Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un, ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesis.»
Uz šiem nedaudzajiem teikumiem tika uzbūvēta Romas baznīcas varenā ēka; tajos ietverta pāvestu neaprobežotā vara pār visām laicīgām norisēm un viņu dieva tiesībām līdzīgās tiesības nolādēt vai atbrīvot no grēkiem jebkuru dvēseli. Lai noturētu «vienīgās patiesās baznīcas» stāvokli, kas tai, kā Romā apgalvo, ar šiem vārdiem piešķirts, tā ir cīnījusies un pūlējusies jau tik daudzus gadsimtus un neaprims cīnīties nekad. Vienīgi nule citētie ievērojamie vārdi panākuši, ka šīs drupas vēl šobaltdien piesaista cilvēku interesi.
Ir patiesi savāda sajūta stāvēt uz zemes, kur reiz tiešām stāvējis Pestītājs. Šeit viss liekas dīvaini reāls, it kā sataustāms un nekādi nesaistās ar miglaino, noslēpumaino, nemateriālo priekšstatu par dievību. Es neparko nespēju saprast, ka sēžu šeit, kur stāvējis dievs, un noraugos uz avotu un kalniem, uz kuriem noraudzījies šis dievs, ka ap mani ir melnīgsnēji vīri un sievas, kuru senči redzējuši viņu un pat ar viņu sarunājušies, tikušies vaigu vaigā un pat izturējušies pavirši, kā būtu izturējušies pret jebkuru svešinieku. Nespēju to saprast; manā uztverē dievi vienmēr bijuši noslēpušies mākoņos kaut kur ļoti tālu.
Šorīt brokasta laikā ārpus mūsu nometnes burvju loka atkal, kā parasts, bija sasēduši nabaga skrandaiņi un pacietīgi gaidīja drupačas, kas atkritīs, ja kāds iežēlosies par viņu postu. Tur bija jauni un veci, brūnādaini un dzeltenādaini. Daži vīrieši bija gara auguma, spēcīgi (gandrīz nekur citur pasaulē nav sastopami tik lieliska izskata vīrieši kā šeit Austrumos), bet visas sievietes un bērni izskatījās novārguši, badā pamiruši. Šie ļaudis man šķita līdzīgi indiāņiem. Drēbju viņiem nebija gandrīz nekādu, un tās pašas, kas mugurā, dīvainas un ērmoti valkājamas. Katru nieku vai sīkāko rotaslietiņu viņi mēdz valkāt tā, ka tas tūliņ duras acīs. Viņi sēdēja klusēdami un nenogurstošā pacietībā vēroja katru mūsu kustību — vēroja nekautri, neatlaidīgi, kā to prot vienīgi indiāņi un kas jebkuru balto cilvēku padara tik nervozu, tik apjukušu un mežonīgu, ka viņš ir gatavs iznīcināt visu cilti līdz pēdējai dvēselei.
Šiem cilvēkiem, kas sēž mums apkārt, piemīt vēl dažas īpatnības, ko esmu novērojis arī pie dižciltīgajiem sarkanādaiņiem: viņi ir kukaiņu apsēsti un apskretuši ar netīrumiem kā ar garozu.
Mazie bērni ir nožēlojamā stāvoklī: visiem pūžņo acis un vērojamas vēl dažādas citas kaites. Stāsta, ka visos Austrumos tikai retam bērnam esot skaidras acis un ka ik gadu tūkstošiem kļūstot akli ar vienu vai abām acīm. Tas droši vien ir taisnība, jo ik dienu mēs šeit sastopam aklus cilvēkus un es neatceros redzējis bērnu, kuram nepūžņotu acis. Un vai jums liekas, ka amerikāņu māte spētu nosēdēt veselu stundu ar bērnu klēpī un nelikties ne zinis, ka mušas bariem sametušās bērnam ap acīm? Šeit es to redzu ik dienu. Man no tāda skata uzmetas zosāda. Vakar sastapām sievieti, kas jāja uz ēzelīša un turēja rokās bērniņu; nudien, pa gabalu skatīdamies, nodomāju, ka mazajam uz acīm tumšas saulesbrilles, un nobrīnījos, kā māte var atļauties tādu greznību. Bet, kad piejājām tuvāk, redzēju-, ka šķietamās saulesbrilles īstenībā bija mušu biežņa ap bērna acīm, netrūka pat briļļu lociņa pāri degunam. Mušām bija labi, bērns nebrēca, tādēļ mātei nenāca ne prātā iejaukties.
Tiklīdz arābi uzzināja, ka mūsu vidū ir ārsts, viņi straumēm vien sāka plūst uz nometni. Dakteris B. aiz tīrās līdzjūtības bija paņēmis no kādas tuvumā sēdošas sievietes bērniņu un apmazgājis tam slimās acis. Sieviete aizgāja un sacēla kājās visu nāciju, un tad tikai vajadzēja redzēt, kā visi gāzās pie mums! Tizlie, klibie, aklie, spitālīgie — visas kaites, kas rodas no slinkuma, netīrības un posta, bija pārstāvētas šajā kongresā, kuram nevajadzēja ne desmit minūšu, lai sapulcētos, un vēl joprojām nāca klāt jauni cietēji! Katra sieva, kam bija slims bērns.
nesa to šurp, un tās, kurām bērnu nebija, aizņēmās pa kādam. Ar kādu bijību, ar kādu dievināšanu viņi uzlūkoja šo baismo, noslēpumaino varu — Dziednieku! Viņi vēroja, kā dakteris izsaiņo savas glāzes un pudelītes; vēroja, kā viņš nomēri balta pulvera šķipsniņas, kā piepilina dažus dārga šķidruma pilienus citam šķidrumam; neviena kustība viņiem nepalika nepamanīta; viņu acis bija kā pieburtas viņam tādā apbrīnā, ko nekas nespētu satricināt. Viņi, šķiet, uzskatīja dakteri par visuvarenu — kā dievu. Ikvienam, kas bija saņēmis savu zāļu devu, acis staroja priekā, kaut ari pēc dabas šie ļaudis ir nepateicīgi un mazjūtīgi, un visiem vājiniekiem sejā staroja pārliecība, ka nav pasaulē tādas varas, kas spētu aizkavēt viņu pilnīgu izveseļošanos.
Kristus zināja, kā jāsludina priecas mācība šiem vientiesīgajiem, māņticīgajiem, slimību nomocītajiem cilvēciņiem: viņš dziedināja slimos. Bariem tie steidzās pie mūsu ārsta, vienkārša mirstīgā, šai rītā, kad tuvu un tālu paklīda valodas par to, kā viņš palīdzējis slimajam bērnam, un pielūgsme staroja tiem acīs, kaut tie vēl nezināja, vai no viņa palīdzības visiem tiks kāds labums vai ne. Šo senči, kas neatšķīrās no viņiem ne ar ādas krāsu, ne apģērbu, ne izturēšanos, parašām un vientiesību, bariem staigāja pakaļ Kristum, un nav jābrīnās, ka tie sāka viņu turēt dieva kārtā, redzot, ka viņš ar vārda spēku vien dziedina slimos. Nav brīnums, ka par viņa darbiem runāja visi. Nav brīnums, ka reiz pūlis, kas viņam sekoja, bija pārāk liels (tas notika trīsdesmit jūdžu no šejienes), lai kādu slimu vīru ienestu namā pa durvīm, tādēļ vajadzēja to nolaist istabā pa caurumu jumtā; nav brīnums, ka Galilejā viņa sprediķim bija tik daudz klausītāju, ka viņam vajadzēja runāt no laivas, kas stāvēja jūrā netālu no krasta; nav brīnums, ka pat tuksnesī pie Betsaīdas viņam sekoja pieci tūkstoši cilvēku, iztraucēdami viņa vientulību, un viņam vajadzēja tos paēdināt, lai tiem nebūtu savas uzticēšanās un pieķērības labad izsalkums jācieš; nav brīnums, ka tad, kad vienā vai otrā pilsētā sākās satraukums un saplūda liels daudzums ļaužu, kaimiņš sacīja kaimiņam: «Stāsta, ka atnācis Jēzus no Nācaretes!»