Lielais Saules templis, Jupitera templis un vairāki mazāki tempļi stāv tuvu cits citam tieši vienā no nožēlojamajiem sīriešu ciematiem un izskatās visai dīvaini šajā plebeju sabiedrībā. Tempļi celti uz tik masīviem zemē ieraktiem pamatiem, kas, šķiet, varētu noturēt plecos vai veselu pasauli; pamatiem izmantotie bluķi ir omnibusa lielumā un tikai daži mazāki par namdara darbarīku kasti, un apakšzemes pamatus šķērso tuneļi, pa kuriem varētu izbraukt vesels vilciens. Nav brīnums, ka, uz šādiem pamatiem celta, Bālbeka nodzīvoja ilgu' mūžu. Saules templis ir gandrīz trīssimt pēdu garš un simt sešdesmit pēdu plats. Tam visapkārt bijušas piecdesmit četras kolonnas, no ku»€m stāv vairs tikai sešas, pārējās nolūzušas pie pamatnes, sakritušas gleznainā kaudzē. Atlikušās sešas kolonnas stāv uz pamatnēm pilnīgi veselas, tām ir korintiešu kapiteļi un karnīzes, un, jāteic: otru sešu vēl skaistāk veidotu kolonnu pasaulē nav. Kopā ar karnīzēm kolonnas ir deviņdesmit pēdu augstas, tas akmens stabam tiešām ir gandrīz neticams augstums, tomēr, skatoties uz tām, acs ievēro vienīgi to skaistumu un harmoniju; kolonnas izskatās slaidas un trauslas; zimzes ar smalko skulptūru drīzāk atgādina krāšņu apmetumu. Bet, kad esat vērušies uz augšu tik ilgi, līdz nogurst acis, un pēc tam paraugāties uz lielajiem kolonnu atlūzumiem, starp kuriem stāvat, jūs redzat, ka to šķērsgriezums ir astoņas pēdas; un atlūzumiem līdzās guļ kapiteļi, kas lielumā pielīdzināmi mazām kotedžām; arī brīnišķīgi izstrādāto akmens plātņu lauzas ir četras līdz piecas pēdas biezas un pilnīgi varētu nosegt parasta lieluma viesistabas grīdu. Jūs brīnāties, no kurienes šie milzeņi gadījušies, un tikai pēc brīža atskārstat, ka gaisīgie, graciozie veidojumi tur augšā ir tādi paši. Un tas šķiet pārāk neticami.
Jupitera tempļa drupas ir nedaudz mazākas par nule aprakstītajām, taču arī šis templis bijis milzīgs. Drupas saglabājušās visai ciešamā stāvoklī. Viena deviņu kolonnu rinda ir gandrīz neskarta. Tās ir sešdesmit piecas pēdas augstas un balsta kaut ko līdzīgu portikam, kas kolonnas savieno ar tempļa jumtu. Jumts veidots no milzīgām akmens plātnēm, kuru apakša ir tik skaisti skulpturēta, ka, no lejas raugoties, liekas — jūs redzat fresku. Dažas plātnes ir nokritušas, un atkal man bija jādomā, vai milzīgās skulpturētā akmens masas man pie kājām tomēr nav lielākas par tām, kas atrodas augšā. Tempļa iekšienes rotājumi ir ārkārtīgi mākslinieciski un grandiozi. Kāds arhitektūras skaistuma brīnums gan bijusi šī celtne, kad tā bija jaunai Un cik cēla tā kopā ar savu dižāko biedru un sadrupušo lauzu haosu visapkārt izskatās mēnessgaismā!
Nespēju aptvert, kā šie milzīgie akmens bluķi no lauztuvēm atgādāti šurp un kā uzcelti reibinošajos augstumos uz tempļiem. Un tomēr skulpturālie bloki lielumā vēl ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar rupji tēstajiem bluķiem, kas veido plašo verandu jeb platformu visapkārt lielajam templim. Viens šās platformas posms, kas ir divsimt pēdu garš, salikts no akmens bluķiem zirgu tramvaja vagona lielumā un pat vēl lielākiem. Ar tiem nosegta desmit līdz divpadsmit pēdu augsta siena.
Man šķita, ka tie ir milzīgi akmens bluķi, un tomēr arī tie it kā saruka salīdzinājumā ar akmeņiem vēl kādā citā platformas posmā. To bija trīs, un es vērtēju, ka katrs no tiem ir tik liels kā trīs cits aiz cita sastatīti tramvaja vagoni, turklāt tie bija par trešdaļu platāki un par trešdaļu augstāki nekā tramvaja vagoni. Varbūt tuvāks būtu salīdzinājums ar diviem lielākā parauga preču vagoniem. Kopgarumā trīs akmens bluķi sasniedz gandrīz divsimt pēdu, platumā — trīspadsmit pēdu; divi bluķi ir sešdesmit četras pēdas, trešais — sešdesmit deviņas pēdas garš. Tie iebūvēti masīvā mūrī apmēram divdesmit pēdu augstumā no zemes. Tur tie patiesi atrodas, neatbildēts paliek vienīgi jautājums, kādā veidā tie tur nokļuvuši. Esmu redzējis tvaikoni, kas bija mazāks par šiem akmeņiem. Visas milzu sienas ir tikpat gludas un labi nostrādātas kā nestiprie mūri, ko mēs tagad ceļam no ķieģeļiem. Bālbekā, nudien, pirms daudziem gadsimtiem būs dzīvojusi milžu vai dievu cilts. Mūsdienu cilvēki gan laikam nespētu uzcelt tādus tempļus kā šie.
Aizgājām uz lauztuvēm, no kurām iegūti akmeņi Bālbekas celtnēm. Tās atradās apmēram ceturtdaļjūdzi lejāk. Dziļā bedrē gulēja drupu lielākā akmens līdzinieks. Tur nu tas gulēja, kā seno, aizmirsto laikmetu milži to pametuši, kad pēdējoreiz bija ieradušies lauztuvēs: lai guļ šeit tūkstošiem gadu kā acīs krītošs pārmetums, ja kādam ienāktu prātā nicīgi domāt par paaudzēm, kas dzīvojušas pirms mums. Tā nu milzīgais bluķis guļ, gaidīdams celtnieku rokas — četrpadsmit pēdu plats, septiņpadsmit pēdu augsts un gandrīz septiņdesmit pēdu garš! Uz tā virsmas varētu viena pret otru uzbraukt divas vagonetes, un ir tad katrā pusē vēl blakus varētu pastaigāties pāris cilvēku.
Ikviens var droši apzvērēt un nebūs nepatiesi zvērējis, ka visi Džoni Smiti un Džordži Vilkinsoni, un visas pārējās niecības, kas apdzīvo pasauli no ēnu valstības līdz pat Bālbekai, noteikti ieskrāpē savus nenozīmīgos uzvārdus Bālbekas majestātiskajās drupās, turklāt neaizmirst piemetināt vēl pilsētu, zemi un valsti, no kuras ieradušies. Cik žēl, ka drupas nesagrūst pār kādu no šiem rāpuļiem un nesaspiež tos plakanus, lai šai sugai uz visiem laikiem pārietu vēlēšanās iemūžināt savu vārdu uz senatnes celtnēm un pieminekļiem!
Ar tiem bēdīgajiem kleperiem, kas mūs nes, līdz Damaskai būs jāceļo trīs dienas. Bet mums tur jānokļūst nepilnās divās. Tas nepieciešams tādēļ, ka trīs mūsu svētceļnieki atteicās sabata dienā ceļot. Mēs visi esam ar mieru to svēto dienu svētīt, bet gadās dzīvē tādi brīži, kad turēties pie svētā likuma burta nozīmē apgrēkoties, jo svarīgs ir likuma taisnīgais gars, un šis bija viens no tādiem brīžiem. Mēs lūdzām pažēlot pārgurušos, nomocītos zirgus, aizrādot, cik uzticīgi tie mums kalpo un par savu grūto likteni pelnījuši mūsu līdzjūtību. Bet vai paštaisnība jel kādreiz pazinusi līdzcietības jūtas? Ko gan nozīmēja vēl dažas garas grūta darba stundas izmocītiem dzīvniekiem, ja otrā svaru kausā ir briesmas, kas draud cilvēku dvēselei? Šī nebija labākā sabiedrība, kādu var izvēlēties ceļabiedros un no kuras dievbijības parauga stiprināties ticībā. Mēs gan teicām, ka Pestītājs, kas žēloja mēmos lopiņus un mācīja, ka vērsi no muklāja vajag izvilkt arī sabatā, nebūtu devis padomu doties tik mokošā ceļojumā. Atgādinājām, ka «garais maršruts» ir ļoti grūts un arī bīstams drausmīgajā saules svelmē pat parastos pārgājienos, un, ja mēs pārvērtēsim savus spēkus, daži no mums pārgurumā var viegli krist par upuri drudzim, kas plosās šajā apgabalā. Taču svētceļniekus nekas nespēja pārliecināt. Viņiem vajadzēja steigties. Lai cilvēki mirst, lai zirgi nobeidzas, bet viņiem nākamnedēļ jāsper kāja uz Svētās zemes, savu dvēseli ar sabata pārkāpšanu neaptraipījušiem. Viņi tātad bija ar mieru grēkot pret ticības garu, lai tikai tiktu ievērots likuma burts. Nebija nozīmes viņiem ieskaidrot, ka «burts nokauj». Tie, par kuriem pašlaik runāju, ir mani draugi, cilvēki, kas man patīk, kas ir krietni pilsoņi, godīgi, taisnīgi, apzinīgi, tomēr viņu uztvere par Pestītāja mācību man šķiet izkropļota. Viņi bez žēlastības kritizē mūsu trūkumus un ik vakaru sasauc mūs kopā un lasa nodaļas no Jaunās derības, kur runāts par labestību, žēlsirdību, līdzcietību; un tad otrā dienā mierīgi sēžas seglos un neizkāpj no tiem visu dienu, triecas augšup šajos akmeņainajos kalnos un pēc tam atkal steberē lejup. Attiecināt Jaunās derības sludināto labestību un līdzcietību uz piekusušu, nodzītu, novārgušu zirgu? Blēņas — šī mācība rakstīta cilvēkiem, kas radīti pēc dieva ģīmja un līdzības, nevis mēmiem lopiem. Mana cieņa pret mūsu svētceļnieku bezmaz vai svēto raksturu neļauj man iejaukties viņu izrīcībā ar zirgiem, bet jebkuram citam no mūsu grupas es gan parādītu, ko nozīmē dzīt zirgu kādā no šiem stāvajiem kalniem!