Lielu daļu pilsētas pilnīgi pārvalda turki; ebreji dzīvo savā kvartālā, franki — savā un armēņi — savā. Armēņi, protams, ir kristieši. Viņu mājas ir lielas, tīras, skaisti izbruģētas ar melnbaltām marmora flīzēm, daudzām ir četrstūrains iekšējais pagalms ar burvīgu puķu dārzu un dzirkstošu strūklaku; visas mājas durvis veras uz šo dārzu. Plašs vestibils ved uz parādes durvīm, pie kurām sievietes nOsēž dienas lielāko daļu. Tur viņas, apvilkušas skaistas drānas, stāv arī vakara vēsumā. Visas ir patīkama izskata, turklāt ļoti kārtīgas un tīras, it kā būtu no kārbas izceltas. Dažas, es teiktu — daudzas, jaunās dāmas, ir ļoti skaistas; caurmērā tās — lai man tiek piedoti šie nodevīgie vārdi — ir pat mazliet daiļākas par amerikāņu meitenēm. Viņas ir visai sabiedriskas un atbild ar smaidu, ja svešinieks tām uzsmaida, atbild ar galvas mājienu uz paklanīšanos un runā, ja tiek uzrunātas. Iepazīstināšana nav nepieciešama. Uzsākt sarunu un stundu notērzēt ar skaistu meiteni, ko redzat pirmo reizi, ir ļoti patīkami. Es neprotu citu kā vienīgi angļu valodu, un meitene runāja tikai grieķu, armēņu vai kādā citā barbaru mēlē, bet mēs sapratāmies lieliski. Manuprāt, šādos gadījumos fakts, ka nespējat viens otra vārdus saprast, nav nekāds traucēklis. Krievu pilsētā Jaltā es veselu stundu no vietas dejoju kādu dīvainu deju, par kuru līdz tam nekā nebiju dzirdējis, dejoju ar ļoti skaistu meiteni, mēs dedzīgi sarunājāmies, no sirds izsmējāmies, un neviens no mums nesaprata, par ko otrs runā. Bet bija brīnišķīgi. Dejoja divdesmit cilvēku pulks, deja bija ļoti dzīva un sarežģīta. Tā bija pietiekami sarežģīta bez manas piedalīšanās, es to sarežģīju vēl vairāk. Šad tad iestarpināju kādu figūru, par kuru krievi varen brīnījās. Es vēl joprojām domāju par to meiteni. Uzrakstīju viņai vēstuli, bet nevaru to nosūtīt, io viņai ir ļoti grūts krievu vārds, kas sastāv no deviņiem balsieniem, un mūsu alfabētā tādam nepietiek burtu. Neesmu tik drosmīgs, lai nomodā mēģinātu to izrunāt, bet naktī sapņos cenšos to izdarīt un no rīta pamostos ar izmežģītu žokli. Pamazām izdilstu. Esmu sācis izlaist maltītes. Viņas mīļais vārds mani vajā pat sapņos. Ikreiz, kad tas man slīd pār lūpām, kāda zobu drumsla aizlido līdzi. Tad žokļi krampjaini sakļaujas, un pēdējie balsieni paliek mutē, bet — tie patiesi ir gardi.
Braucot cauri Dardaneļiem, mēs tālskatī varējām krastā saredzēt kamieļu karavānas, taču tuvāk tādu karavānu dabūjām aplūkot tikai tad, kad nokļuvām Smirnā. Šie kamieļi ir daudz lielāki par tiem kaulukambariem, kādus redzam zvērnīcās. Smagām nastām apkrautie kamieļi, pa divpadsmit karavānā, soļo pa šaurajām ieliņām cits aiz cita, bet tiem pa priekšu uz ēzelīša jāj vai nu nēģeris košā turku apģērbā, vai arābs; līdzās lielajiem dzīvniekiem tie savā niecībā gandrīz vai pazūd. Kamieļu karavāna, kas apkrauta ar arābu garšvielām un Persijas dārgo zīda audumu saiņiem, soļo pa bazāra šaurajām ieliņām, kurām gar abām malām ņudz nesēji ar savām nastām, naudas mijēji, lukturu pārdevēji, stikla trauku tirgoņi, krustiski saliktām kājām, nargili pīpēdami, sēž ,turki, ņirb fantastiskos austrumnieku tērpos ģērbušies ļaudis — tie ir īstie Austrumi. Tā ir pilnīga aina, kur netrūkst nekā. Tā aizved jūs atpakaļ tālajā bērnībā, no jauna liek sapņot par Tūkstots un vienas nakts brīnumiem; jūsu biedri ir prinči, jūsu valdnieks — kalifs Aruns al Rašids un jūsu kalpi — drausmīgie milži un džini, kas ierodas ar dūmiem, zibeni un pērkonu un aizejot saceļ negantu vētru!
39. NODAĻA
SMIRNAS LAUVAS * MOCEKLIS POLIKARPS * SEPTIŅAS BAZNĪCAS * SEŠU SMIRNU DRUPAS * MISTISKAIS AUSTERU SLĀNIS * AUSTERES MEKLĒ SKAISTUS DABASSKATUS * ŠEJIENES «MILLERISTI» * DZELZCEĻŠ NEPARASTĀ APKĀRTNE
Kad apvaicājāmies, uzzinājām, ka ievērojamākais, kas Smirnā apskatāms, esot senās citadeles drupas ar abiem pussabrukušajiem torņiem, kas noraugās uz pilsētu no augsta kalna pilsētas pievārtē — no svētajos rakstos pieminētā Pagūs kalna; pēc tam aplūkojama vieta, kur kristīgās ēras pirmajā gadsimtā stāvēja viena no septiņām apokalipsē minētajām baznīcām; un vispēdīgi mocekļa — Sv. Polikarpa kaps. Polikarps mira mocekļa nāvē par savu ticību pirms apmēram astoņpadsmit gadsimtiem.
Nolīgām ēzelīšus un devāmies ceļā. Apskatījām Polikarpa kapu un steidzāmies tālāk.
Nākamā vieta sarakstā bija «Septiņas baznīcas», kā šeit saīsinot mēdz teikt. Pusotras stundas nomocījušies svelmainajā saulē, nokļuvām tur un apmeklējām mazu grieķu baznīciņu, kas uzcelta tai vietā, kur esot atradusies senā, pirmējā baznīca; samaksājām kādu nieku, un svētais baznīckalps iedeva mums katram tievu vaska svecīti piemiņai. Es savējo ieliku platmalē, saule to izkausēja, un tauki notecēja man gar pakausi un kaklu; piemiņai man palikusi vienīgi dakts, un tā pati ir gaužām nožēlojama un sačokurojusies.
Mēs daži sākām, cik nu labi pratām, pierādīt, ka Bībelē pieminētā «baznīca» nozīmē kristiešu draudzi, nevis celtni; Bībelē, lūk, teikts, ka tie bijuši ļoti nabadzīgi — tik nabadzīgi un, manuprāt, arī tik spēcīgi vajāti (piemēram, moceklis Polikarps), ka, pirmkārt, viņi nemaz nebūtu spējuši uzcelt tādu ēku, otrkārt, nebūtu uzdrošinājušies to atklāti darīt; un, ja nu viņiem tiešām būtu bijis atļauts celt baznīcu, tad katram saprātīgam cilvēkam skaidrs, ka viņi būtu to cēluši kaut kur pilsētas tuvumā. Taču pasažieru vecākā paaudze mūs apstrīdēja un mūsu pierādījumus nepieņēma. Par to viņi nesodīti nepalika. Nedaudz vēlāk viņi uzzināja, ka ir maldināti un nav atraduši pareizo ceļu; izrādījās, ka vieta, kur, pēc vispārēja pieņēmuma, stāvējusi baznīca, ir pašā pilsētā.