Efesu, kas atrodas četrdesmit jūdžu no šejienes un kur arī stāvēja viena no septiņām baznīcām, piemeklēja citāds liktenis. No Efesas lukturis aizvākts. Tā gaisma izdzēsta. Svētceļnieki, kas allaž gatavi saskatīt pravietojumus pat tur, kur bieži vien to nemaz nav, apmierināti un gandarīti apgalvo, ka Efesā piepildījies pareģojums. Taču Bībelē ne ar vārdu tieši nav norādīts solījums iznīcināt pilsētu. Tur teikts:
Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari tos
pirmos darbus; bet, ja ne, tad es pie tevim nākšu drīz un nostumšu tavu
lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.
Tas ir viss; pārējie panti Efesu ļoti cildina.- Draudi mīkstināti ar nosacījumiem. Nekur vēsturē nav pierādīts, ka Efesa nebūtu atgriezusies. Bet mūsdienu skoloto praviešu nežēlīgākais paradums ir uzstilpēt pravietojuma drānas mugurā tam, kam tās nemaz nav domātas. To viņi dara, nerēķinoties ne ar acīmredzamiem faktiem, ne ar loģiku. Tam par pierādījumu noder abi nule minētie piemēri. Svēto rakstu «pareģojumi» skaidri attiecas uz «Efesas un Smirnas baznīcām» utt., bet svētceļnieki stūrgalvīgi atvedina tos uz pilsētām. Neba Smirnas pilsētai un tās komercijai tiek piesolīts dzīvības kronis, bet gan saujiņai kristiešu, kas personificē tās «baznīcu». Ja viņi būtu bijuši «uzticīgi līdz nāvei», viņiem kronis jau būtu rokā, bet nekāda uzticība, pat kombinācijā ar tirgotāju blēdībām nespētu pilsētu apbalvot ar pravietojumā apsolīto dārgumu. Bībeles patētiskā valoda runā par dzīvības kroni, kura mirdzums saulē neapdzisīs mūžīgi mūžam, nevis par viendienīša mūžu, kāds lemts cilvēka roku celtai pilsētai, kura sabrūk pīšļos līdz ar saviem cēlājiem un tiks aizmirsta pat tajos nedaudzajos gadsimtos, kas mūsu pasaulei atvēlēti no šūpuļa līdz kapam.
Mode tulkot pareģojumu piepildīšanos, kur pats pareģojums sastāv no nosacījuma «ja», ir tīrais absurds. Pieņemsim, ka pēc tūkstoš gadiem seklajā Smirnas ostā būs izveidojies malārijas purvs vai pilsēta aizies bojā kādā citā veidā; pieņemsim vēl, ka šajā pašā laikposmā purvs, kas tagad plešas pār kādreiz slaveno Efesas ostu un ir pārvērtis kādreiz ziedošo pilsētu par neapdzīvojamu tuksnesi, nosusēs un kļūs par cietu pamatu; pieņemsim, ka viss ies savu dabisko gaitu: Smirna pārvērtīsies par nožēlojamām drupām, bet Efesa tiks uzcelta no jauna. Ko tad pareģojumu tulkotāji teiks? Viņi itin mierīgi pārlēks pāri mūsu laikmetam un sacīs: «Smirna nebija uzticīga līdz nāvei, tāpēc dzīvības kronis tai atņemts. Efesa atgriezās, un, raugi: tās lukturis netika aizstumts. Skatieties uz pierādījumieml Cik pravietojums brīnumaini piepildījies!»
Smirna sešas reizes bija. nopostīta līdz pamatiem. Ja «dzīvības kronis» tai būtu kalpojis par apdrošināšanas polisi, tā jau pēc pirmās nopostīšanas būtu varējusi iekasēt apdrošinājumu. Bet tā joprojām kroni patur tādēļ, ka neprecīza valoda tai piešķīrusi tiesības uz to, kas īstenībā tai nepienākas. Jādomā, ka visas sešas reizes uzgadījās kāds apmāts pravietojumu tulks, kas, Smirnai un smirniešiem par dusmām un nepatikšanu, paziņoja: «Patiesi, skatieties, kā piepildās pravietojums! Smirna nebija uzticīga līdz nāvei, tālabad, lūk, dzīvības kronis tai nokritis no galvas. Jā, gan, redziet, kā notiek brīnumu lietas!»
Šādi piemēri ļauni ietekmē cilvēku prātus. Tie rosina ar vieglu mēli necienīgi runāt par svētiem tematiem. Biezpauraini Bībeles tulki, aprobežoti mācītāji un skolotāji nodara reliģijai lielāku postu, nekā saprātīgi garīdznieki spēj izlabot, lai pūlētos kā pūlēdamies. Nav jēdzīgi turēt dzīvības kroni pār pilsētu, kas sešas reizes līdz pamatiem sagrauta. Bet tie gudreļi, kas sagroza pravietojumu tā, ka šī pati pilsēta nolemta bojāejai un pazušanai, nerīkojas prātīgāk, jo, viņiem par tīro bēdu, Smirna patlaban piedzīvo spēcīgu uzplaukumu. Viņu prātuļo- šana tikai lej ūdeni uz neticības dzirnavām.