Aizjājām tālāk uz pilsētas ziemeļdaļu, lai apskatītu vietu, kur mācekļi nakts melnumā Pāvilu nolaida lejā pār pilsētas mūri, jo viņš tik bezbailīgi bija Damaskā sludinājis Kristus mācību, ka damaskieši gribēja viņu nogalināt, gluži tāpat kā viņi to darītu šodien tā paša iemesla dēļ, un tā nu viņam vajadzēja slepus glābties un bēgt uz Jeruzalemi.
Pēc tam apmeklējām Muhameda bērnu kapu un vēl kādu, ko uzskata par Sv. Georga-Pūķakāvēja kapu, un turpinājām apskati, kamēr nonācām pie iedobuma zem klints, kur Pāvils bēgot paslēpās, lidz vajātāji beidza dzīties viņam pakaļ, un pie mauzoleja, kas uzcelts to piecu tūkstošu kristīgo piemiņai, kurus turki Damaskā noslepkavoja 1861. gadā. Stāsta, ka pa šaurajām ielām asinis aumaļām plūdušas vairākas dienas no vietas, bez izšķirības slepkavoti vīrieši, sievietes, bērni un simtiem atstāti kristīgo kvartālā guļam; smirdoņa esot bijusi drausmīga. Visi kristīgie, kas vien varējuši, no pilsētas aizbēguši, bet musulmaņi nav gribējuši aptraipīt rokas, apbedījot «neticīgos suņus». Asinskāre sasniedza arī Hermona un Antilibānas kalnu novadus, un īsā laikā tika noslepkavoti vēl divdesmit pieci tūkstoši kristīgo un viņu īpašumi nopostīti. Kā Damaskā ienīst kristīgos! Un ne tikai Damaskā, bet visā Turcijas impērijā. Un cik dārgi viņi par to samaksās, kad Krievija no jauna pavērsīs pret viņiem lielgabalus!
Ap sirdi kļūst vieglāk, kad varu izgāzt dusmas pār Angliju un Franciju par to, ka tās iejaucās, lai glābtu Otomanu impēriju no bojāejas, ko tā pilnā mērā pelnījusi jau kopš tūkstoš gadiem. Jūtos aizvainots savā patmīlībā, kad redzu, ka šie pagāni atsakās baudīt ēdienus, kas gatavoti mums, vai ēst no šķīvjiem, no kuriem mēs esam ēduši, vai dzert no ādas maisa, ko mēs esam apgānījuši ar savām lūpām: viņi vispirms izfiltrē ūdeni caur maisa mutei uzliktu lupatu vai sūkli. Nekad neesmu ne pret vienu ķīnieti izjutis tādu pretīgumu kā pret šiem turku un arābu izdzimteņiem un ceru: kad Krievija no jauna būs gatava uzsākt karu pret viņiem, Anglija un Francija sapratīs, ka iejaukties būtu necienīgi un nesaprātīgi.
Damaskas iedzīvotāji domā, ka visā pasaulē nav citu tādu upju kā viņu sīkā Amana un Farfara. Un tā viņi domājuši visu laiku. Otrās Ķēniņu grāmatas 5. nodaļā Naamans pār mēru lielās ar šīm upēm. Tas notika pirms tūkstoš gadiem. Viņš saka: «Vai Amana un Farfara, tās upes pie Damaskus, nav labākas kā visa Izraēļa ūdeņi, vai es tur nevaru mazgāties, lai topu šķīsts?» Taču viens otrs no maniem lasītājiem varbūt jau sen aizmirsis, kas bija Naamans. Naamans bija «Sīrijas ķēniņa kara lielskungs». Ķēniņš viņu ļoti ieredzēja un deva viņam lielu varu. «Viņš bija varens vīrs, bet spitālīgs.» Dīvaini sagadījies, ka namā, kurā viņš it kā esot dzīvojis, tagad iekārtota leprozorija, un tās iemītnieki atklāti rāda savas drausmīgās vainas un, rokas pacēluši, lūdzas bakšišu, tiklīdz tur ieiet kāds svešinieks.
Neviens nespēj saprast šās sērgas šausmas, pirms pats nav tās redzējis Naamana senajā miteklī Damaskā. Kauli deformēti un kropli, milzīgi izaugumi uz sejas un ķermeņa, notrunējuši locekļi, kas nokrīt no ķermeņa,— šaušalīgs skats!
45. NODAĻA
HOLERA * KARSTUMS * VĒL VIENA ĒRMOTA PROCESIJA
* DŽONSBORO SĪRIJĀ — SPALVAS ZĪMĒJUMS * UELĀ MEDNIEKA N1MRODA KAPS * VISGRANDIOZĀKĀS DRUPAS
* SVĒTĀS ZEMES ROBEŽAS PĀRIEŠANA * PELDE JORDĀNAS IZTEKAVOTOS * ATKAL SUVENĪRU MEDĪBAS
* CEZAREJAS DRUPAS * «UZ ŠĪS KLINTS ES CELŠU SAVU BAZNĪCU» * CILVĒKI, KAS PAZINA APUSTUĻUS * CĒLĀ BĀLBEKAS PILSĒTA * SENTIMENTĀU STĀSTI PAR ARĀBU MĪLESTĪBU UZ ZIRGIEM
Pēdējo diennakti, ko pavadījām Damaskā, pārcietu smagu holeras lēkmi, biju pavisam bez spēka un tādēļ ar pilnām tiesībām vārtījos uz platā dīvāna un likumīgi atpūtos. Man nebija cita darba kā klausīties strūklaku čalošanā, iedzert zāles un atlaist tās atkal atpakaļ. Tā bija bīstama izklaide, tomēr patīkamāka nekā ceļošana pa Sīriju. Ēšanai man bija sagādāts daudz sniega no Hermona kalna, un, tā kā tas negribēja palikt manā kuņģī, neviens nevarēja man liegt to ēst vēl un vēl, vietas pietika. Es baudīju dzīvi. Ceļojums pa Sīriju ir interesants, gluži kā ceļojums pa jebkuru svešu zemi, tomēr lauzta kāja vai holeras lēkme piešķir tam vēl papildus patīkamu pārmaiņu.
No Damaskas izjājām pusdienlaikā un pāris stundu jājām pa līdzenumu, tad ekspedīcija uz brīdi piestāja vīģu koku paēnā, lai es varētu atpūsties. Šī laikam bija viskarstākā diena mūsu ceļojuma laikā — saules liesmas šāvās lejup kā ugunsstrēles no metinātājaparāta, šķita, ka stari līst uz galvas kā nerimtīga lietusgāze un pēc tam grūst lejup kā lietus no jumta. Iztēlojos, ka spēju atšķirt atsevišķas staru plūsmas, spēju noteikt, kad katra plūsma sasniedz manu galvu, kad noslīd uz pleciem, kad nolīst nākamā. Bija briesmīgi. Tuksnesis tik neganti mirgoja, ka man visu laiku asaroja acis. Maniem biedriem bija balti saulsargi ar biezu tumši zaļu oderi. Tie bija neatsverami dārgumi. Pateicos liktenim, ka arī man tāds ir, tikai tas gan atradās bagāžā un ceļoja mums desmit jūdžu pa priekšu. Ceļot pa Sīriju bez saulsarga ir ārprāts. Beirutā, proti, man sacīja (tie, kam patīk piestūķēt otru līdz kakla bedrītei ar labiem padomiem), ka ceļot pa Sīriju bez saulsarga esot tīrais ārprāts. Tādēļ es arī nopirku saulsargu.