Mums gadījās sastapt zosu pārdevēju — cilvēku, kas dzina simt zosu pa pilsētu, lai tās pārdotu. Rokā viņam bija desmit jardu gara stiba ar āķi galā; ik pa brīdim kāda zoss atšķīrās no bara un, spārnus papletuši, kaklu līdz pēdējai iespējai izstiepusi, centās aizšmaukt ap ielas stūri. Vai tirgonis par to uztraucās? Nē. Viņš pastiepa garo stibu un neizsakāmi sang froid' apmeta āķi zosij ap kaklu un bez pūlēm atvilka to atpakaļ pulkā. Ar stibu viņš stūrēja zosu baru tikpat viegli, kā cits būtu stūrējis jollu. Pāris stundu vēlāk redzēju viņu sēžam uz akmens ielas stūri ņudzīgajā pūlī saulītē cieši iemigušu, bet zosis bija satupušas viņam visapkārt, tikai brīžiem pabēgot no gājējiem vai ēzeļiem. Trešoreiz redzējām viņu vēl pēc stundas, kad viņš pārskaitīja savu ganāmpulku, pārbaudīdams, vai kāda zoss nav aizbēgusi vai nozagta. Skaitīšanas paņēmiens bija unikāls. Viņš turēja stibas galu apmēram astoņas collas no akmens mūra un lika zosīm soļot «zosu gājienā» starp mūri un stibas galu. Pa to laiku viņš tās skaitīja. Tādā skaitīšanā neviena nevarēja pašauties sānis.
Ja gribat redzēt pundurus — es domāju, dažus pundurus tīrās intereses dēļ, brauciet uz Dženovu. Ja gribat tos iepirkt vairumā, lai pēc tam varētu mazumtirdzniecībā pārdot, brauciet uz Milānu. Itālijā punduri redzami itin visur, tomēr vislielākais birums, kā man likās, bija Milānā. Ja vēlaties paskatīties uz parastiem, labā sortimentā atlasītiem kropļiem, meklējiet tos Milānā vai paceļojiet pa Romas valstiņām. Bet, ja jums iegribas pabūt visīstākajā kropļu un izdzimteņu cilmes vietā, dodieties taisnā ceļā uz Konstantinopoli. Neapoles ubags, kurš var uzrādīt pēdu, kas visa izaugusi vienā milzīgā pirkstā ar platu, bezveidīgu nagu, ir bagāts vīrs, bet Konstantinopolē uz viņu neviens pat lāgā nepaskatītos. Viņš nomirtu badā. Kas gan pievērsīs uzmanību šādai atrakcijai, ja uz Zelta Raga tilta un Stambulas ielu notekās savas dīvainības demonstrē bariem visizcilāko izdzimteņu? Nožēlojamais lielībnieks! Kā gan viņš varētu pastāvēt līdzās sievietei ar trim kājām vai vīram ar aci vaigā? Vai viņam nevajadzētu aiz kauna nosarkt, kad parādītos cilvēks ar pirkstiem, kas pieauguši tieši pie elkoņa? Kur viņam dēties, kad visā spožumā ierodas punduris ar septiņiem pirkstiem, turklāt bez āugšlūpas un bez zoda? Bismillah! Eiropas kropļi ir tīrais māns un krāpšana. īstie talanti uzzied vienīgi Peras un Stambulas sānielās.
Sieviete ar trim kājām gulēja uz tilta, savu kapitālu izvietojusi tā, lai izskatītos pēc iespējas efektīgāk: vienu parastu kāju un vēl divas — slaidas kā rokas ar pēdu galā. Gabaliņu tālāk stāvēja vīrietis, kam nebija acu, seja bija čokuraina un saplaisājusi kā sastingusi lava, krāsā līdzīga mušu apsēstam bifštekam, un viņa vaibsti bija tā sajaukti un deformēti, ka nezinātājs nemūžam neprastu izaugumu, kas viņam bija deguna vietā, atšķirt no vaigukauliem. Stambulā bija ari cilvēks ar milža galvu, nesamērīgi garu ķermeni, astoņas collas garām kājām un pēdām kā slēpes. Ar šīm pēdām viņš kustējās uz priekšu, ņemdams palīgā rokas, bet zvalstījās tik briesmīgi, it kā viņam mugurā būtu uzsēdies Rodas Koloss. O jā, Konstantinopolē ubagam nepieciešamas sevišķi izcilas dotības, lai viņš varētu sev nopelnīt iztiku. Cilvēks ar zilu seju, kuram nav nekā cita, ar ko lepoties kā vien tas, ka viņš raktuvēs cietis eksplozijā, tiktu uzskatīts par viltvārdi, un kara invalīds uz kruķiem nemūžam nenopelnītu ne centa. Vienīgais, ar ko viņš varētu glābties, būtu šķirties no pusgalvas un uzaudzēt tai vietā kāksli laba maišeļa lielumā.
Visievērojamākā vieta Konstantinopolē ir Sv. Sofijas mošeja. Pēc ierašanās pilsētā tūliņ jāsadabū sultāna firmans un jāsteidzas turp. To mēs arī darījām. Firmanu* mums nelaimējās dabūt, bet mēs samaksājām četrus vai piecus frankus no galviņas, kas iznāk apmēram tas pats.
Man Sv. Sofijas mošeja nelikās nekas sevišķs. Droši vien es no tā nekā daudz nesajēdzu. Lai nu tā arī paliek. Tas ir nožēlojamākais vecais šķūnis visā pagānu pasaulē. Interesi mošeja, man šķiet, modinājusi galvenokārt ar to, ka sākotnēji tā celta kā kristiešu baznīca, kas vēlāk, kad zemi iekaroja musulmaņi, bez īpašiem pārveidojumiem pārvērsta par mošeju. Man lika novilkt zābakus un iet iekšā vienās zeķēs. Es saaukstējos, pie pēdām man pielipa tik daudz sveķu, netīrumu un visādu citādu atkritumu, ka vakarā nolietoju vairāk nekā divtūkstoš zābaku kalpiņu, līdz dabūju apavus nost no kājām, un ir tad līdzi aizgāja krietna plēksne kristīga cilvēka ādas. Nepārspīlēju pat ne par vienu zābaku kalpiņu.