Mēs bieži esam rādījuši svētceļniekiem priekšzīmi, kas viņiem būtu nākusi par labu, bet tie ir veltīgi pūliņi. Viņi nekad nav dzirdējuši, ka mēs cits citam būtu teikuši skarbu vārdu, bet viņi gan dažkārt sastrīdas. Mums patīk noklausīties viņu strīdā pēc tam, kad viņi ir mūs apveltījuši ar derīgām pamācībām. Tikko bijām piestājuši Beirutā, viņi sastrīdējās, vēl ne līdz krastam netikuši. Es jau teicu, ka man viņi patīk, un man viņi tiešām patīk, taču par katru reizi, kad viņi man lasījuši morāli, es gribu atspēlēties ar iespiestu vārdu.
Nepietika ar to, ka mums jau tikpat vajadzēja divkāršot maršrutā paredzētās apstāšanās vietas, viņi vēl nogriezās no galvenā ceļa, lai uzmeklētu kādu bezjēdzīgu avotu — sauktu par Figiju, jo no tā reiz padzērusies Bileāma ēzeliene. Tā nu klidzinājām pa drausmīgajiem kalniem un tuksnesi, saulē vai izcepdami un pēc tam līdz vēlai naktij meklēdami avotu, no kura dzērusi Bileāma ēzeļmāte, visu mums līdzīgo svētceļnieku patronese. Par šo ceļojumu es neatradu savā piezīmju grāmatiņā cita ieraksta kā vienīgi šīs rindas:
Šodien nojājām trīspadsmit stundu, daļēji pa tuksnesi, daļēji pa kailiem, neauglīgiem kalniem un vispēdīgi pa mežonīgu klintāju; ap pulksten vienpadsmitiem vakarā uzslējām nometni dzidra strauta malā pie kāda sīriešu ciema. Nezinu, kā to sauc, negribu zināt — gribu gulēt. Divi zirgi klibo (manējais un Džeka), pārējie līdz nāvei nodzīti. Mēs ar Džeku trīs jūdzes nogājām kājām, vezdami zirgus pie pavadas. Izprieca, bet ne pārāk jautra.
Divpadsmit līdz trīspadsmit stundu seglos ir grūts ceļojums pat kristīgā zemē un kristīgā klimatā, turklāt laba zirga mugurā; bet tādā speltē kā Sīrija, neērtos, ļodzigos seglos, kas šļūkā pa zirgu muguru uz priekšu un atpakaļ un šūpo tevi kā jūras viļņos uz visām pusēm, piedevām uz pārguruša, kliba zirga, kuram tomēr augu dienu ik mīļu brītiņu jāuzšauj ar pātagu vai jāpiespiež pieši, līdz tam pa sāniem sāk sūkties asinis, un, ja esi cik necik cilvēks, tev pašam iedzeļ sirdī ikreiz, kad iesit tam ar pātagu, tad šādu ceļojumu tu nolādēsi un ar riebumu atcerēsies gandrīz līdz mirstamai stundai.
44. NODAĻA
IZRAKSTI NO PIEZĪMJU GRĀMATIŅAS * MUHAMEDA PARADĪZE UN BĪBELES PARADĪZE * SKAISTĀ DAMASKA — VECĀKĀ PILSĒTA PASAULĒ * AUSTRUMNIECISKAS AINAS SENLAICĪGĀ PILSĒTĀ * DAMASKAS «TARMVAJS» * STĀSTS PAR SV. PĀVILU * IELA, KAS TIEK SAUKTA PAR «TAISNO» * MUHAMEDA KAPS, SV. GEORGA KAPS * KRISTĪGO APKAUŠANA * MUSULMAŅU BAILES NO APGĀNĪŠANAS * NAAMANA MĀJA * SPITĀLĪBAS ŠAUSMAS
Nākamā diena bija drausmīga varmācība tiklab pret cilvēkiem, kā pret zirgiem. Atkal trīspadsmit stundu jājiens (ieskaitot vienu stundu «pusdienu pārtraukuma»). Ceļš veda pa tik kailiem kalniem un tik neauglīgām ielejām, kādu pat Sīrijā citur neatrast. Gaiss trīsēja svelmē. Aizās mēs gandrīz smakām nost cepļa karstumā. Augstienēs kaļķa kalnu atstarojums žilbināja acis līdz aklumam. Skubināt pārmocītos zirgus bija nežēlība, bet tas bija jādara, jo šodien vakarā mums vajadzēja nokļūt Damaskā. Mēs redzējām senas kapenes un virs bezdibeņiem augstu virs mūsu galvām klintī izcirstus, brīnišķīgi veidotus tempļus, bet mums nebija ne laika, ne spēka rāpties augšā un tos tuvāk aplūkot. Lai skopie ieraksti manā piezīmju grāmatiņā pastāsta atlikušo, ko šajā dienā pieredzējām: