Šodien pie mums uz kuģa bija daudz krievu un angļu kungu un dāmu, un laiks pagāja ļoti jauki. Viņi visi bija lieliskā omā, un nekad man dzimtā valoda nebija skanējusi tik tīkami kā no šo angļu mutes šinī tālajā zemē. Es krietni daudz izrunājos ar krieviem, jo gribēju rādīties draudzīgs, un viņi tai pašā nolūkā runāja ar mani; esmu pārliecināts, ka tiklab man, kā viņiem tas sagādāja prieku, kaut arī neviens nesapratām ne vārda no sarunas biedra teiktā. Tomēr visvairāk sarunājos ar angļiem, un man kļuva žēl, ka nevaru kādu no viņiem paķert līdzi.
Šodien izstaigājāmies visur, kur vien ienāca prātā, un visnotaļ sastapāmies tikai ar laipnību un atsaucību. Neviens nejautāja, vai mums pases ir vai nav.
Daži augstākie valdības ierēdņi mums ieteica pabraukt ar kuģi jūdzes trīsdesmit tālāk līdz nelielam kūrortam un apmeklēt Krievijas ķeizaru. Viņš tur atpūšoties. Šie ierēdņi paši piedāvājās parūpēties par to, lai mēs tiktu sirsnīgi uzņemti. Ja mēs būtu ar mieru doties turp, viņi teicās ne tikai telegrafēt valdniekam, bet arī nosūtīt speciālu kurjeru, kas pieteiktu mūsu ierašanos. Taču laika mums ļoti maz un, galvenais, gandrīz izbeigušās ogles, tāpēc nospriedām, ka labāk būs atteikties no retā prieka iepazīties ar dzīvu imperatoru.
Sagrautā Pompeja salīdzinājumā ar Sevastopoli ir ļoti labā stāvoklī. Šeit varat skatīties, uz kuru pusi gribat, un neieraudzīsiet nekā cita kā vienīgi drupas, drupas! Māju paliekas, sagrautus mūrus, šāviņu saplosītus pakalnus, tikai iznīcību un postu! Liekas, varena zemestrīce izgāzusi savu milzu spēku pār šo nelielo platību. Astoņpadsmit garus mēnešus kara vētras plosīja bezpalīdzīgo pilsētu un padarīja to par skumjāko drupu kaudzi, pār kādu saule jebkad spīdējusi. Neviena māja nav palikusi neskarta, nevienā nav pat iespējams dzīvot. Grūti vispār iedomāties tik briesmīgu, tik pilnīgu sagrāvi. Mājas šeit bijušas pamatīgi būvētas, apšūtas mūra ēkas; lielo vairumu sapostījušas lielgabalu lodes — norāvušas jumtus, sagrāvušas celtnes no bēniņiem līdz pamatam, un tagad pusjūdzes garumā rēgojas rinda skursteņu krāsmatu kā baiga, bezgalīga procesija. Drupām vairs nav ne mazākās līdzības ar cilvēku mājokļiem. Dažām lielākajām celtnēm atrauti stūri, salauztas kolonnas, sašķaidītas karnīzes, sienās izsisti caurumi. Daudzi caurumi ir tik apaļi, tik precīzi, it kā ar svārpstu izurbti. Dažuviet lode nav izsitusies cauri visai sienai, un sienā palikušas tik tīras, gludas trāpījuma pēdas kā slīpēt izslīpētas. Šur tur lielgabala lode iestrēgusi sienā, un no tās ritējušās rūsas asaras iekrāsojušas mūri.
Abi kaujas lauki atradās gandrīz blakus. Malahova redute bija pakalnā pašā pilsētās pievārtē. Redans atradās šautenes šāviena tālumā no Malahova pakalna, Inkermanis — jūdzi, un līdz Balaklavai — vienas stundas jājiens. Ierakumi, pa kuriem franči piegāja pie Malahova pakalna un to aplenca, stiepās tik tuvu gar tā nogāzēm, ka krievu artilēristi būtu varējuši tiem trāpīt ar akmehi. Trīs drausmīgas dienas franči allaž no jauna metās uzbrukumā nelielajam pakalnam un asiņainās kaujās tika atsisti. Beidzot viņi pakalnu tomēr ieņēma un padzina krievus, kas mēģināja atkāpties uz pilsētu, bet angļi bija ieņēmuši Redanu, un krieviem priekšā pacēlās liesmu siena; viņiem neatlika cita iespēja kā atgriezties un mēģināt atgūt Malahova pakalnu vai iet bojā tā lielgabalu ugunī. Viņi atgriezās, ieņēma pakalnu, zaudēja to, vēl divas trīs reizes ieņēma, taču izmisuma varonība bija veltīga, un galu galā viņiem tomēr vajadzēja atkāpties.
Baismie kaujas lauki, kur plosījās tik negantas nāves aukas, tagad ir klusi un mierīgi; nedzird ne skaņas, neredz nevienas dzīvas radības, visapkārt sastindzis klusums, pilnīga iznīcība.
Te nebija nekā, ko darīt, un tāpēc visi metās suvenīru medībās. Kuģi ar tiem piekrāva stāvgrūdām. Suvenīrus stiepa no Malahova pakalna, no Inkermaņa, no Balaklavas — no visurienes. Stiepa lielgabala lodes, salauztus šauteņu lādējamos kokus, šāviņu šķembas — tik daudz dzelžu, ka kravas pietiktu veselai liellaivai. Daži sastiepa uz kuģa pat kaulus — ar lielām pūlēm, no tālām vietām — un jutās ļoti apbēdināti, kad no kuģa ķirurga uzzināja, ka tie ir tikai mūļu un vēršu kauli. Es jau priekšlaikus sapratu, ka Blihers tādu izdevību kā šī garām nelaidīs. Viņš atnesa veselu pilnu maisu un grasījās iet vēl otrreiz. Es viņu tomēr pierunāju neiet. Savu kajīti viņš jau pārvērtis par ceļojumā savāktas drazas muzeju. Pašlaik viņš lipina trofejām klāt etiķetes. Nesen pacilāju vienu guvumu, uz kura bija rakstīts: «Krievu ģenerāļa fragments». Iznesu to ārā, kur labāka gaisma, un apskatīju — tas bija atlauzts zirga žokļa gabals ar dažiem zobiem. Nenoturējos un nikni iesaucos:
—«Krievu ģenerāļa fragments»! Kāds absurds! Vai tad jūs nekad nepieņemsieties prātā?
Viņš it mierīgi atteica:
— Neskaistieties — večiņa to nemanīs.— (Viņa krustmāte.)
Šitais cilvēciņš sācis vākt suvenīrus bez jēgas un apdoma, samet
visus vienā kaudzē un pēc tam rāmā garā salipina tiem virsū etiķetes, nerūpēdamies ne par īstumu, ne par atbilstību, pat ne par ticamību. Redzēju, kā viņš pāršķeļ akmens šķembu divās daļās, vienai pielipina etiķeti «Šķemba no Dēmostena kanceles», bet otrai —«Gabaliņš no Abelāra un Eloīzas kapenēm». Reiz redzēju viņu pagrābjam ceļmalā riekšavu oļu un vēlāk uz kuģa iereģistrējam kā atradumu divdesmit dažādās vēsturiski slavenās vietās, kas atrodas piecsimt jūdžu attālumā cita no citas. Es, protams, biju ļoti sašutis par šādu apgrēcību pret saprātu un patiesību, bet tas neko nelīdzēja. Saņēmu to pašu mierīgo, nesatricināmo atbildi, ko vienmēr: