Taču, godīgi sakot, man šķiet, ka saulsargs ir tikai par traucēkli, kad patiesi jāglābjas no saules. Nevienam arābam nav saules aizsarga pie feskas, nav saulsarga un vispār nekā, lai pasargātu seju no saules, un tomēr viņi vienmēr izskatās žirgti un mundri. No visiem smieklīgajiem skatiem, kādus es jebkad esmu redzējis, mūsu astotnieks ir vissmieklīgākais — pārlieku ķēmīga karavāna. Visi jāj zosu gājienā; visiem cepures kārtu kārtām aptītas ar Konstantinopolē pirktām šallēm, kuru garie gali nokarājas aiz muguras; visiem uz acīm biezas, zaļas brilles ar sānstikliem; visi tur virs galvas baltus saulsargus ar zaļu oderi; visiem bez izņēmuma seglu kāpšļi pārāk īsi — baismīgākā jātnieku kavalkāde zemes virsū; zirgi visu laiku iet riksī, un jātnieki, līdz pēdīgam saspringuši, aizelsušies, stingi raugās uz priekšu; visi neritmiski kratās seglos, ceļi pievilkti, elkoņi paplesti kā gailim spārni, kad tas grasās dziedāt, un visa garā saulsargu rinda lēkā augšup un lejup. Ja kāds noskatās šajā ķēmu jājienā gaišā dienas laikā, tam jābrīnās, kā dievi nelaiž darbā pērkonu un zibeni un nenoslauka tādus ērmus no zemes virsas! Es skatos un brīnos. Pa savu zemi, ja man būtu rokās tā vara, es tādai karavānai neļautu jāt.
Un, kad saule nozūd aiz apvāršņa un ceļinieki, aizvēruši saulsargus, pasit tos padusē, aina vienīgi pārmainās citā variācijā, bet joprojām paliek tikpat absurda.
Jūs varbūt nespējat iedomāties, cik mežonīgi ekstravaganta izskatās nule uzzīmētā panorāma. Ja jūs būtu šeit, jūs to spētu. Šeit jūs visu laiku jūtaties, it kā dzīvotu 1200. gadā pirms Kristus dzimšanas — vai nu patriarhu laikā,— vai mazliet tuvāk Jaunajai ērai. Visapkārt jums ir Bībeles ainavas — tie paši patriarhu laika tikumi — tie paši ļaudis, platās drānās, sandalēm kājās, šķērso jūsu ceļu — tās pašas garās stalto kamieļu karavānas nāk un iet — tas pats dieva bijāšanas apdvestais svinīgums un dziļais klusums gulst pār tuksnesi un kalniem kā tajos sensenajos laikos, un pēkšņi jūs redzat, kā šādā ainavā ielaužas fantastiskais jeņķu pūlis ar zaļām brillēm uz acīm, atšautiem elkoņiem un krateklīgiem saulsargiem! Viņi te iederas tikpat, cik zaļš audekla saulsargs iederētos lauvu bedrē iemestajam Danielam* rokā.
Mans saulsargs atrodas bagāžā un zaļās brilles arī, un tur lai tie paliek. Es tos nelietošu. Centīšos parādīt kaut drusku godbijības šejienes mūžīgajai harmonijai. Būs pietiekami nejēdzīgi saķert saules- dūrienu, bet nav nepieciešams piedevām kļūt smieklīgam. Ja jau būs lemts krist, tad vismaz gribu izskatīties pēc kristīga cilvēka.
Trīs četru stundu jājiena attālumā no Damaskas nokļuvām vietā, kur Zauls tik pēkšņi tapa atgriezts pie īstās ticības, un no šejienes pametām atpakaļ pēdējo skatienu uz skaisto, mirdzošā zaļumā tērpto Damasku. Līdz ar tumsu sasniedzām savas teltis, kas bija uzslietas pie nejēdzīgā arābu ciema Džonsboro. īstais nosaukums ciemam, protams, ir E1 un vēlkautkā, taču mūsu puiši joprojām atsakās atcerēties arābu vārdus un lauzīties to izrunā. Sacīdams, ka šis ir parasts ciems, gribu teikt, ka visi sīriešu ciemi piecdesmit jūdžu rādiusā no Damaskas ir vienādi — tik vienādi, ka cilvēka saprātam nav pa spēkam konstatēt, ar ko tie atšķiras cits no cita. Sīriešu ciems ir cieši kopā saspiestas vienstāva (cilvēka auguma augstumā) būdas, tik četrstūrainas kā kartona kārbas galantērijas precēm; būda ārpusē viscaur apķepināta ar mālu un kopā ar lēzeno jumtu nobalsināta. Viens un tas pats jumts it bieži apsedz pusciema, līdz ar to apjumjot ari ielas, kas parasti ir jardu platas. Iejājot kādā no šiem ciemiem pusdienlaikā, jūs vispirms sastapsiet skumju suni, kas, acis pacēlis, klusēdams lūgs, lai jūs viņu nesabradājat, tomēr no vietas neizkustēs; pēc tam ieraudzīsiet pavisam kailu pusaugu zēnu, kas, roku pastiepis, teiks: «Bakšlš!», īstenībā viņš necer sagaidīt ne centa, bet šo vārdu iemācījies agrāk, nekā izteikt «mamma» un vairs nespēj atradināties; tad satiksiet sievieti, kam seja cieši aizsegta ar melnu plīvuru, bet krūtis kailas; beidzot redzēsiet dažus bērnus ar pūžņainām acīm, bet citus dažādās pakāpēs tizlus un izkāmējušus; turpat smiltīs pazemīgi sēdēs kāds, skrandās ievīstījies, nabaga kroplis, kuram rokas un kājas greizas un izgrieztas kā vīnogulāja zars. Vairāk ļaužu jūs nesastapsiet. Pārējie ciema iedzīvotāji vai nu būdās guļ, vai aizdzinuši paganīt kazas līdzenumā vai kalnu nogāzēs. Ciems uzcelts pie kaut kāda niecīga, diloņslima strauta, gar kura krastiem sakuplojis mazliet svaiga zaļuma. Aiz šā burvju loka uz visām pusēm jūdžu jūdzēm plešas drūms smilšu un akmeņu tuksnesis, kur aug tikai vērmelēm līdzīgi pelēki ašķi. Sīriešu sādža ir bēdīgākais skats pasaulē, un apkārtne to vēl tikai papildina.
Es nebūtu tik sīki izrakstījies par sīriešu ciemiem, ja Nimrods, Bībelē izdaudzinātais varenais Zvērkāvis, nebūtu šajā Džonsboro apbedīts; tādēļ gribējās, lai plašākas aprindas uzzina, kāda ir viņa pēdējās atdusas vieta. Gluži tāpat kā Homēram, arī viņam min vairākas kapa vietas, bet šī ir vienīgā īstā, kur aprakti viņa pīšļi.
Kad pirms vairāk nekā četriem gadu tūkstošiem šejienes pirmiedzīvotāji bija izklīduši uz visām pusēm, Nimrods kopā ar lielu ļaužu pulku nostaigāja trīssimt vai četrsimt jūdžu un apmetās šeit, kur vēlāk tika uzcelta lielā Babilonas pilsēta. Šo pilsētu cēlis Nimrods. Viņš arī sāka būvēt slaveno Bābeles torni*, bet no viņa neatkarīgi apstākļi neļāva to pabeigt. Tomēr līdz astoņiem stāviem viņš tika, divi saglabājušies vēl līdz šai dienai — milzīga, masīva ķieģeļu celtne, kuras vidu sapostījušas zemestrīces, apsvilinājuši un izkarsējuši sadusmota dieva zibeņi. Bet lielās drupas turēsies godam vēl gadu simtus un apkaunos mūsdienu ciivēku nevarīgās paaudzes. Plašo torni apdzīvo pūces un lauvas, un vecais Nimrods, visu aizmirsts, guļ šajā nožēlojamā ciemā, tālu no tās vietas, kur viņš gribēja īstenot savu dižo ieceri.