Braucām cauri tuksnesīgajam arhipelāgam un ieslīdējām jūras šaurumā, ko dažkārt dēvē par Dardaneļiem, dažkārt par Hellespontu. Šī valsts daļa ir bagāta ar vēsturiskiem notikumiem, bet ar visu pārējo — nabadzīga kā Sahāra. Dardaneļu jūras šaurumā mēs braucām garām Trojas līdzenumam un Skamandras grīvai; redzējām vietu (no tālienes), kur kādreiz atradās Troja un kur tagad tās vairs nav — pilsētas, kas aizgāja bojā, kad pasaule vēl bija jauna. Nabaga trojiešu vairs nav starp dzīvajiem. Viņi piedzima par vēlu, lai redzētu Noāsa šķirstu, un par agru, lai apmeklētu mūsu zvērnīcas. Redzējām, kur satikās Agamemnona flotes, un tālāk zemes iekšienē kalnu, kas kartē dēvēts par Idas kalnu. Hellespontā redzējām arī to, kas vēsturē pieminēta kā vieta, kur slikti izpildīts darbuzņēmēja līgums un kur Kserkss izteicis maigu pārmetumu «otras līgumslēdzēju puses» pārstāvjiem. Es, proti, runāju par slaveno laivu tiltu, ko Kserkss lika uzcelt Hellespontā visšaurākajā vietā (kur tas nav platāks par divām trim jūdzēm). Ne pārāk spēcīgs vējš saārdīja nestipro struktūru, un valdnieks, nospriedis, ka darba darītājiem publiski izteikts rājiens varbūt lieti noderēs par mācību nākamā tilta būvētājiem, izsauca vainīgos karaspēka priekšā un lika tiem nocirst galvas. Tūliņ pēc tam viņš uz karstām pēdām noslēdza jaunu līgumu par laivu tilta būvi. Senlaiku rakstnieki apgalvo, ka otrs tilts iznācis ļoti labs. Kserkss pārveda pār to savu piecu miljonu lielo armiju, un, ja šis tilts nebūtu tīši sapostīts, tas, iespējams, stāvētu vēl šodien. Ja mūsu valdība kādreiz izteiktu tādu maigu pārmetumu par slikti izpildītu līgumdarbu, tas varbūt tiešām līdzētu. Apskatījām, kur Leandrs un lords Bairons pārpeldēja Helles- pontu — viens peldēja tādēļ, lai sastaptu mīļoto, kurai viņa sirds bija pieķērusies tādā mīlā, ko vienīgi nāve var izdzēst, bet otrs to darīja, kā Džeks teiktu, tikai «šika» dēļ. Pabraucām garām arī diviem ievērojamiem kapiem — vienā krastā atdusas Aiaks, otrā — Hekabe.
Abpus Hellespontam redzējām krasta baterijas un fortus, virs kuriem plīvoja Turcijas sarkanais karogs ar balto mēnessirpi, šad tad pa kādam ciematam, pa kādai kamieļu karavānai; to visu redzējām līdz tam brīdim, kad iebraucām lielajā Marmora jūrā, bet pēc tam, kad zeme izgaisa skatienam, atgriezāmies atkal pie jukra un vista partijām.
Enkuru pie Zelta Raga vārtiem izmetām agrā rīta stundā. Tikai kādi trīs vai četri bijām kājās un pirmie ieraudzījām lielo Otomanu galvaspilsētu. Pasažieri nemēdza celties nelaikā, kā paši teica, lai notvertu pirmo skatu uz nepazīstamām svešzemju pilsētām. Tādi pārdzīvojumi viņiem jau bija apnikuši. Viņi neiznāktu pirms brokastīm uz klāja pat tad, ja mums acu priekšā iznirtu Ēģiptes piramīdas.
Zelta Rags ir šaurs jūras līcis, kas nosliecas no Bosfora līča (it kā plata upe, kas savieno Marmora un Melno jūru) un, apmetis līkumu, pāršķeļ pilsētu vidū pušu. Galata un Pera atrodas Bosfora un Zelta Raga vienā pusē, Stambula (senā Bizantija)—otrā. Bosfora pretējā krastā atrodas Skutari un citas Konstantinopoles priekšpilsētas. Šajā lielpilsētā dzīvo miljons cilvēku, bet ieliņas ir tik šauras un nami sacelti tik blīvi cits pie cita, ka tā aizņem tikai pusi no Ņujorkas platības. Skatoties uz Konstantinopoli no noenkurošanās vietas Bosforā, tā šķiet skaistākā no visām redzētajām pilsētām. Namu blīva no pašas krastmalas sniecas augšup un izplešas pa daudzajiem kalniem; dārzu zaļums, kas pavīd vietvietām, mošeju lielie kupoli, neskaitāmie minareti, pret kuriem skatiens visnotaļ atduras, piešķir galvaspilsētai to īpatnējo, austrumnieciski sapņaino noskaņu, kāda rodas, lasot ceļojumu aprakstus par Orientu. Konstantinopole ir ļoti gleznaina.
Taču gleznainums ir tās vienīgā pievilcība. No krastā izkāpšanas brīža līdz pat aizceļošanas brīdim pret šo pilsētu iespējams just vienīgi riebumu. Laiva, kas jūs ved no kuģa uz krastu, ir apbrīnojami nepiemērota savam uzdevumam. Tā ir glīti iekārtota, tomēr cilvēka spēkos nav to kārtīgi izvadīt pa neganto straumi, kas no Melnās jūras plūst uz Bosforu, un nebūs daudz tādu laivinieku, kas to spētu pat mierīgā ūdeni. Tā ir gara, viegla kanu (kalks), vienā galā plata, otrā šaura kā naža asmens. Šaurais ir laivas priekšgals, un nav grūti iedomāties, kā straume to dancina. Laivai ir divi, reizēm četri airi, bet nav stūres. Jūs sākat irties uz noteiktu mērķi, bet laiva jūs vispirms izsvaida uz visām pusēm, pirms varat uzņemt pareizo virzienu. Vispirms laivinieks ūdeni pairas ar vienu airi, tad ar otru, tikai ļoti reti ar abiem uzreiz. Šāda airēšana ir aprēķināta tā, lai nepacietīgu cilvēku nedēļas laikā padarītu traku. Nav šaubu, ka šie laivinieki ir neveiklākie, trulākie un neizglītotākie cilvēki pasaulē.
Krastā bija — kā lai saka — tur bija mūžīgs, nebeidzams cirks. Cilvēku šaurajās ielās biezs kā skudru pūznī, vīrieši ģērbušies vistrakākajās, ērmotākajās, pagāniskākajās, spilgtākajās drānās, kādas vien spēj sagudrot drēbnieks delirium Iremens stāvoklī, turklāt sabiedrojoties ar septiņiem velniem. Nekas nebija par spilgtu, neviena ķēmlba par ķēmīgu, neviena neprātība par neprātīgu, neviena velnišķīga izdoma par traku, lai nebūtu izmēģināta un parādīta ļaudīs. Neredzēju divus vienādi ģērbušos cilvēkus. Tā bija mežonīga visdažādāko tērpu maskarāde — katrs ļaužu ņudzeklis katrā ielā žilbināja acis ar kliedzošiem kontrastiem. Nedaudziem cienījamiem sirmgalvjiem ap galvu bija aptīti drausmīgi turbāni, bet lielais vairums šajā neticīgo pūlī valkāja sarkanas mices, ko viņi dēvē par feskām. Viss pārējais tērpu raibums nav aprakstāms.
Veikali šeit ir tikai tādi šķūnīši, kastes, vannasistabas, skapji — sauciet, kā gribat, un atrodas apakšstāvā. Veikaliņos sēž turki uz krustām saliktām kājām, tirgojas, smēķē garas pīpes un ož kā — nu, kā jau turki. Ar to viss pateikts. Šaurajās ieliņās pie tirgotavām drūzmējas ubagi, kas bez mitēšanās lūdz dāvanas un nekad nekā nedabū; kropļi, kas tik neiedomājami izkropļoti, ka gandrīz jau zaudējuši līdzību ar cilvēku; klaidoņi, kas dzen nastām apkrautus ēzeļus; nesēji, kas uz muguras stiepj galantērijas preču kastes mājas lielumā; staigājoši tirgoņi, kas, kliegdami kā nelabie, piedāvā savas preces — vīnogas, karstu kukurūzu, ķirbju sēklas; turpat steidzīgajā ņudzeklī cilvēkiem pa kājām nesatricināmā mierā guļ slavenie Konstantinopoles suņi; bez trokšņa pa pūli slīd turcietes, no galvas līdz kājām ietinušās platās, plīvojošās drānās, ap galvu apmetušas sniegbaltus plīvurus, kas atstāj neaizsegtas vienīgi acis un ļauj neskaidri nojaust sejas vaibstus. Redzot viņas pa gabalu kustamies Lielā bazāra ēnainajās velvēs, neviļus iešaujas prātā, ka tā varbūt izskatījās līķautos ietītie miroņi, kad tie cēlās un gāja projām no savām kapenēm drausmajā Krustā sišanas naktī, kad Golgātā plosījās vētra, negaiss un zemestrīce. Pavērot Konstantinopoles ielu var vienreiz, ne vairāk.