— Labrīt .. . Ļoti priecājos par jūsu ierašanos . . . esmu priecīgs … ārkārtīgi patīkami . . . jūtos laimīgs, uzņemot jūs savā mājā!
Visi noņēma cepures, un konsuls nolasīja viņam adresi. Viņš to pārcieta, ne aci nepamirkšķinājis, tad paņēma mūsu ne pārāk izskatīgo dokumentu un nodeva to kādam augstam virsniekam novietošanai Krievijas arhīvā, bet varbūt — krāsnī. Viņš pateicās mums par adresi un sacīja, ka ļoti priecājoties ar mums iepazīties, jo sevišķi tādēļ, ka Krievijai esot tik draudzīgas attiecības ar Savienotajām Valstīm. Ķeizariene piebilda, ka Krievijā ļoti mīlot amerikāņus un viņa cerot, ka amerikāņi pret krieviem jūtot to pašu. Vairāk runu nebija, un es šīs runas īsuma un saturīguma labad iesaku par paraugu visiem policijas priekšniekiem, kad viņi apbalvo policistus ar zelta pulksteņiem. Pēc tam ķeizariene piegāja pie dāmām un uzsāka vienkāršu (atbilstoši ķeizarienes stāvoklim) sarunu; vairāki džentlmeņi diezgan nesakarīgi sarunājās ar imperatoru; kņazi un prinči, admirāļi un galmadāmas iesaistījās nepiespiestās sarunās te ar vienu, te ar otru no mūsējiem; un, kas vēlējās, tas pagājās uz priekšu parunāties ar mazo, biklo lielkņazi Mariju, cara meitu. Viņa ir četrpadsmit gadu veca, gaišmataina, zilacaina, kautra un glīta. Visi prot runāt angliski.
Imperatoram galvā bija cepure, mugurā žakete, kājās pantaloni — viss no gluda, balta auduma — kokvilnas vai linu, nekādu rotu, ordeņu vai regāliju. Grūti iedomāties vēl neuzkrītošāku tērpu. Viņš ir gara auguma, kalsns, enerģisku seju, tomēr ļoti patīkama izskata. Nav grūti pateikt, ka viņš ir laipns, atsaucīgas dabas cilvēks. Kad viņš noņem cepuri, seja iegūst ļoti dižciltīgu izteiksmi. Viņa acīs nemana nekā no blēdīguma, ko visi mūsējie bija pamanījuši Luija Napoleona skatienā.
Ķeizariene un mazā lielkņaze bija ģērbušās vienkāršās balta fulāra (varbūt fulārzīda — īsti nesaprotu atšķirību) kleitās ar ziliem raibumi- ņiem; abu dāmu kleitām bija zila apdare, platas zilas jostas, baltas linu apkaklītes un vienkāršas muslīna lentītes pie kakla. Galvā viņām bija lēzenas salmu platmales ar zila samta rotājumu, gaiši cimdotajās rokās viņas turēja saulsargus. Lielkņazei esot bijušas kurpītes bez papēžiem. To es pats neievēroju, bet dzirdēju kādu no mūsu dāmām tā sakām. Es uz viņas kurpēm nepaskatījos. Man ļoti patika, ka viņai bija pašai savi mati, sapīti resnās bizēs uz muguras, nevis neglītais veidojums, ko dēvē par ūdenskritumu, bet tad jau ar drānu aptītu šķiņķi arī var nosaukt par ūdenskritumu. Vērodams imperatora laipno seju un maigumu viņa meitas acīs, es iedomājos, cik daudz spēka un stingrības caram vajadzētu, lai aizsūtītu noziedznieku trimdā uz Sibīrijas ledainajiem plašumiem, ja meita iestātos par šo cilvēku. Ikreiz, kad viņu skatieni sastapās, es arvien vairāk pārliecinājos, cik lielu varu šī liegā, biklā skolniecīte varētu sagrābt, ja vien gribētu. Cik daudzreiz viņa spētu valdīt pār Krievzemes patvaldnieku, kura viens vienīgs vārds nozīmē likumu septiņdesmit miljoniem cilvēku! Viņa ir tikai meitene, kādas esmu redzējis tūkstošiem, taču līdz šim neviena nebija manī izraisījusi tik vienreizēju un dzīvu interesi. Mūsu vienmuļajā dzīvē neparasti jauni pārdzīvojumi negadās bieži, bet nu man reiz bija laimējies. Šī situācija un apstākļi modināja domas un jūtas, kur nekas nebija apnicis un apbružājies. Šķita dīvaini — tik dīvaini, ka nemaz neprotu to izteikt — iedomāties, ka centrālā figūra vīriešu un sieviešu pulciņā, kas tērzēja zem kokiem, gluži kā jebkurš cilvēks, bija vīrs, kuram tikai vajag pavērt muti, un kuģi dosies vagot jūras, lokomotīves raus vilcienus pāri klajumiem, kurjeri steigsies no ciema uz ciemu, simtiem telegrāfu aiznesīs viņa vārdus pa visu impēriju, kas aizņem septīto daļu apdzīvotās zemeslodes, un neskaitāmi cilvēki celsies izpildīt viņa pavēles. Manī pamodās vāra vēlēšanās tuvāk aplūkot viņa rokas, lai redzētu, vai tās ir tādas pašas ar miesu un asinīm kā citu cilvēku rokas. Te bija cilvēks, kas spēj veikt visus šos brīnumus, un tomēr — ja gribētu, es viņu varētu notriekt no kājām. Tas šķita tik vienkārši un reizē neaptverami — tikpat neaptverami kā apgāzt kalnu vai noslaucīt no zemes virsas veselu kontinentu. Ja šis cilvēks izmežģītu potīti, telegrāfs par to aiznestu vēsti miljoniem jūdžu pāri kalniem un ielejām, pāri neapdzīvotiem tuksnešiem, pa jūras dzelmēm, un desmittūkstoš avīžu tērgātu par to; ja viņš smagi saslimtu, visas tautas to uzzinātu, pirms vēl saule būtu uzlēkusi; ja viņš nogāztos, kur stāv un būtu pagalam, puspasaules sagrīļotos no šī kritienal Es labprāt būtu nozadzis viņa svārkus, ja vien varētu to izdarīt. Ja jau reiz satieku šādu vīru, gribētos paturēt kādu nieku no viņa par piemiņu.
Ne vienreiz vien mūs pa pilīm vadājuši dažādi livrejoti sulaiņi samta biksēs un tamlīdzīgi tipi, kas par to iekasēja franku, bet, pusstundu ar mums patērzējuši, Krievijas imperators un viņa piederīgie personiski izvadāja mūs pa savu rezidenci. Viņi necik par to neprasīja. Likās pat, ka viņi to dara ar prieku.
Pusstundu pastaigājāmies pa pili, ar patiku aplūkodami bagāto, bet ļoti mājīgo iekārtu, tad cara ģimene no mums sirsnīgi atvadījās un aizgāja pārskaitīt sudraba karotes.
Bijām saņēmuši ielūgumu apmeklēt arī cara vecākā dēla, Krievijas kroņprinča pili, kas atradās turpat netālu. Paša jaunā cilvēka nebija mājās, bet kņazi, grāfienes un citi augstmaņi izvadāja mū$ pa apartamentiem, un mēs tos izstaigājām tikpat nepiespiesti un nesteidzīgi, kā bijām staigājuši pa imperatora pili; un visu laiku risinājās dzīvas sarunas.
Pulkstenis bija pāri vieniem. Paklausot jau iepriekš saņemtam ielūgumam, braucām pie lielkņaza Mihaila uz viņa jūdzi attālo rezidenci.
No imperatora pils līdz turienei braucām divdesmit minūtes. Vieta ir brīnum jauka. Skaistā pils atrodas starp vareniem vecā parka kokiem, bet pats parks — starp gleznainiem klintājiem un pakalniem; tiklab no pils, kā arī no parka paveras skats uz nemierīgo jūru. Parkā ēnainos stūrīšos ik pa gabaliņam izvietoti rupji tēsti akmens soli; parkā urdz dzidri strauti, vilina ezeriņi ar zāļainiem krastiem; caur lapotni šur tur pazib dzirkstošas strūklakas; mirdzošās ūdens strūklas ceļas augšup no vareno koku stumbros mākslīgi pierīkotiem izaugumiem; no sirmām, pelēkām klinšu radzēm lejup raugās miniatūri marmora tempļi; no gaisīgajām lapenēm paveras plašs skats uz zemi un jūru. Pils celta pēc labākajiem grieķu arhitektūras paraugiem, plaša kolonāde apjož centrālo pagalmu, kur zied reti sastopamas puķes, kas ar savu smaržu pilda visu pagalmu, bet vidū dzirkst strūklaka, vēsina karsto vasaras gaisu un varbūt perina odus, bet es gan domāju, ka ne.