Biju mazliet pārsteigts, redzot, kā turki un grieķi šeit tēlo avīžu pārdevējus, zemē, kur savā laikā dzīvojuši «Tūkstots un vienas nakts» milži un džini, kur spārnoti zirgi un daudzgalvu pūķi apsargājuši apburtas pilis, kur prinči un princeses lidojuši pa gaisu uz paklājiem, kas klausa burvju talismanam, kur pēc burvja mājiena vienā naktī izaug veselas no dārgakmeņiem celtas pilsētas, kur dzīvībā ņirbošā tirgū visi cilvēki, burvestības piekalti, pēkšņi sastingst tādā stāvoklī, kādā atradušies — sēdus, stāvus vai ar rokā paceltu ieroci, bez valodas un kustībām, līdz laika rats būs pagriezies par simt gadiem.
Bija dīvaini, redzot zēnus pārdodam avīzes tik sapņu pārņemtā zemē. Un, atklāti runājot, tas šeit ir diezgan jauns pasākums. Konstantinopolē avīžu pārdošana sākās apmēram pirms gada, un cēlonis tam bija Prūsijas un Austrijas karš.
Šeit izdod vienu avīzi angļu valodā — Levante Herald, bez tam savas gaitas te sākušas un beigušas vairākas avīzes grieķu un dažas franču valodā, ar mokām no jauna atsākušas dzīvi un atkal apklusušas. Sultāna valdībai avīzes nepatīk. Tā žurnālistiku neizprot. Sakāmvārds māca, ka tas, ko nepazīstam, allaž biedē. Tiesa uzskata avīzes par mīklainu un visai nelietīgu iestādījumu. Galms zina, kas ir mēris, jo tas laiku pa laikam piemeklē valsti un dienā nopļauj pāris tūkstošu cilvēku. Un avīzi viņi uzskata par kaut kādu vieglāku mēra paveidu. Tiklīdz avīze pāršauj pār strīpu, to slēdz — gluži vienkārši, uzkrīt bez brīdinājuma un nožņaudz. Ja avīze ilgāku laiku nešauj pār strīpu, valdība kļūst aizdomīga un tikpat to nožņaudz, jo domā, ka avīze perina kādu velnišķīgu nodomu. Iedomājieties lielvezīru svinīgā apspriedē ar impērijas dižākajiem pīlāriem uzmanīgi burtojam nīsto avīzi, līdz visi nonāk pie dziļdomīga sprieduma: «Šitā lapele ir kaitīga — izsakās pārāk neskaidri, pārāk aizdomīgi, jātaisa ciet. Brīdiniet izdevēju, ka tādas lietas mēs necietīsim, bet redaktoru bāziet cietumā!»
Konstantinopolē avīžniecība ir gaužām nepateicīga nodarbošanās. Nesen aizliegtas divas grieķu avīzes un pāris dienu vēlāk arī franču avīze. Sultāns aizliedzis rakstīt par krētiešu uzvarām. Laiku pa laikam lielvezīrs piesūta paziņojumu, ka krētiešu sacelšanās pilnīgi apspiesta, un, kaut arī redaktors skaidri zina, ka tas nav tiesa, viņš paziņojumu tomēr ievieto. Levante Herald labprāt cildina amerikāņus, bet sultānam tas nav pa prātam, jo viņš nosoda mūsu simpātijas pret Krētas dumpiniekiem, un tādēļ šai avīzei jābūt sevišķi piesardzīgai, lai neiekultos nepatikšanās. Reiz redaktors, aizmirsis oficiālo biļetenu, ka krētieši sakauti, ievietoja korespondenci, ko bija atsūtījis amerikāņu' konsuls Krētā un kur bija pavisam citāda satura vēstis. Redaktoram lika samaksāt divsimt piecdesmit dolāru soda naudas. Nesen viņš publicēja vēl vienu ziņojumu no tā paša avota un par savām pūlēm dabūja trīs mēnešus nosēdēt cietumā. Es varbūt varētu kļūt par Levante Herald redaktora palīgu, tomēr labāk mēģināšu kaut kā iztikt bez šī posteņa.
Avīzes slēgšana izdevējam šeit nozīmē gandrīz drošu izputēšanu. Neapolē turpretī izdevēji, man šķiet, pat spekulē ar šādām neveiksmēm. Tur avīzes slēdz katru dienu, bet nākamajā dienā tā pati avīze parādās ar citu nosaukumu. Tajās desmit dienās vai divās nedēļās, ko tur pavadījām, vienu avīzi slēdza divas reizes, un pa divi lāgi tā piedzīvoja augšāmcelšanos. Avīžpuikas tur ir ziķeri, kā visur. Sabiedriskas vājības viņi prot izmantot savā labā. Ja jūt, ka būs grūti avīzi izpārdot, viņi pačukst vienam otram garāmgājējam: «Pēdējais numurs, ser; maksā divreiz dārgāk; avīzi tikko slēdza.» Gājējs avīzi, protams, nopērk, taču nekā sevišķa tajā neatrod. Esmu dzirdējis stāstām, galvot neņemos, bet tā stāsta, ka izdevēji dažkārt lielā tirāžā izlaiž numuru ar ultradumpīgu rakstu, izdala avīzi pārdevējiem, bet paši uz laiku noslēpjas, kamēr valdībai pārskrien pirmais niknums. Tas lieliski atmaksājas. Numura konfiskācija nav liels zaudējums. Burti un iespiedmašīnas nav vērts, lai par tām raizētos.
Neapolē iznāk viena vienīga avīze angļu valodā. Tai ir septiņdesmit abonenti. Izdevējs pamazām kļūst bagāts, jāatzīst gan, ka ļoti pamazām.
Vienreiz mēģināju nogaršot turku brokastis un negribu vairs nekad mūžā tās atcerēties. Vārāmā ierīce atradās turpat ēdamtelpā pie paša bazāra, un durvis uz ielu stāvēja līdz galam vaļā. Pavārs bija netīrs, galdiņš arī,'turklāt tas nebija apklāts. Pavārs paņēma piku maltas gaļas, apķepināja to ap stiepli un pakāra virs oglēm cepināt. Kad gaļa bija izcepusies, viņš nolika to sānis; šai brīdi ienāca skumīgs suns un piegrūda tai purnu. Sākumā viņš to apostīja un droši vien saoda kāda drauga mirstīgās atliekas. Pavārs paņēma gaļu un nolika to mums priekšā. Džeks noteica: «Pasēju.» (Viņš lāgiem spēlē jukru.), un mēs visi pēc kārtas «pasējām». Tad pavārs izcepa lielu, plakanu kviešu plāceni, iezieda to ar izcepto gaļu un nāca pie mums. Plācenis nokrita zemē, viņš to pacēla, noslaucīja gar biksēm un nolika mums priekšā uz galda. «Pas,» sacīja Džeks. Mēs viņam pievienojāmies. Nu pavārs iesita cepampannā olas, bet pats domīgi stāvēja pie uguns un ar dakšiņu bakstīja sev no zobu starpām gaļas paliekas. Pēc tam viņš dakšiņu izmantoja, lai apsviestu pannā olas uz otru pusi, un tad atnesa tās mums. Džeks noteica: «Vēlreiz — pas.» Visi vienprātīgi piebalsoja. Nesapratām, ko darīt, tādēļ pasūtījām vēl porciju ceptas desasgaļas. Pavārs atkal sameklēja stiepli, nomērīja attiecīgo gaļas daudzumu, apviļāja to plaukstās un ķērās pie darba! Šoreiz mēs visi «pasējām», iepriekš pat nesarunājuši. Samaksājām un gājām ārā. Tas ir viss, kas man zināms par brokastīm turku gaumē. Turku brokastis, bez šaubām, ir labas, tomēr zināmi trūkumi tām piemīt.