Maksimiliāns, proti, pa to laiku pats bija atgriezts jaunajā ticībā un mitējies to vajāt. Vienu dienu, kad saulīte jau slīdēja uz rietu, viņi nonāca pie tās alas Piona kalnā un sacīja cits citam: «Pārgulēsim te nakti un rīt, kad diena būs ataususi, dosimies līksmot pie draugiem.» Un katrs paceltā balsī atsaucās: «Tas būs brangi!» Viņi iegāja alā un, raugi: pudeles ar nepazīstamajiem dzērieniem gulēja, kur pamestas, un jaunekļi nosprieda, ka laiks tām nekādu postu nebūs nodarījis. Ceļinieki nebija maldījušies. Katrs jauneklis izdzēra pa sešām pudelēm; pēc tam viņi kļuva gurdeni, nolikās gulēt un iemiga cietā miegā.
Kad viņi pamodās, viens — Johanness ar pievārdu Smitianus — sacīja: «Mēs esam kaili.» Un tā patiesi bija. Viņu drānas bija pazudušas, un nauda, ko viņi bija iemantojuši no ceļā uz Efesu sastapta svešinieka, gulēja zemē apsūbējusi, sarūsējusi, sadilusi. Pazudis bija arī suns Ketmērs, palicis tikai kaklasiksnas vara apkalums. Par to visu viņi gaužām nobrīnījās. Taču tad salasīja naudu, ietinās lielās lapās un uzkāpa kalnā. Tur viņi aiz pārsteiguma kļuva vai mēmi. No brīnišķīgā Diānas tempļa ne vēsts; pilsētā sacelts daudz lielu ēku, ko viņi nekad nebija redzējuši; pa ielām staigāja cilvēki ērmotos apģērbos, viss kļuvis citāds.
Johanness sacīja: «Vai tā maz ir Efesa? Taču, rau, kur lielā ģimnāzija; un tur — teātris, kurā esmu redzējis pulcējamies septiņdesmit tūkstoš cilvēku; un Agora, un strauts, kurā svētais Jānis Kristītājs mērca atgrieztos; turpat ir ari mūsu labā apustuļa Pāvila cietums, kurp mēs visi savu laiku gājām, lai pieskartos vecajām važām, kas viņu saistīja, un taptu dziedināti no dažādām kaitēm; redzu arī apustuļa Lūkasa kapu un tālumā baznīcu, kur atdusas Svētā Jāņa pelni, kurp Efesas kristieši pa divi lāgi gadā iet saraust putekļus no kapa, jo tie dziedē visas miesas brūces un šķīstī dvēseli no grēkiem; bet skatieties, cik tālu jūrā sniedzas moli un cik daudzi kuģi noenkuroti līcī, skatieties, cik pilsēta varen izpletusies — tālu pāri ielejai aiz Piona; un raugiet — visi pakalni spīd pilīs, un acis žilbst no baltām marmora kolonādēm. Cik varena kļuvusi Efesa!»
Un, brīnīdamies par to, ko savām acīm skatījuši, viņi nokāpa pilsētā, nopirka drānas un apģērbās. Kad viņi jau grasījās doties projām, tirgotājs ar zobiem pārbaudīja monētas, ziņkārīgi tās aplūkoja un pēdīgi sacīja: «Nauda ir viltota», bet jaunekļi atteica: «Brauc uz elli!» un aizgāja savu ceļu. Nonākuši pie savām mājām, viņi tās pazina gan, taču tās šķita vecas un noplukušas; bet viņi jutās iepriecināti un laimīgi. Piesteigušies pie durvīm, viņi sāka klaudzināt, bet sveši ļaudis tās atvēra un nesaprašanā raudzījās uz viņiem. Jaunekļi, satraukušies un sārtumam un bālumam sejā mijoties, sāka vaicāt: «Kur mans tēvs, kur māte? Kur Dionīsijs un Serapions, kur Perikls un Dēcijs?» Svešie, kas bija durvis atdarījuši, atteica: «Jūs jokojat ar mums, jaunie cilvēki; mēs un mūsu tēvi dzīvojam zem šī jumta sešās paaudzēs; vārdi, ko jūs nosaucāt, ir apsūbējuši uz kapakmeņiem, un tie, kam piederēja šie vārdi, savu īso dzīves taku sen nostaigājuši, gan dziedājuši un smējušies, gan pārcietuši bēdas un grūtumus, kas bija lemti, un nu dus dieva mierā; simt un astoņdesmit vasaru ir nākušas un gājušas un rudeņos lapas nobirušas, kopš rozes viņu vaigos izbālēja un viņi guldīti pie mirušajiem.»
Tad septiņi jaunekļi griezās projām no dzimto māju sliekšņa, un svešie aizvēra durvis viņiem aiz muguras. Ceļinieki nevarēja vien brīnumiem nobrīnīties un, tālāk ejot, vērīgi raudzījās pretimnācēju sejās, gribēdami kaut vienu pazīstamu ieraudzīt; bet visas sejas bija svešas, un ļaudis gāja viņiem garām, neuzbilduši neviena laipna vārda. Septiņi ceļinieki kļuva grūtsirdīgi un skumji. Beidzot viņi uzrunāja vienu pilsoni, vaicādami: «Kas ir ķēniņš Efesā?» Un pilsonis viņiem atbildēja: «No kurienes jūs nākdami, ja nezināt, ka Efesā valda dižais Laertijs?» Jaunekļi uzlūkoja cits citu un atkal vaicāja: «Kur tad palicis labais ķēniņš Maksimiliāns?» Pilsonis, kā daždien baiļu mākts cilvēks, atvirzījās tālāk no viņiem un sacīja: «Šie vīri patiesi ir vājprātīgi un sapņo vaļējām acīm, ja nezina, ka ķēniņš, par kuru viņi runā, jau divi simti gadus kā miris.»