Kā jau varēja gaidīt, Sīrijā un Ēģiptē izplatījās ziņas, ka visi Amerikas provinces iedzīvotāji (turki uzskata mūsu zemi par sīku provinci kaut kādā nevienam nezināmā pasaules malā) dodas uz Svēto zemi, un tā nu, vakar nonākuši Beirutā, redzējām, ka pilsēta ir piirium pilna ar dragomāniem un attiecīgo ekipējumu. Sākumā mēs visi gribējām ar diližansiem laist uz Damasku un pa ceļam iegriezties Bālbekā, pēc tam atgriezties uz kuģa, aizbraukt līdz Karmela kalnam* un no turienes tālāk doties brīvsolī. Taču, kad mūsu astotnieks uzzināja, ka pastāv «lielā maršruta» iespēja, nospriedām nepalaist to garām. Līdz šim mēs konsulus netikām apgrūtinājuši, bet Beirutas konsulam nebija no mums glābiņa. To pieminu tādēļ, ka apbrīnoju viņā pacietību, atjautīgo izdomu un prasmi visus samierināt un visu nolīdzināt. Pieminu to arī vēl tādēļ, ka man liekas — dažs labs no mūsu kuģa pasažieriem neprata pēc nopelniem novērtēt viņa neaizstājamo palīdzību.
No mūsu astotnieka izvēlējām trīs cilvēkus, kuri kārtoja visu, kas saistījās ar ekspedīciju. Mums pārējiem nebija cita darba, kā priecāties par skaisto Beirutas pilsētu, par jaunajām mājām kuplajos, zaļajos apstādījumos, kas pletās pa visu lēzeno nogāzi līdz pašai jūrai; tāpat ari par Libānas kalniem visapkārt pilsētai; peldēties dzidrajā, zilajā ūdenī, kas viļņoja apkārt kuģim (mēs nezinājām, ka tajā mīt haizivis). Klaiņojām pa pilsētu un vērojām tērpus. Tie ir koši un interesanti, tomēr ne tik daudzveidīgi kā Konstantinopolē un Smirnā; Beirutas sievietes iedveš šausmas: abās pirmajās pilsētās sievietes aizsedzas ar plāniem šķidrautiem, kuriem var redzēt cauri (un bieži vien neslēpj arī kāju potītes), taču Beirutā tās visu seju nobēdzina aiz tumša vai pat melna plīvura, kas tām piešķir mūmijas izskatu, bet staigā ar atsegtām krūtīm. Kāds jauns džentlmenis, manuprāt, grieķis, labprātīgi pieteicās izrādīt mums pilsētu, apgalvodams, ka viņam tas būšot tīrais prieks, jo viņš mācoties angļu valodu un šī būšot laba iespēja pavingrināties. Kad apskate beidzās, viņš tomēr pieprasīja atlīdzību, teikdams, ka kungi taču neliegšot viņam kādu mazumiņu, varbūt dažus piastrus (ko varētu pielīdzināt dažām piecu centu monētām). Mēs samaksājām. Konsuls, to dzirdēdams, bija ļoti pārsteigts un sacīja, ka labi pazīstot šā puiša ģimeni, tā esot sena un augsti cienījama dzimta, kuras mantas stāvoklis vērtējams uz simt piecdesmit tūkstošiem dolārul Cits cilvēks šādā situācijā būtu kaunējies uzņemties tādu lomu un piedevām tik uzmācīgā veidā.
Norunātajā laikā mūsu rīcības komiteja ziņoja, ka viss sagatavots un to pašu dienu jādodas ceļā — ar zirgiem, nastu nesējiem lopiņiem un teltīm: uz Bālbeku, Damasku, Tibērijas ezeru, bet no turienes tālāk uz dienvidiem, pa ceļam apskatot vietu, kur Jēkabs redzējis sapni*, kā arī citas Bībelē pieminētas vietas, līdz Jeruzalemei, tad varbūt tālāk uz Nāves jūru, bet varbūt arī ne, un visupēc tiešā ceļā uz okeānu un pēc nedēļām trim vai četrām Jafā jākāpj uz kuģa; ceļa izdevumi: pieci dolāri zeltā dienā no cilvēka, visu kārtos dragomāns. Mums solīja, ka mēs dzīvošot tikpat labi kā viesnīcā. Šo to tamlīdzīgu jau agrāk biju lasījis grāmatās un nekautrējos teikt, ka neticēju nevienam vārdam. Neteicu nekā, bet iesaiņoju līdzņemšanai segu un pledu siltai guļai, pīpes tabaku, divus trīs vilnas kreklus, kabatas portfeli, ceļvedi un Bībeli. Paņēmu arī garu dvieli un ziepju gabalu, lai iedvestu arābos cieņu un viņi mani noturētu par maskējušos karali.
Trijos pēcpusdienā mums vajadzēja izvēlēties zirgus. Noteiktajā stundā dragomāns Ābrahams izveda tos parādīt. Tas notika ļoti svinīgi. Uzņemdamies pilnu atbildību, saku: tik nožēlojamu komplektu nebiju redzējis visā mūžā, un zirgu izturēšanās pilnā mērā saderējās ar ārējo izskatu. Vienam zirgam bija izsista acs, otram aste nozāģēta īsa kā trusim, un viņš vēl šķita ar to lepojamies. Trešajam mugurkauls bezmaz spiedās cauri ādai no kakla līdz pat astei, viņš stiprā mērā līdzinājās sagrautajiem akveduktiem, kurus var vedzēt Romas apkārtnē, turklāt kakls tieviņš kā bugsprits; visi zirgi kliboja, un visiem bija jēlas muguras, dažādi noberzumi vai apdzijušas kreveles kā vara pogas uz čemodāna; gaita viņiem bija tik dažāda, ka par vienmuļību nevarēja sūdzēties — ejot viņi izskatījās kā flotile vētras sakultā jūrā. Skats bija briesmīgs. Blihers, galvu grozīdams, noteica:
— Tas dragomāns iekulsies nepatikšanās par to, ka šitos vecos kleperus izvedis no slimnīcas, bet varbūt viņam ir īpaša atļauja.
Es neteicu nekā. Viss noritēja ciešā saskaņā ar ceļvedi, un vai tad mēs neceļojam saskaņā ar ceļvedi? Izraudzījos zirgu, kas man šķita tramīgs, un, es nodomāju, ja viņam pietiek temperamenta būt tramīgam, tad viss vēl nav zaudēts.
Sešos vakarā apmetāmies skaistā, spirgtu vēju veldzētā kalna virsotnē ar skatu uz jūru un jauko ieleju, kur bija dzīvojusi daļa no seno laiku uzņēmīgajiem feniķiešiem, par kuriem mēs tik daudz esam lasījuši; visapkārt mums plešas plašumi, kas piederēja Tīras ķēniņam Hīrāmam; viņš sagādāja šajos kalnos ciedru baļķus, no kuriem tika celts Zālamana templis.