Itin drīz pēc sešiem ieradās arī mūsu nastu nesēju karavāna. Nebiju to vēl redzējis, tādēļ tagad gluži pamatoti nespēju vien nobrīnīties. Mums līdzi nāca deviņpadsmit kalpotāji un divdesmit seši nastu nesēji mūļi! Vesela karavāna. Un pēc tādas gājiens patiesi izskatījās, kad pa klinšaino ceļu kāpām augšup. Nesapratu, kāda nelabā pēc mums, astoņiem cilvēkiem, nepieciešama tāda pavadonība. Pabrīnījos, pabrīnījos, bet tad sāku ilgoties pēc cūkgaļas un pupām alumīnija šķīvī. Biju neskaitāmas reizes pārlaidis nakti teltī un skaidri zināju, kā viss notiks. Negaidīdams apkalpošanas, aizgāju un noņēmu savam zirgam seglus, kā prazdams, nomazgāju un noberzu tam muguru un izspiedušās ribas; atgriezies ieraudzīju piecas lepnas cirka teltis, kuru iekšpusē viss mirdzēja zilā, zeltainā un sarkanā zīdā un citādos rotājumos. Es kļuvu mēms. Tad kalpotāji ienesa astoņas saliekamas dzelzs gultiņas un uzstādīja tās teltīs, uz katras gultiņas izritināja pa mīkstam matracim un nolika spilvenu, labas segas un sniegbaltu palagu pāri. Tūliņ pēc tam viņi ap centrālo balstu, kas turēja telti, uzslēja galdu, uz kura novietoja ūdenskrūzes, mazgājamās bļodas, ziepes un baltiņ baltus dvieļus — katram vienu komplektu; viņi norādīja uz telts iekšsienās ielocītām kabatām, kur varējām salikt savas mantas. Ja mums ieva- jadzētos kādu saspraužamo adatu vai kādu citu tamlīdzīgu sīkumu, viss bija sasprausts telts sienā. Un tad nāca galvenā nagla — visu telts grīdu viņi nosedza ar paklājiem! «Ja to sauc par pārnakšņošanu teltī,» es noteicu, «tad viss ir gaužām brīnišķīgi, bet es gan tā neesmu radis. Mana pieticīgā bagāža, ar kuru tiku sevi aprūpējis, kļuvusi pilnīgi nevajadzīga.»
Sāka tumst, uz galdiem tika saliktas sveces — spožos, jaunos bronzas svečturos. Un drīz atskanēja zvans — īsts, dzidrs zvans, kas mūs aicināja «salonā». Līdz šim man likās, ka dažas teltis uzslietas no lieka, bet nu atklājās, ka vismaz viena vēl bijusi vajadzīga, proti, ēdamzāle. Tāpat kā pārējās, tā bija tik augsta, ka varēja izmitināt žirafu ģimeni, un iekšpusē ļoti glīta, spodra un koša. īsta pērle, ne telts. Galds, pie kura stāvēja astoņi buraudekla krēsli, bija klāts astoņām personām; galdauts un salvetes ar spožo baltumu un smalkumu apkaunoja tās drānas, pie kurām bijām pieraduši uz sava ekskursiju tvaikoņa; naži un dakšiņas, dziļie un lēzenie šķīvji — viss skaists un gaumīgs. Brīnišķīgi! Un to sauc par pārnakšņošanu teltī! Staltie, platbikšainie puiši ar turbāniem galvā ienesa vakariņas — jēra cepeti, vistas un zoss cepeti, kartupeļus, maizi, tēju, pudiņu, ābolus un brīnišķīgas vīnogas. Tik gardus gaļas ēdienus nedēļām nebijām baudījuši un sen nebijām arī sēdējuši pie tik skaisti klāta galda, kāds bija šis ar lielajiem melhiora svečturiem un gaumīgo servējumu, un tomēr ārkārtīgi pieklājīgais dragomāns Ābrahams pienāca pie mums un klanīdamies atvainojās, ka, pošoties tik garam ceļam, šis tas varbūt neesot iznācis gluži tā, kā vajadzētu, un nosolījās, ka turpmāk viss būšot labāk!
Pašreiz ir pusnakts, rīt sešos jāceļas.
Tā esot nakšņošana teltīs. Tādos apstākļos doties svētceļojumā uz Svēto zemi ir tīrais prieks.
42. NODAĻA
DŽEKSONVILA LIBĀNAS KALNOS * BROKASTIS AR SKATU UZ LIELISKU PANORĀMU * PAZUDUSI PILSĒTA
* IZCILAIS RUMAKS JĒRIKA. SVĒTCEĻNIEKU MARŠRUTI
* BĪBELES SVĒTVIETAS * HERMONA KALNS, JOZUAS KAUJASLAUKI UTT. * NOĀSA KAPS * NELAIMĪGI ĻAUDIS
Nometni esam uzslējuši netālu no Temnin el Fokas; šo vārdu mūsu puiši ērtākas izrunāšanas labad krietni vienkāršojuši. Viņi vietu nosaukuši par Džeksonvilu. Mazliet dīvaini tas gan Libānas ielejā izklausās, toties daudz vieglāk atcerēties nekā arābu nosaukumu.
Ka gari tie atnak un izgaist
Nakti piepildīs mūzika, Un raizes, kas nomoka dienā, Savas teltis nojauks kā arābi Un klusītēm aizslīdēs projām.
Pagājušajā naktī gulēju ļoti ciešā miegā, tomēr, kad pussešos atskanēja dragomāna zvans un no kalniem atbalsojās viņa sauciens: «Pēc desmit minūtēm brokastis!», es dzirdēju ir zvanu, ir saucienu. Tas mani visai pārsteidza, jo uz kuģa es veselu mēnesi nebiju modies, atskanot brokasta zvanam, un, ja rīta agrumā kādreiz bija raidīts salūtšāviens, es to uzzināju tikai vēlāk no citiem pasažieriem. Lai būtu kā būdams, nakšņošana teltī, kaut arī ļoti greznā, ļauj no rīta pamosties spirgtam un žirgtam, īpaši, ja var ieelpot vēsu, tīkamu kalnu gaisu.
Desmit minūtēs apģērbos un izgāju no telts. Ēdamistabas teltij jau bija nojauktas sienas un atstāts tikai pārjums; tādējādi, apsēdušies pie brokastīm, varējām baudīt skaistu skatu uz kalniem, jūru un dūmakā tīto ieleju. Kamēr mēs sēdējām pie galda, saule lēnām cēlās augstāk un atdzīvināja ainavu košās krāsās.
Karsta jērgaļas karbonāde, cepta vista, omlete, cepti kartupeļi un kafija — viss izcili labs. Tādas bija mūsu brokastis. Tās tika notiesātas ar mežonīgu ēstgribu, ko radīja vakardienas grūtais jājiens un spirdzinošais miegs svaigā gaisā. Kad, palūdzot vēl tasi kafijas, es palūkojos pār plecu, ieraudzīju, ka mūsu baltais ciemats pazudis —• krāšņās teltis bija izgaisušas kā burvestībā! Tīrais brīnums, cik ātri šie arābi prot «nojaukt savas teltis»; un tīrais brīnums arī, cik ātri viņi savākuši nometnē pēdējo sīkumu un kopā ar visu pazuduši.
Pusseptiņos mēs jau bijām ceļā, un liekas, ka ceļā ir arī visa Sīrija. Rindu rindām gāja mūļu un kamieļu karavānas. To redzot, atceros, ka mēs visu laiku centāmies iztēloties, kā īsti kamielis izskatās; tagad mums tas ir skaidrs. Kad kamielis nometies uz visiem četriem ceļgaliem un guļ ar krūtīm pie zemes, lai tam varētu uzkraut nastas, tas izskatās kā ūdenī peldoša zoss; kājās piecēlies, tas līdzinās strausam ar vienu lieku kāju komplektu. Kamieļi nav skaisti, un garā apakšlūpa tiem piešķir īsti bezkaunīgu1 izskatu.