Pēdas viņiem lielas, platas — kā pāršķelti spilveni, un smiltīs no tām paliek iespiedums kā no pīrāga, kuram vidū viena šķēle izgriezta. Ēšanā kamieļi nav izvēlīgi. Viņi laikam apēstu pat kapakmeni, ja vien varētu to sakost. Šai apvidū aug dzelkšņi ar tik gariem ērkšķiem, kas, manuprāt, duras cauri pat zoļādai, ja jums gadās aiz kāda aizķerties, tad atvieglojumu dod vienīgi pāris spēcīgāku vārdu. Kamieļi šos dzelkšņus ēd. Izskatās, ka viņiem tie pat garšo. Man liekas, tādam kamielim brīnum gards cienasts vakariņās būtu mučele ar naglām.
Ja jau esmu sācis runāt par dzīvniekiem, pastāstīšu, ka man šai ceļojumā ir zirgs vārdā Jērika. Viņš ir ķēve. Esmu mūžā sastapis visai īpatnējus zirgus, bet nevienu tādu savādnieku kā šis. Izvēloties gribēju tramīgu zirgu, un šis tad nu man atbilst ar nestrīķētu mēru. Sākumā es domāju, ka tramīgumam pamatā ir temperaments. Ja man būtu taisnība, tad es tagad jātu uz vistemperamentīgākā zirga pasaulē. Viņš satrūkstas, bez izņēmuma, no itin visa. Izrādās, ka viņam ir nāves bailes no telegrāfa stabiem; dieva laime, ka tie izvietoti abās pusēs ceļam, jo tad es neveļos pastāvīgi uz vieniem sāniem vien. Krist tikai uz vienu pusi ar laiku kļūtu vienmuļi. Šis radījums bīstas no visa, izņemot siena kaudzes. Tām viņš iet klāt tādā bezbailībā un pārdrošībā, ka tīri brīnums. Un ikviens būtu sajūsmināts, redzot, ar kādu savaldību viņš izturas miežu maisa tuvumā. Par šo velnišķīgo pārdrošību tam zirgam reiz būs jāsamaksā ar dzīvību.
Nekāds lielais skrējējs viņš nav, tomēr es ceru, ka pa Svēto zemi viņš mani iznesīs. Viņam ir tikai viena vaina. Vai nu aste viņam nogriezta, vai arī viņš kādreiz pārāk stingri uz tās atsēdies, bet, tā kā astes nav, viņš spiests dzenāt mušas ar pakaļkājām. Tas nu viss būtu jauki, bet, kad viņš ar pakaļkāju grib aizdzīt mušu no galvas, situācija kļūst sarežģīta. Vienā jaukā dienā viņam tas var nelabi beigties. Bez tam viņš lāgiem griež galvu atpakaļ un kož man kājās. Es neko lielu par to nesaku, man tikai nepatīk, ja zirgs sāk izturēties pārlieku familiāri.
Šī dārguma īpašnieks, man šķiet, ir maldīgās domās par viņu. Saimnieks, liekas, uzskata viņu par vienu no ugunīgākajiem, nevaldāmākajiem rikšotājiem, bet šim nu nepavisam nav tāda daba. Arābs noteikti tā domāja, jo, atvedis zirgu uz Beirutu rādīt, viņš nemitīgi raustīja iemauktus un arābiski kliedza: «Hei! Stāvi! Kur skriesi, trakuli, vai kaklu esi sagribējis nolauzt?», kaut gan zirgs visu laiku neizkustēja ne no vietas un izskatījās pēc tāda, kam ir viena vienīga vēlēšanās: pret kaut ko atspiesties un kavēties pārdomās. Un, ja vien tas tramīgi no kaut kā nesalecas vai arī nespārdās, mušas dzenādams, viņš arī tagad vēlas tikai to pašu. Saimnieks, jādomā, būtu gaužām pārsteigts, to redzot.
Visu dienu jājām pa vēsturiskām vietām. Pusdienlaikā trīs stundas atpūtāmies un ieturējām azaidu Meksehā, kas atrodas pie Libānas kalnu un Jebel el Kuneisehas kalnu saskares, un noraudzījāmies lejup milzīgajā lēzenajā, dārzam līdzīgajā Libānas ielejā. Tonakt pārgulējām netālu no šīs ielejas un varējām pārredzēt to visā plašumā. Redzam arī vaļa mugurai līdzīgo Hermona virsotni, kas austrumu pusē paceļas pāri citiem kalniem. Pašreiz pār mums krīt «Hermona asaras», un mūsu teltis no tām ir gluži samirkušas.
Otrpus ceļam augstāk ielejā varam tālskatī neskaidri atšķirt cēlo Bālbekas, Bībelē minētās Bālgadas, drupu apveidus. Jozua un vēl viens bija divi izlūki, ko Izraēļa bērni sūtīja uz šo Kānaānas zemi izpētīt un ziņot, kāda tā īsti ir; ar to gribu teikt, ka šie abi bija tie izlūki, kas atnesa labas vēstis. Paraugam viņi bija paņēmuši arī mazliet tās zemes vīnogu, un svētdienskolu bilžu grāmatās viņi attēloti nesam kārtij pārmestu milzīgu ķekaru, ko tikai mūlis ar mokām varētu pastiept. Svētdienskolu grāmatas ir mazliet pārspīlējušas. Vīnogas šeit arī šobaltdien ir brīnišķīgas, bet ķekari gan nav tik lieli kā attēlos redzētie. Kad ieraudzīju šejienes vīnogas īstenībā, jutos pārsteigts un sāpināts, jo tie milzu vīnogu ķekari piederēja pie manām dārgākajām bērnības ilūzijām.
Jozua Numa dēls par šo zemi vēstīja vienīgi labu, un Izraēļa bērni ar Mozu kā valdības galvu un Jozuu kā sešsimt tūkstoš vīru armijas virspavēlnieku devās ceļā. Sieviešu, bērnu un citu civilistu bija nepārskatāms pūlis. Tomēr no visa lielā pulka neviens, izņemot abus izlūkus, nesagaidīja to brīdi, kad varēs spert kāju uz Apsolītās zemes. Viņi un viņu pēcnācēji klīda pa tuksnesi četrdesmit gadu, un tad Mozus, šis apdāvinātais karavadonis, dzejnieks, valstsvīrs un filozofs, uzkāpa Fazgī kalnā un noslēpumainā kārtā aizgāja pie senčiem. Viņa kapavieta nevienam nav zināma, jo
Nevienam lemts nebij kapu rakt, Nevienai acij to redzēt, Dievadēli velēnas apvēla Un guldīja mirušā miesas uz tām.
Tad Jozua sāka briesmīgu slaktiņu un noslaucīja no zemes virsas visu, sākot ar Jēriku un beidzot ar pašu Bālgadu, plosīdamies kā īsts Posta un Iznīcības gars. Noslepkavoja ļaudis, padarīja neauglīgus viņu tīrumus un līdz pamatiem sagrāva pilsētas. Viņš nogalēja arī trīsdesmit vienu ķēniņu. Var jau tā sacīt, kaut gan, atklāti runājot: diezin, vai ar to kāds trūkums izcēlās, jo tajos laikos ķēniņu bijis tik daudz, ka tādu zaudējumu it viegli varēja pieciest. Lai nu bija kā būdams, viņš novāca trīsdesmit vienu ķēniņu un sadalīja to zemes saviem izraēļiem. Sadalīja šo ieleju, ko redzam un kas pirms tam piederēja jūdiem. Jūdi to sen ir atstājuši.