No rīta aizsūtījām pēc ēzeļiem. Ir pamats piezīmēt, ka mums vajadzēja pēc tiem sūtīt. Es jau teicu, ka Damaskā valda akmenslaik- meta likumi, un tā patiesi arī ir. Jebkurā citā vietā mūs būtu aplenkuši vesela bļaustīga armija — ēzeļu dzinēji, gidi, sīktirgoņi un ubagi, bet Damaskā viņi tik briesmīgi nīst jebkuru svešzemju kristīgo, ka negrib ar to ielaisties nekādās darīšanās; vēl pirms pāris gadiem vai tikai gada pat svešzemnieka dzīvība Damaskas ielās bija apdraudēta. Tā ir fanātiskākā musulmaņu purgatorija ārpus Arābijas. Uz katru hadži zaļā turbānā (godazīme, kas piešķirta par to, ka šis cienījamais vīrs devies svētceļojumā uz Meku), ko sastopat citās pilsētās, Damaskā, man šķiet, iznāks vesels ducis. Damaskieši ir neglītākie, pēc izskata ļaunīgākie nelieši, kādus jebkad esmu redzējis. Visas aizplīvurotās sievietes, ko līdz šim tikām sastapuši, atstāja acis neaizsegtas, bet šeit lielais vairums pilnīgi paslēpj seju zem cieši novilktas melnas drānas, kas sievietes padara līdzīgas mūmijām. Ja kādreiz pamanījām kādai neaizsegtas acis, tās tūdaļ pazuda aiz plīvura, lai sieviete neapgānītos, uzskatot kristieti; pat ubagi gāja mums garām, nediedelēdami bakšišu; tirgotāji bazāros necēla mums pretī preces, saukdami: «Hei, Džoni» vai «Paskaties uz šo, Hovaji!». Tieši otrādi — viņi tikai drūmi blenza uz mums, ne reizes neuzbilzdami ne vārda.
Dīvainās austrumnieku drānās tērpti vīrieši un sievietes šaurajās ielās mudžēja kā bites stropā, un mūsu ēzelīši, nežēlīgo dzinēju skubināti, tramdīja tos pa kreisi un pa labi, kad lauzāmies cauri burzmai. Dzinēji stundām rikšo ēzeļiem nopakaļ, gan mudinādami tos ar kliedzieniem, gan iedunckādami; ēzeļus viņi visu laiku dzen auļos, taču paši nekad neatpaliek. Ēzelīši dažkārt paklupa un pārmeta mūs kūlenī pāri galvai, bet nekāds ļaunums no tā necēlās, sēdāmies atkal ēzelim mugurā un traucāmies tālāk. Lāgiem atsitāmies pret mājas stūri, pret nastām apkrāvušamies nesējiem, pret kamieļiem, bet galvenokārt — pret gājējiem; visu laiku tik stipri bijām aizņemti, vairoties no sadursmēm un negadījumiem, ka nemaz nepaguvām palūkoties apkārt. Izjājām cauri puspilsētai, jājām arī pa slaveno «ieiu, ko sauc par Taisno», gandrīz nekā neredzēdami. Locekļi mums bija bezmaz izmežģīti, virdām aiz dusmām, un sāni sāpēja no saņemtajiem belzieniem. Man nepavisam nepatika vizināties Damaskas tramvajā.
Devāmies uz Jūdas un Ananijas mājām. Pirms astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadsimtiem Tarsā dzimušais Zauls* it sevišķi sirdīgi apkaroja jauno sektu, ko dēvēja par kristiešiem; viņš izgāja no Jeruzalemes un uzsāka niknu karagājienu pret tiem. Viņš gāja, «draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem».
«Un, viņam ejot, notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaišums no debesīm viņu piepeši apspīdēja;
Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?»
Un viņš sacīja: «Kungs, kas tu esi?» Tas Kungs sacīja: «Es esmu Jēzus, ko tu vajā.»
Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: «Kungs, ko tu gribi, lai es daru?»
Viņam tika sacīts, lai iet uz seno pilsētu, tur viņam pateiks, kas darāms. Pa to laiku viņa kareivji stāvēja mēmi un iztrūkušies, jo tie gan dzirdēja noslēpumaino balsi, bet neredzēja runātāju. Zauls piecēlās, bet pārvarīgā gaisma bija padarījusi viņu aklu, tādēļ ceļabiedri to «pie rokas vezdami, ieveda Damaskū». Viņš bija atgriezts pie ticības.
Trīs dienas Pāvils, ar aklību sists, nogulēja Jūdas mājā un ne ēda, ne dzēra.
Tad viens Damaskas pilsonis, vārdā Ananija, izdzirda balsi, kas sacīja: «Celies un ej uz to ielu, kas top saukta tā Taisnā, un meklē Jūdas namā to tarsieti, kam vārds Zauls, jo redzi, tas Dievu lūdz.»
Ananija sākumā negribēja vis iet turp, jo bija par Zaulu dzirdējis un mazliet šaubījās, vai tas varētu būt «izredzēts ierocis» dieva vārda sludināšanai. Taču, paklausīdams pavēlei, viņš devās uz «ielu, kas top saukta tā Taisnā» (kā viņš vispār atrada ceļu turp un, kad bija atradis, kā atrada ceļu atpakaļ, tas paliks mūžīgs noslēpums, ko var izskaidrot vienīgi ar to, ka viņš rīkojās dievišķās varas apgarots). Viņš atrada Pāvilu, darīja to redzīgu un sūtīja sludināt; un no šī vecā nama, ko mums izdevās sameklēt ielā, kas gluži aplamā kārtā nosaukta par Taisno, sākās viņa drosmīgā misionāra karjera, kurai viņš palika uzticīgs līdz mūža galam. Šī māja nepiederēja tam māceklim, kas pārdeva savu Skolotāju par trīsdesmit sudraba grašiem. To es paskaidroju, lai nenodarītu netaisnību šim Jūdam, kas bija pavisam cita stila vīrs kā tikko minētais. Šis bija godavīrs un ir dzīvojis ļoti glītā mājā. Žēl gan, ka nezinām par viņu nekā vairāk.
Iepriekšējās rindkopās es nedaudz informēju cilvēkus, kas nelasīs bībelstāstus, līdz viņiem tos neiemānīs, piemēram, ar šādu metodi. Ceru, ka neviens progresa un apgaismības aizstāvis man nebāzīs sprunguļus riteņos šās misijas izpildē.
Iela, kas top saukta tā Taisnā, ir taisnāka par korķu viļķi, tomēr nav tik taisna kā varavīksne. Sv. Lūkass izturas visai piesardzīgi, viņš nesaka vis: «uz to ielu, kas ir taisna,» bet gan: uz «ielu, kas top saukta tā Taisnā». Kāda smalka ironija; manuprāt, tas ir vienīgais joks visā Bībelē. Nojājām labu gabalu pa ielu, kas top saukta tā Taisnā, tad nogriezāmies un devāmies uz Ananijas māju. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka daļa toreizējās mājas vēl stāv: tā ir istaba, kas atrodas pēdas divdesmit vai piecpadsmit pazemē, un mūrējums patiesi ir senlaicīgs. Ja Sv. Pāvila laikā šeit nav dzīvojis Ananija, tad te dzīvojis kāds cits, un tas ir tikpat labi. Padzēros no Ananijas akas, un — tīrais brīnums — ūdens bija tik svaigs, it kā aka būtu izrakta tikai vakar.