Īstenībā gan parasti šeit jāj vīrs ar bērnu rokās, bet sieva iet kājām. Kopš Jāzepa laikiem tikumi te nav mainījušies. Taču mēs negribētu turēt savā mājā bildi, kurā Jāzeps ceļo jāšus, bet Marija palikusi kājniekos; mums tā liktos zaimošana, kaut gan Sīrijā par to neviens neuztrauktos. Zinu, ka turpmāk minētā bilde man liksies ačgārna.
Mēs, protams, nevarējām tikko divas trīs stundas pēc nometnes nojaukšanas apstāties un atpūsties, lai gan tepat līdzās burzguļoja strauts. Tālab jājām vēl stundiņu. Ari tad pamanījām ūdeni, toties visā plašajā klajumā nebija ne sprīža pavēņa un saule cepināja bez žēlastības. «Kā lielas klints paēnā izdegušā zemē.» Nav Bībelē jaukāku vārdu par šiem, un nekad visā mūsu ceļojumā tie nav aizkustinājuši mūsu sirdi tik dziļi kā šajā saules izdedzinātajā, kailajā tuksnesī, kur tuvu un tālu nav neviena kociņa.
Šeit jūs vis neapstājaties atpūsties tad, kad gribas, bet vienīgi tad, kad varat. Mēs uzgājām ūdeni, bet nebija paēnas. Ceļojām tālāk un beidzot ieraudzījām koku, bet tur nebija ūdens. Atpūtāmies un iekodām, un tad nokļuvām šeit — Ain-Mellahā (puiši to dēvē par Boldinsvilu). Šāsdienas maršruts bija ļoti īss, bet dragomāns negrib doties tālāk un sagudrojis visai ticamus melus, ka aiz pilsētas mītot milzum daudz mežonīgu arābu, kuru tuvumā pārnakšņot esot bīstami. Var jau būt, ka viņi tiešām ir bīstami. Viņi apbruņoti ar sarūsējušām aizlaiku kramenīcām, kuru stobri ir garāki par viņiem pašiem; stobrā nav tēmēkļa; šāviņš neaizlidotu tālāk kā ar roku sviests akmens un nebūtu ne pusi tik trāpīgs. Aiz daudzkārt ap vidu aptītās jostas viņi sabāzuši divas trīs milzīgas, mūžam nelietotas pistoles — ieročus, ko nevar iedarbināt, pirms mērķis nav lielā gabalā, un tad šāviens piepeši iet vaļā un sašķaida arābam galvu. Bīstami, briesmīgi bīstami ir šie tuksneša dēli.
Agrāk, kad lasīju, kā Viljams C. Graimzs allaž par mata platumu izglābies no beduīniem, man asinis stinga dzīslās, taču tagad laikam gan varētu to lasīt bez baiļu trīsām. Cik atceros, viņš nekur nepiemin, ka beduīni būtu viņam uzbrukuši vai vispār izturējušies pret viņu nelaipni, tomēr katrā otrajā nodaļā viņš pamana tos tuvojamies, un viņam piemīt spēja rakstīt par draudošajām briesmām tā, ka lasītājs vai pamirst; un viņš jautā pats sev, kā justos viņa tuvinieki, ja redzētu savu nabaga ceļā novārgušo zēnu — piekusušām kājām un pārguruma apmiglotu skatienu pakļautu tādām briesmām; un pēdējoreiz viņš atceras tēva mājas un mīļo, veco baznīciņu, un gotiņu, un visu pārējo; un tad beidzot izslējās seglos visā augumā, satver savu uzticamo biedru revolveri un, iespiedis piešus «Muhamedam» sānos, apņēmies pārdot dzīvību par iespējami augstāku cenu, kā viesulis drāžas pretī zvērīgajiem ienaidniekiem. Jāteic, beduīni šādos brīžos nekad viņam nav nekā ļauna nodarījuši, un vispār tiem nekad pat prātā nebija ienācis viņam kaut ko nodarīt, tie gluži vienkārši nesaprata, kāds nelabais šo dīda uz tādām bezjēdzībām; un tomēr es nekad nespēju atbrīvoties no domas, ka vienīgi šā vīra pārgalvīgā drosme novērsusi kaut kādas nezināmas briesmas, un tā, salasījies par V. C. Graimza beduīniem, nekad nevarēju vakarā mierīgi aizmigt. Taču tagad man liekas, ka beduīni ir tīrais māns. Tagad esmu to briesmoni redzējis, un tas mani vairs nebiedē.
Nekad es vairs nebaidīšos, ja redzēšu, ka viņam pietiek drosmes ne tikai turēties pie sava ieroča, bet pat laist to darbībā.
Apmēram pusotra tūkstoša gadu pirms Kristus dzimšanas šī mūsu nometnes vieta pie «Meromas ūdeņiem» bija viena no Jozuas asinsslak- tiņu arēnām. Jabīņs, Azoras ķēniņš (viņpus Danas) sasauca kopā visus apkārtējos šeihus un to karapulkus, lai stātos pretim izraēliešu briesmīgajam karavadonim, kas tuvojās.
«Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca, un kopā apmetās lēģerī pie Meromas ūdeņiem karot pret Izraēli.
Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem, un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu.»
Bet Jozua metās uzbrukumā un apkāva visus līdz pēdējam vīram. Tāda bija viņa parastā kaujas taktika. Viņš nekad neatstāja avīzēm iespēju spriedelēt, kurš tad galu galā kaujā uzvarējis. Šo ieleju, kas tagad tik klusa un rimta, viņš pārvērta par smirdošu asinspirti.
Kaut kur šai pašā apkaimē, tikai nezinu tieši, kur, izraēlieši simt gadu vēlāk izcīnīja vēl vienu asiņainu kauju. Praviete Debora samācīja Baraku pulcēt desmit tūkstoš vīru un iet karā pret kādu citu ķēniņu Jabīnu, kurš bija kaut ko nodarījis. Baraks nokāpa no Tābora kalna, kas atrodas divdesmit piecas jūdzes no šejienes, un uzbruka Jabīna karaspēkam, ko komandēja Sisera. Baraks kaujā uzvarēja, un, kamēr viņš nostiprināja uzvaru, rīkodamies pēc parastās metodes, tas ir, iznīcinādams sakauto karaspēku līdz pēdējam vīram, Sisera kājām aizbēga, un, kad viņš pārguris un izslāpis gandrīz vai ļima pie zemes, Jaele, kāda sieviete, kuru viņš, liekas, pazina, uzaicināja viņu savā teltī atpūsties. Viņš teica, ka esot ļoti izslāpis, un palūdza laipnajai glābējai krūzīti ūdens. Tā viņam atnesa pienu, viņš pateikdamies nodzērās un aizmiga, lai tīkamos sapņos aizmirstu zaudēto kauju un pazemoto lepnumu. Taču, tikko viņš bija aizmidzis, Jaele klusītēm atgriezās ar āmuru rokā un iedzina nejauku telts naglu viņam deniņos. «Bet viņš bija aizmidzis un noguris, un tā viņš nomira.» Tā skan Bībeles aizkustinošais stāsts. «Deboras un Baraka slavas dziesma» jūsmīgiem vārdiem cildina J.aeli par padarīto darbu: