No Džonsboro izjājām pavisam agri no rīta un jājām, jājām, jājām, kā man likās, veselu mūžību pa izdegušiem tuksnešiem un pār akmeņainiem kalniem, izsalkuši, bez veldzējošas ūdens lāses. Kazādas maisus bijām izdzēruši sausus dažos mirkļos. Pusdienlaikā apstājāmies pie draņķīgas arābu mazpilsētas El-Juba-Damas, kas pielipusi pie kalna sāniem, taču dragomāns brīdināja: ja mēs šeit lūgšot ūdeni, mums uzbrukšot visa cilts, jo šejienieši neieredzot kristīgos. Vajadzēja vien jāt tālāk. Divas stundas vēlāk sasniedzām lielu, vientuļu kalnu, kura virsotnē paceļas sabrukusi Banias pils, neapšaubāmi majestātiskākās šāda veida drupas pasaulē. Tās ir tūkstoš pēdu garas un divsimt pēdu platas — ārkārtīgi simetriska un neiedomājami masīva celtne. Varenie torņi un bastioni ir vairāk nekā trīsdesmit pēdu augsti, bet savā laikā tie sasnieguši sešdesmit pēdu augstumu. No kalna virsotnes pār senu ozolu un olīvu birzīm gleznaini paceļas pils sagrautie tornīši. Pils ir tik sena, ka nevienam nav zināms, kas to cēlis un kad tā celta. Tā ir pilnīgi nepieejama, izņemot vienu vietu, kur kalnu taka vijas pa klintīm augšup pie kādreizējā nolaižamā tilta. Daudzajos gadsimtos, kamēr pilī uzturējās karavīri, zirgu pakavi ieminuši sešas collas dziļas iedobes. Trīs stundas klīdām pa cietokšņa zālēm, kapenēm un kazemā- tiem, staigājām tur, kur dimdējuši daudzu dižciltīgu krustakarotāju naglotie papēži un kur ilgi pirms viņiem staigājuši feniķiešu varoņi.
Mums likās, ka pat zemestrīce nespētu sadrebināt šīs varenās mūra sienas, un nesapratām, kādi spēki pārvērtuši Banias pili par drupām; taču pēc brīža postītāju tomēr atklājām, un mūsu izbrīns kļuva desmitkārt lielāks. Lielo mūru plaisās bija iebirušas sēkliņas; sēklas sadīga; sīkie, mazie dēsti nostiprinājās; tie auga augumā un ar netveramu, bet neatlaidīgu spiedienu sadrupināja lielos akmeņus un tagad neglābjami izposta milzu celtni, kas bija spītējusi zemestrīcēm! No senajiem mūriem visur aug ārā līki, greizi koki un ar lapu lekno zaļumu piešķir skaistumu un pavēni pelēkajiem cietokšņa mūriem.
No senatnīgajiem torņiem lūkojāmies lejup uz plašu, zaļu līdzenumu, kurā mirguļoja ezeriņi un strauti — svētās Jordānas upes barotāji. Šāds skats pēc tik daudziem redzētiem tuksnešiem patiesi veldzēja acis.
Pret vakaru klumburojām lejup no kalna cauri Bībelē minētajām Basanas ozolu birzīm (jo šajā brīdī pārgājām robežu un spērām kāju uz ilgotās Svētās zemes), pašā kalna piekājē iegājām mazajā, pretīgajā Banias ciematā un uzslējām teltis lielā olīvu birzi burzguļojošas upītes krastā, kur auga kupli vīģu un granātābolu koki un oleandri. Ja tuvumā neatrastos ciems, tad šeit būtu īsta paradīze.
Pirmā vēlēšanās, kas rodas ceļiniekam, pārdegušām un apputējušam apmetoties nometnē, ir meklēt vietu, kur nopeldēties. Mēs pagājāmies pa straumi augšup, kur tā apmēram trīssimt soļu no teltīm laužas ārā no klintaines, un izpeldējāmies; pelde bija tik ledaina, ka es, ja vien nezinātu, ka tas ir galvenais ūdens svētajai upei, gaidītu no tā ko ļaunu. Arī nopeldējies pusdienlaikā Amanas —«Damaskas upes»— dzestrajos ūdeņos saķēru holeru, tā vismaz man sacīja Dr. B. Starp citu, no peldēm vienmēr mēdz piemesties holera.
Mūsu nelabojamie svētceļnieki atkal sastūķējuši pilnas kabatas ar drupās savāktām relikvijām. Kaut jel reiz varētu šo vandālismu izbeigt! Viņi atlauza drumslas no Noāsa kapa; no brīnišķīgajām skulptūrām Bālbekas tempļos; no Jūdas un Ananijas mājām Damaskā, no varenā
Zvērkāvja Nimroda kapa Džonsboro; no apdrupušajām plātnēm ar grieķu un romiešu uzrakstiem Banias pils mūros; un tagad viņi šeit kapā un skrubina vecas arkas, ko Jēzus, cilvēka miesās būdams, skatījis savām acīm. Lai dievs sargā Svēto kapu, kad šī mežoņu cilts iebruks Jeruzalemē!
Šejienes drupas nav diez cik interesantas. Saglabājušās lielas, četrstūrainas ēkas sienas senajā citadelē; daudzas varenas arkas tā ieraktas drumslās un nogruvumos, ka tik tikko rēgojas virspus zemes; pa cauruli ar biezām sienām vēl šobaltdien plūst dzidrais avots, no kura sākas Jordāna. Kalna sānā saglabājušies pamati greznam marmora templim, ko uzcēla Hērods Lielais; tur vēl saglabājušies daži laukumiņi skaistas mozaīkas grīdas; dīvainais, senlaicīgais akmens tilts šeit varbūt bija jau pirms Hēroda; visur — gan uz celiņiem, gan mežā — kā tīši izkaisīti guļ korintiešu kapiteļi, salūzušas porfīra kolonnas un nelieli skulptūru fragmentiņi; bet kraujā bezdibeņa malā, kur avots irdz ārā no klints, vēl redzami gandrīz pilnīgi izdzisuši uzraksti grieķu valodā virs klinšu iedobēm, kur senos laikos pirmāk grieķi, bet pēc tam romieši pielūdza mežadievu Pānu. Tagad šīs drupas aizaugušas ar kokiem un krūmiem; uz seno laiku celtņu sadrupušajiem pamatiem ieperinājusies saujiņa netīru arābu, visai apkārtnei ir miegains, truls, zemniecisks izskats, gandrīz nav iespējams ticēt, ka te reiz, kaut vai pirms diviem gadu tūkstošiem, stāvējusi rosīga, darbīga pilsēta ar lielām celtnēm. Un tomēr tieši šeit norisinājies notikums, kura rezultāts pasaules vēsturē ierakstījis ne tikai lappuses, bet neskaitāmus sējumus. Jo šajā vietā stāvēja Kristus, kad viņš teica Pēterim:
«Tu esi Pēteris * , un uz šo akmini es savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt…