Man gandrīz gribas domāt, ka slavenajiem Konstantinopoles suņiem nodarīta netaisnība — gluži vienkārši — sacelta neslava. No agrāk dzirdētā man allaž palicis iespaids, ka pilsētas ielās tie čum un mudž un nejauj gājējiem ne soli paspert; ka tie siro organizētos vados, rotās, bataljonos un apņēmīgi zvēriskā niknumā sagrābj visu, ko iekārojuši;
ka naktī visus citus trokšņus pārmāc to negantā gaudošana. Taču suņi, kurus redzu šeit, nevar būt tie paši, par kuriem esmu lasījis.
Sastapu viņus visur, bet ne lielos pulkos. Vairāk par desmit vai divdesmit suņiem vienkopus man nav gadījies redzēt. Un tiklab dienu, kā nakti lielākā daļa suņu guļ ciešā miegā. Tie, kas pašreiz neguļ, izskatās tā, ka labprāt nosnaustos. Savu mūžu neesmu redzējis tik nožēlojamus, izbadējušos plušķus ar tik skumīgu fizionomiju, tik nepārprotami nelaimīga izskata radījumus. Apvainojumi, ka šādi nabaga dzīvnieki kāroto iegūst ar ieroču spēku, man šķiet rūgta ironija. Šiem jau tik tikko pietiktu spēka pārvilkties pāri ielai, kaut gan līdz šim neesmu nevienu redzējis nostaigājam tādu gaisa gabalu. Viņi ir kašķaini, zilumos sadauzīti, sakropļoti; bieži vien jūs ieraugāt suni, kam spalva tā nosvilusi, ka izveidojušies kaili ceļi un laukumi un suns izskatās kā jaunatklāto teritoriju karte. Tie ir visnožēlojamākie, visnicināmākie radījumi pasaulē. Acīs viņiem atspoguļojas neizsakāma melanholija un pilnīga bezcerība. Konstantinopoles blusām, jāteic, kašķaina suņa āda, kur spalva nogājusi, patīk daudz labāk nekā vesela suņa kažoks, kailie plankumi tām ir tīrā leiputrija. Redzēju, kā viens šāds suns sāk skrubināt blusu, bet tad viņa uzmanību novērsa muša, un viņš lūkoja to noķert; bet blusa piesūcās no jauna, un tas sunim nedeva mieru; viņš skumji paraudzījās uz blusu ganībām, tad tikpat skumji uz kailo ādu. Pēdīgi, izdvesis smagu nopūtu, suns gurdi noguldīja galvu uz ķepām. Šāda cīņa viņam nebija pa spēkam.
Visā pilsētā suņi guļ uz ielām. No viena ielas gala līdz otram katrā kvartālā, pēc mana aprēķina, vidēji iznāk astoņi suņi. Tie nevienam nepieder un arī savā starpā, šķiet, nav noslēguši cik necik ciešāku draudzību. Tomēr pilsētu viņi ir sadalījuši, un katra rajona suņiem, vienalga, vai šis rajons aptver puskvartālu vai desmit kvartālus, jāturas savas teritorijas robežās. Lai dievs žēlo to, kurš uzdrošinās pārkāpt robežlīnijul Kaimiņi tam vienā mirklī nodīrās kažoka paliekas. Tā stāsta. Bet suņi gan tik kaujinieciski neizskatās.
Augām dienām viņi gulšņā uz ielām. Es viņus izmantoju par kompasu — par ceļa rādītājiem. Ja redzu suņus laiski guļam ielas vidū un cilvēkus, aitas, zosis un citu dzīvu radību ejam tiem apkārt, saprotu, ka neesmu galvenajā ielā, kur atrodas viesnīca, un ka man jāiet tālāk. Lielajā ielā suņi šķiet modrāki, uz to viņus spiež nepieciešamība pastāvīgi izvairīties no daudzajiem pajūgiem, un šo pārmaiņu uzvedībā nevar nepamanīt. Visi pārējie flegmātiski guļ un neliekas ne gar ko zinis. Viņi nepakustētos pat tad, ja garām ietu pats sultāns.
Vienā šaurā ielā (bet platu ielu vispār nav) redzēju trīs suņus saritinājušos guļam pāris pēdu citu no cita. Tā gulēdami, viņi šķērsām aizņēma visu ielu no notekas līdz notekai. Tuvojās dzinējs ar apmēram simt galvu lielu aitu baru. Aitas mierīgi brida pāri suņiem, pie tam bara arjergards spiedās virsū priekšējām. Suņi laiski pacēla galvas, maķenīt sarāvās, kad steidzīgo aitu kājas mīņājās pa viņu jēlajām mugurām, nopūtās un mierīgi sagūla atkal. Ne ar kādiem vārdiem stāvoklis nebūtu labāk paskaidrojams. Tā nu dažas aitas pārlēca suņiem pāri, citas izlaipoja pa vidu, šad tad ar asajiem nagiem ieskrambājot kādam gulētājam kāju, un, kad viss bars bija garām, suņi mazliet pašņaukājās, izšķaudīdami nāsīs saskrējušos putekļus, taču neizkustējās no vietas ne par collu. Senāk domāju par sevi, ka esmu laisks, bet salīdzinājumā ar Konstantinopoles suni esmu gatavā tvaika mašīna. Bet vai tomēr šāds skats nav ērmots pilsētā, kam ir miljons iedzīvotāju?
Šie suņi ir pilsētas aptīrītāji. Tas ir viņu oficiālais stāvoklis un, jāteic, nav no vieglajiem. Bet līdz ar to šis darbs viņus sargā. Ja viņi nenoēstu visus atkritumus drausmīgajās ielās, neviens viņus ilgi nepieciestu. Viņi apēd itin visu, kas gadās ceļā, sākot ar meloņu mizām un sapuvušām vīnogām un beidzot ar visu veidu un visu pakāpju atkritumiem, arī pašu kritušos draugus un radus, un tomēr pastāvīgi ir izkāmējuši un izmisuši. Cilvēki negrib viņus nogalināt un arī nenogalina. Stāsta, ka turki ārkārtīgi nelabprāt nogalinot dzīvniekus. Bet viņi rīkojas daudz ļaunāk. Viņi šos nabaga radījumus spēj pakārt, spārdīt ar kājām, apliet ar verdošu ūdeni, nomocīt gandrīz līdz nāvei un tad pamest, lai pusbadā velk dzīvību.
Reiz sultāns gribēja nogalināt visus suņus un jau ķērās pie nodoma izpildīšanas, bet iedzīvotāji sacēla tik drausmīgu brēku, ka slaktiņš tika apturēts. Pēc tam viņš ieteica nometināt visus suņus kādā Marmora jūras salā. Iebildumu nebija, un viens ar suņiem piekrauts kuģis devās ceļā. Bet, kad tika zināms, ka neviens suns nav salu sasniedzis, ka visi suņi cits pēc cita naktī pārkrituši pār bortu un aizgājuši bojā, sacēlās jauns tracis, un pārvietošanu izbeidza.
Tā nu suņi palika, kā bijuši, ielas īpašumā. Negribu apgalvot, ka tie naktis nekauc un neuzbrūk cilvēkiem, katn galvā nav sarkana feska. Saku vienīgi, ka būtu nelietīgi, ja es viņus apvainotu tādās ļaundarībās, ja neesmu tās redzējis pats savām acīm vai dzirdējis pats savām ausīm.