Lielkņazs un viņa kņaziene iznāca no pils, un apsveicināšanās ceremonija notika tikpat nepiespiesti kā pie imperatora. Jau pēc pāris minūtēm sarunas ritēja pilnā sparā. Verandā parādījās ķeizariene un mazā lielkņazīte, un abas iejuka viesu barā. Viņas bija atbraukušas šurp ātrāk par mums. Dažas minūtes vēlāk atjāja imperators. Tas bija ļoti patīkami. Šādu uzmanību jūs prastu novērtēt, ja būtu ciemojušies pie kronētām personām un jums būtu licies, ka esat viesmīlīgajā namā uzkavējušies par ilgu, kaut gan man šķiet, ka majestātes nekautrēsies tikt no jums vaļā, ja uzskatīs, ka pietiek ciemoties.
Lielkņazs pēc vecuma ir cara trešais brālis, apmēram gadus trīsdesmit septiņus vecs, un viņam ir tik dižciltīgs izskats kā nevienam citam Krievijā. Augumā viņš ir vēl garāks par caru, smuidrs un stalts kā indiānis un iznesībā līdzīgs tiem lepnajiem bruņiniekiem, par kādiem lasām krustakaru romānos. Viņš izskatās pēc viena no tiem augstsirdīgajiem puišiem, kas viens divi ielidinās ienaidnieku upē, bet tūliņ pats ielēks tam pakaļ un, riskējot ar dzīvību, izzvejos šo ārā. Spriežot pēc nostāstiem, viņš ir drosmīgs un labestīgs. Jādomā, viņš ļoti vēlējās pierādīt, ka amerikāņi Krievijas valdnieku pilīs ir gaidīti viesi, jo bija atjājis uz Jaltu un pats pavadīja mūsu karavānu uz imperatora pili, bez tam bija izsūtījis pa priekšu savus adjutantus, lai mums ceļā negadītos nekādi šķēršļi, piedāvāja palīdzību, ja mums tā būtu vajadzīga. Pa ceļam mēs pret viņu izturējāmies visai familiāri, jo nezinājām taču, kas viņš ir. Tagad atpazinām viņu un pratām novērtēt laipnību, kādu mums droši vien nebūtu parādījis neviens lielkņazs vai hercogs visā pasaulē. Viņam netrūkst kalpotāju, ko būtu varējis atsūtīt, bet viņš, raugi, ieradās pats.
Lielkņazs bija ģērbies skaistā, spilgtā kazaku formas tērpā. Lielkņa- zei mugurā bija balta alpaka kleita ar melnu mežģīņu rotājumu un galvā maza pelēka cepurīte ar tādu pašu pelēku spalvu. Viņa ir jauna, visai glīta, vienkārša, nepretencioza un apburoši laipna.
Vispirms mēs izstaigājām pili, tad augstdzimušie mūs pavadīja pa visu teritoriju un pēdīgi apmēram pustrijos atveda atpakaļ uz pili brokastīs. Viņi tās dēvē par brokastīm, mēs tās sauktu par auksto uzkodu azaidu. Pasniedza divējus vīnus, tēju, maizi, sieru un aukstus ga|as ēdienus. Galdi bija klāti lielajā viesu pieņemšanas istabā un verandās, visur, kur vien varēja ērti novietoties; viss notika bez jebkādām ceremonijām. Gandrīz kā piknikā. Es biju priekšlaikus dzirdējis, ka mūs cienāšot ar brokastīm, bet Blihers bija pārliecināts, ka to ķeizariskajām majestātēm ieteicis Beikeru puika. Diezin vai, kaut gan no viņa to varētu sagaidīt. Šā Beikera juniora dēj mēs uz kuģa visi dzīvojam pastāvīgos bada draudos. Viņš nemitīgi ir izsalcis. Stāsta, ka viņš apstaigājot kajītes, kad pasažieri izgājuši, un notiesājot visas ziepes. Stāsta arī, ka viņš ēdot pakulas. Viņš esot spējīgs starp ēdienreizēm apēst itin visu, ko tikai var dabūt rokā, bet vislabprātāk pakulas. Viņš, protams, nevēlas pakulas pusdienās, bet patērē tās azaidā vai brīvos brīžos. Ar viņu nav patīkami sarunāties, jo elpai ir nelāga smaka un zobi apķepuši ar darvu. Var jau būt, ka Beikeru puika ir pieprasījis brokastis, bet man gan liekas, ka tomēr ne. Viss noritēja gludi. Mūsu dižciltīgais namatēvs apstaigāja visus viesus, palīdzēja iznīcināt cienastu un ritināt sarunu pavedienu, lielkņaze rūpējās par verandā sēdētājiem un tiem, kas paēduši cēlās no galda viesistabā.
Lielkņazes tēja bija brīnum garda. Pie tējas piedāvāja citronu un vēsinātu pienu. Citrons ir labāks. Šī tēja vesta pa sauszemi no Ķīnas. Transports pa jūru tējai ir kaitīgs.
Kad pienāca laiks doties projām, mēs atvadījāmies no saviem augstajiem namatēviem, un viņi, laimīgi un apmierināti, atgriezās apartamentos pārskaitīt savas karotes.
Gandrīz pusi dienas bijām pavadījuši ķeizarisku personu mājās un visu laiku jutušies tik patīkami un nepiespiesti, it kā būtu paši uz sava kuģa. Un es biju iedomājies, ka jebkura imperatora pilī nevarētu justies labāk kā Ābrahama klēpī. Biju iedomājies, ka imperatori ir briesmīgi ļaudis. Domāju, ka viņi nekā cita nedara, kā ar vareniem kroņiem galvā, uzvilkuši sarkanus rītasvārkus, kas vietvietām apšūti ar vilnas kušķīšiem, sēž tronī un drūmi blenž uz saviem kalpiem un publiku parterā, un starplaikos piespriež nāvessodu hercogiem un hercogienem. Taču, ja palaimējas iekļūt aiz kulisēm un redzēt viņus mājas apstākļos pie pašu pavarda, viņi kļūst itin līdzīgi jebkuram parastam mirstīgajam. Tad uz viņiem paskatīties ir daudz tīkamāk nekā grandiozās parādēs. Mājās viņiem ģērbties un uzvesties kā visiem cilvēkiem šķiet tikpat dabiski kā mums iebāzt kabatā drauga zīmuli, kad esam beiguši to lietot. Pēc šīs dienas es vairs nekad nespēšu ticēt vizuļainajiem karaļiem uz skatuves. Tas būs smags zaudējums. Man viņi allaž traki patika. Turpmāk es skumji novērsīšos un sacīšu: