Viņš nelikās ne zinis, tikai ņēmās berzt. Drīz vien pamanīju, ka kļūstu mazāks. Viņš no visa spēka izspieda cimdu, līdz no tā izbira tādi kā makaroni. Netīrumi tie nevarēja būt, jo bija pārāk balti. Bet viņš vēl ilgi ņēmās mani apstrādāt. Beidzot es atkal sacīju:
— Riebīgs process. Jums būs briesmīgi ilgi jāberž, līdz dabūsiet mani tik mazu, kādu vēlaties; labāk aizejiet pēc ēveles, es pagaidīšu.
Viņš joprojām nelikās ne zinis.
Pēc brīža viņš atnesa bļodu, ziepes un kādu priekšmetu, kas izskatījās pēc zirga astes. Viņš sakūla milzu daudzumu ziepju putu, nojauca mani ar tām no galvas līdz kājām, iepriekš nepabrīdinājis, lai aizveru acis, un sāka mežonīgi slānīt ar to zirgasti. Beidzis viņš atstāja mani guļam kā baltu sniegavīru un aizgāja. Kad man apnika gaidīt, es piecēlos un gāju viņu meklēt. Atradu viņu kādā citā telpā, pret sienu atspiedušos, guļam ciešā miegā. Pamodināju. Viņš nemaz nesamulsa, aizveda mani atpakaļ, nolēja ar karstu ūdeni, apvija man ap galvu turbānu un, ievīstījis mani sausā galdautā, aizveda uz aizrežģotu vistu būri galerijā un norādīja uz vienu no minētajām Arkanzasas guļvietām, legūlos tajā un klusībā tomēr vēl cerēju uz arābu smaržām. Velti.
Tukšajā, kailajā vistu būri nebija itin nekā no kairās, orientālās greznības, par kuru tik daudz esmu lasījis. Vairāk nekā jebkādai citai vietai tas līdzinājās apriņķa slimnīcai. Izģindušais pirtnieks atnesa nargili, bet es sacīju, lai nes vien drīzāk projām un velti netērē laiku. Tad viņš atnesa slaveno turku kafiju, ko tik jūsmīgi apdziedājuši daudzu paaudžu dzejnieki, un es kāri tvēru pēc tās, lolodams pēdējo cerību, ka jel kas no maniem sapņiem par Autrumzemju jaukumiem tomēr beidzot piepildīsies. Un atkal māns. No visām pagānu dzirām, kādām jebkad pieskārušās manas lūpas, turku kafija bija pati nejēdzīgākā. Tasīte mazītiņa, visa pilna biezumu; kafija melna, bieza, netīkama pēc smaržas un pretīga pēc garšas. Puscollu tasītes dibenā riebīgi biezumi. Jādzer ar visiem biezumiem, puse no tiem aizķeras rīklē, kņudina tā, ka jāklepo vai veselu stundu.
Ar to beidzas mani piedzīvojumi izdaudzinātajā turku pirtī, ar to beidzas ari sapnis par svētlaimi, ko cilvēks tur pārdzīvo. Ļaunprātīga krāpšana, vairāk nekas. Cilvēks, kas tajā izjūt baudu, spēj to izjust jebkādā draņķībā, un cilvēks, kas spēj dzejā cildināt tās burvību, spēj darīt to ar visu, kas ir riebīgs, nejauks un neciešams.
35. NODAĻA
BRAUCIENS PA BOSFORU UN MELNO JŪRU * ATDZIMUŠAIS MOZUS * SKUMJA SEVASTOPOLE * KRIEVIJĀ BAUDĪTA VIESMĪLĪBA * PATĪKAMI ANGĻI * KAUJA UZ DZĪVĪBU UN NĀVI * SUVENĪRU MEDĪBAS * KĀ CEĻOTĀJI VĀC KOLEKCIJAS
Atstājām kādus desmit pasažierus Konstantinopolē, devāmies cauri skaistajam Bosforam un iebraucām Melnajā jūrā. Pametām savējos slavenā gida Atdzimušā Mozus nagos, kurš viņus pierunās sapirkties veselu kuģa kravu rožu eļļas, lieliskus turku tērpus un kaudžu kaudzēm svešzemniecisku mantu, kas viņiem nemūžam nebūs vajadzīga. Atdzimušais Mozus pieminēts Marrija izcilajos ceļvežos, un līdz ar to viņa karjera nodrošināta. Savu slavu viņš diendienā izbauda ar lepnu prieku. Taču mēs nespējām kāda gida iegribas dēļ atteikties no savas nu jau tik stingri iesakņojušās parašas; nevaram tik vēlīnā ceļojuma posmā pieļaut izņēmumus. Tādēļ, par spīti šā puiša spožajai slavai, par spīti interesantajai iesaukai, ar kuru viņš tā lepojas, mēs viņu saucām par Fergusonu, gluži tāpat kā visus citus gidus. Visu laiku viņš par to sirdī glabāja slēptas dusmas uz mums. Bet mēs jau negribējām viņam ļaunu. Kad viņš, nerēķinādamies ar izdošanām, bija uzcirties košās, platās austrumnieku biksēs, dzeltenās smailpurnu čībās, ugunīgā feskā, zilā zīda jakā, apjozies ar persiešu zīda jostu, aiz tās aizbāzis veselu bateriju milzīgu ar sudrabu rotātu pistoļu un piekāris pie sāniem drausmīgu līku zobenu, tad uzskatīja par neiedomājamu pazemojumu, ka tika uzrunāts par Fergusonu. Bet tur nekas nav līdzams. Mums visi gidi ir Fergusoni. Mēs nespējam izrunāt viņu šaušalīgos ārzemnieciskos uzvārdus.
Sevastopole droši vien ir artilērijas šāviņu visbriesmīgāk sagrautā pilsēta Krievijā vai pat visā pasaulē. Un tomēr mēs priecājamies, ka esam tur iegriezušies, jo nevienā zemē līdz šim nebijām tik draudzīgi uzņemti — šeit piedzīvojām, ka mums pietiek būt amerikāņiem, lai nekādu citu vīzu nevajadzētu. Tikko bijām izmetuši enkuru, kad pilsētas gubernators atsūtīja pie mums uz kuģa ierēdni apvaicāties, vai varot būt mums jel kādā veidā palīdzīgs, un pateikt, lai mēs jūtoties Sevastopolē kā mājās! Ja pazīstat Krieviju, tad zināsiet, ka tā bija izcila viesmīlības izpausme. Krievi parasti pret svešzemniekiem izturas ar lielām aizdomām un bezgala tos nomoka, vilcinoties un neiedomājami sarežģījot iebraukšanas atļauju izdošanu un pasu pārbaudi. Ja mēs būtu kādas citas valsts pilsoņi, mēs būtu trīs dienas gaidījuši iebraukšanas atļauju Sevastopolē un tikpat ilgi, lai mums atļauj no turienes izbraukt, bet mums atļāva iebraukt un izbraukt, kad vien vēlēsimies. Konstantinopolē visi mūs brīdināja ļoti uzmanīties ar pasēm, skatīties, lai tās būtu kārtībā līdz pēdējam sīkumam, un nešķirties no pases ne mirkli; mums pastāstīja gadījumu par angļiem un citiem ārzemniekiem, kas dienām, nedēļām un pat mēnešiem aizturēti Sevastopolē tādēļ vien, ka pasēs bijušas sīkas neprecizitātes, par kurām to īpašnieki paši nemaz nebijuši vainojami. Es savu pasi biju pazaudējis un ceļoju ar Konstantinopolē palikušā kajītes biedra pasi. Katrs, kas izlasītu viņa izskata aprakstu pasē un pēc tam paskatītos uz mani, tūliņ redzētu, ka es viņam nelīdzinos vairāk kā Hēraklam. Tādēļ, izkāpjot Sevastopoles ostā, es drebēju bailēs, domādams, ka tūliņ mani atmaskos un pakārs. Taču mana īstenā pase visu laiku daiļi plīvoja mums virs galvas — tas bija mūsu karogs. Neviens mums citas pases neprasīja.