«Ja es pēc cilvēku prāta esmu Evezū[13] kāvies ar zveriem .. .» utt.
Toreiz vēl dzīvoja daudzi, kas bija redzējuši Kristu; šeit mirusi Marija Magdalēna, un šeit savas pēdējās dienas vadīja Jaunava Marija un Sv. Jānis, kaut gan Roma vēlāk atzina par labāku noteikt Jaunavai kapa vietu citur; pirms sešsimt vai septiņsimt gadiem — gandrīz liekas, ka tas bijis vakar — pilsētas ielas piepildīja bruņās tērptu krustnešu karapulki; un, ja atceramies tādu sīkumu kā kuģniecībā lietoto meandru vārdu, runājot par upju līkumiem, tad tas iegūst konkrētu nozīmi, kad uzzinām, ka to mūsu vārdnīcām devusi līkumotā Mean- dras upe, kas tek pa šo pašu ieleju. Lūkojoties uz sūnām apaugušajām drupām, uz šo vēsturisko, tuksnešaino pamestību, es pēkšņi jūtos tikpat vecs kā šie drūmie kalni. Ikkurš var lasīt svētos rakstus un tiem ticēt, bet ne katram ir iespējams atnākt šurp, stāvēt šai sabrukušajā amfiteātri un domās no jauna te sapulcēt sen zudušos cilvēku pūļus, kas ielenca Pāvila biedrus un vienā balsī kliedza: «Lai slavēta Efesas Diānai» Iedomājoties vien, ka šajā vientulībā varētu skanēt skaļi saucieni, pār muguru pārskrien šermuļi.
Brīnumskaista pilsēta bijusi šī Efesa! Ejiet kurp iedami pa šiem milzu klajumiem, visur atradīsiet no vienas vietas smiltīs un nezālēs paslēpušos izcilu skulptūru atliekas; no zemes izslējušās vai zemē guļ skaistas porfīra un citu dārgu šķirņu marmora kolonnas; gandrīz ik uz soļa redzami eleganti marmorā cirsti kapiteļi un masīvas pamatnes, pulētas plātnes ar ierakstiem grieķu valodā. Tā ir vesela vērtīga relikviju pasaule, pilna sapostītiem, sakropļotiem dārgumiem. Un kas gan ir virspusē guļošais salīdzinājumā ar brīnumiem, kas aprakti zemē? Konstantinopolē, Pizā, Spānijas pilsētās ir lielas mošejas un katedrāles, kuru grandiozākās kolonnas aizvestas turp no Efesas tempļiem un pilīm, tomēr šeit vajadzētu tikai drusku atrakt zemes virskārtu, lai atrastu citas, ne mazāk krāšņas. Kamēr šī majestātiskā pilsēta nebūs atrakta un pacelta dienasgaismā, mēs nezināsim, kas ir patiess lieliskums.
No visām līdz šim redzētajām skulptūrām mums likās visskaistākā un visdziļāk aizkustināja (tāpēc ka mēs mākslā daudz nejēdzam un ne pārāk viegli sajūsmināmies) kāda, kas guļ Efesas amfiteātrī, un ko slavenu padarīja Sv. Pāvila sarīkotais dumpis. Galvas statujai vairs nav, palicis tikai vīrieša ķermenis ar medūzas galvu uz krūšu bruņām, bet mēs esam cieši pārliecināti, ka nekad līdz tam akmenim nav piešķirts tāds cildenums un tāds dižums.
Kādi brīnišķīgi celtnieki gan bijuši antīkie grieķi! Masīvās arkas, kas drupās dažviet saglabājušās, gulst uz stabiem, kuru šķērsgriezums nav
mazāks par piecpadsmit pēdām un kuri veidoti no veseliem marmora bluķiem: dažs no tiem ir krietnas lādes, dažs mēbelētas istabas dīvāna lielumā. Tas nav vienkāršs apšuvums, kas iekšpusē pildīts ar dažādiem atkritumiem, nē, tie ir masīvi viengabala bluķi. Lielās arkas, kur, jādomā, atradušies pilsētas vārti, celtas tādā pašā veidā. Trīstūkstoš gadu tās spītējušas vētrām un aplenkumiem un, kaut drebinātas dažā labā zemestrīcē, tās stāv joprojām. Kad tām blakus sāk atrakt zemi, atklājas veselām rindām masīvas celtnes, kas saglabājušās tik pilnīgi un labi, it kā tolaiku milzīgie ciklopi tikai vakar būtu beiguši tās būvēt. Kāda angļu sabiedrība uzņēmusies Efesu atrakt, un tad . ..
Bet tagad man nāk prātā
LEĢENDA PAR SEPTIŅIEM GULĒTAJIEM
Piona kalna nogāzē ir Septiņu gulētāju ala. Reiz vecos laikos, apmēram pirms piecpadsmit gadsimtiem Efesā, cits citam tuvu kaimiņos dzīvoja septiņi jaunekļi, kas piederēja nicinātajai kristiešu sektai. Notikās, ka labais ķēniņš Maksimiliāns (šo teiku es stāstu labiem puisēniem Un meitenītēm), tātad notikās, ka labais ķēniņš Maksimiliāns sadomāja uzsākt kristiešu vajāšanu, un itin drīz tiem sāka zeme degt zem kājām. Tad šie septiņi jaunekļi nolēma: «Dosimies plašajā pasaulē.» Un viņi cēlās, āvās un aizgāja. Steigā viņi piemirsa atvadīties no vecākiem un draugiem. Viņi tikai pievāca naudu, ko atrada vecāku mājās, un drānas, kas piederēja draugiem, lai tālu pasaulē aizklīduši, savējos neaizmirstu; viņi paņēma līdzi arī sava kaimiņa Malkusa suni Ketmēru, jo šis pats iebāza galvu kaklasiksnā, kas vienam no jaunekļiem nejauši pagadījās rokā, un viņiem vairs nebija laika sunim to noņemt; pa ceļam viņi pagrāba arī dažas višteles, kas kaimiņa vistu kūtī šķita varen nogarlaikojušās, un vairākas pudeles nezināma dzēriena, kas bija noliktas pie pārtikas preču tirgotāja loga, un tad pameta pilsētu. Viņi gāja un gāja, līdz nonāca pie Piona kalna un ieraudzīja tur alu. Tajā alā viņi mazliet padzīroja un steidzās tālāk. Bet pudeles ar nepazīstamajiem dzērieniem viņi aizmirsa, un tās palika alā. Daudz zemju viņi pārstaigāja un daudz raibu dēku piedzīvoja. Tie bija tikuši jaunekļi un nepalaida garām nevienu izdevību, lai nopelnītu sev dienišķās maizes riecienu. Viņu devīze izsakāma īsi: «Kas neriskē, tas nevinnē». Un tālab — līdzko viņi satika kādu vientuļu vīru, tā sacīja: «Skat, tas nav tukšinieks, pārmeklēsim viņu.» Un tie viņu pārmeklēja. Pēc pieciem gadiem viņi bija apnikuši ceļošanas un dēku un sāka ilgoties pēc mājām, pēc sejām un balsīm, kas viņiem bija tik mīļas bijušas bērnudienās. Tā nu viņi vēl pasteidzās iztukšot kabatas visiem, ko gadījās sastapt ceļā, un devās atpakaļ uz Efesu. Labais ķēniņš