «SINAGOGA» * VAKARS KOLA * DZEKA DIENASGRĀMATA * «KVEIKERSITIJAS» KLUBS * BURVJU LUKTURIS * GALA BALLE UZ KLĀJA * MĀŅU TIESAS PRĀVAS * ŠARĀDES * SVIN'lGIE SVĒTCEĻNIEKI * LENA MŪZIKA * STŪRMANIS IZSAKA SAKAS DOMAS
Drosmīgi arām jūru vairāk nekā nedēļu, un kapteiņu starpā neatgadījās nekādas juridiska rakstura domstarpības, ko būtu vērts pieminēt. Pasažieri ātri iemācījās piemēroties apstākļiem, un dzīve uz kuģa sāka ritēt gandrīz tādā pašā sistemātiskā vienmuļībā kā kazarmās. Negribu teikt, ka dzīve bija garlaicīga, jo garlaicīga tā nekādā ziņā nebija, tikai tajā bija daudz vienveidības. Kā tas uz jūras allaž mēdz notikt, pasažieri drīz vien iemanījās valodā lietot jūrniecības terminus — par drošu zīmi, ka viņi sāk justies kā mājās. Svētceļnieki no Jaunanglijas, Dienvidiem un Misisipi Ielejas vairs neteica, ka pulkstenis ir pusseptiņi, bet teica «septiņi zvani»; pulksten astoņos, divpadsmitos un četros viņiem bija «astoņi zvani»; garuma grādus kapteinis vairs nenoteica pulksten deviņos, bet «divos zvanos». Mēlei neaizķeroties, viņi runāja par «mesu», «pūpi», «bakbordu», «stīrbordu» un «baku».
Septiņos zvanos atskanēja pirmais gongs; astoņos bija brokastis tiem, kas nesirga ar jūrasslimību tādā mērā, lai nespētu ēst. Pēc tam visi veselie zem rokas pastaigājās šurp un turp pa promenādes klāju, baudīdami jauko rītu, bet sirgstošie izvilkās no kajītēm, ierīkojās airu glabātavas aizvējā un drūmu vaigu dzēra tur tēju, piekozdami sausiņus. No vienpadsmitiem bdz pusdienlaika azaidam un no azaida līdz pusdienām, ko pasniedza sešos, pasažieri kavēja sev laiku, kā katrs mācēja. Dažs lasīja, daudzi smēķēja un nodarbojās ar izšūšanu — protams, ne vienas un tās pašas personas; cits varēja viļņos meklēt un apbrīnot dziļjūras nezvērus; ar tālskati lūkot ieraudzīt kādu svešu kuģi un izteikt par to savus gudros spriedumus; vēl vairāk — ikviens uzskatīja par svētu pienākumu sekot, lai karogs tiktu pacelts un trīsreiz nolaists pusmastā, laipni atbildot uz svešā kuģa sveicienu; smēķēšanas telpā nekad netrūka kungu, kas nodevās kāršu, kauliņu un domino spēlei, īpaši iecienīts bija domino — šī brīnišķīgā, nekaitīgā spēle; bet lejā uz galvenā klāja kuģa priekšgalā pie vistu kūts un lopu aizgalda mēs mēdzām spēlēt tā saukto «zirgu biljardu». Zirgu biljards ir varena spēle. Tā ir jautra, aizraujoša, prasa veiklas kustības un ir kaut kas vidējs starp «klasēm» un biljardu, spēlējama ar nūjas palīdzību. Uz klāja ar krītu uzzīmē lielu «klasi» ar rūtiņām. Visas rūtiņas ir numurētas. Jūs nostājaties trīs četrus soļus no šīs diagrammas, jūsu rīcībā ir biezas koka ripas, ko jūs ar garu nūju, spēcīgi sitot, raidāt uz priekšu. Ja ripa apstājas uz svītras, nekas nav iegūts. Ja izdodas to ieraidīt 7. rūtiņā, iegūti septiņi punkti, ja 5. rūtiņā,— pieci punkti un tā joprojām. Uzvara gūstama ar simt punktiem, vienlaikus var spēlēt četri dalībnieki. Šī spēle būtu gaužām viegli spēlējama uz nekustīgas virsmas, bet mūsu apstākļos tā prasīja lielu māku. Mums vajadzēja ierēķināt kuģa zvalstīšanos uz labajiem un kreisajiem sāniem. Bieži vien spēlētājs izkalkulēja, ka nupat kuģis nosvērsies uz labo pusi, bet šis nekā. Rezultātā ripa aiztriecās par vairākiem jardiem sānis no «klasēm», un tad vienam bija kauns, citiem lielie smiekli.
Lietainā laikā pasažieriem, protams, vajadzēja palikt mājās, citiem vārdiem sakot, kajītēs, un kavēt laiku spēlēs, lasot, lūkojoties pa iluminatoriem uz tagad jau pierastajām bangām un tenkojot.
Ap septiņiem vakarā pusdienas bija paēstas; sekoja stundu ilga promenāde pa augšējo klāju; tad nodunēja gongs, un daudzi pasažieri devās uz kajīti kuģa pakaļgalā (augšējo), glīti iekārtotu piecdesmit vai sešdesmit pēdu garu telpu, lai piedalītos vakara svētbrīdī. Pie īstas ticības neatgrieztie šo salonu bija iedēvējuši par «sinagogu». Svētbrīdis parasti sastāvēja tikai no divām garīgām dziesmām, kas atrodamas