«Svētīta pār visām sievām lai ir Jaele, Ebera, tā Ķenieša sieva, svētīta pār sievām teltis.
Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā traukā tā atnesa kreimu.
Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un sita Siseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus.
Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam.»
Tagad tamlīdzīgi aizraujoši notikumi šajā ielejā vairs neatgadās. Lai skatāmies uz kuru pusi skatīdamies, visā klajumā trīsdesmit jūdžu apkārtnē nav neviena vienīga ciema. Divi trīs beduīnu telšu pudurīši, bet neviena pastāvīga mājokļa. Šeit var nojāt desmit jūdžu, nesastopot desmit cilvēku.
Kādā pravietojumā par šo novadu teikts:
«Un es jūs izkaisīšu starp pagāniem un izvilkšu zobiņu jums pakaļ, un
jūsu zeme paliks postā, un jūsu pilsētas tiks izpostītas.»
Stāvot šeit pie pamestās Ain-Mellahas, neviens nevar sacīt, ka pravietojums nebūtu piepildījies.
Vienā no pirmāk citētajiem Bībeles pantiem minēti «visi tie ķēniņi». Šie vārdi tūdaļ piesaistīja manu uzmanību, jo šeit tie pašos pamatos atšķiras no tās izpratnes, kāda man par tiem bija senāk, mājās dzīvojot. Man jau tagad ir skaidrs: ja vēlos šajā ceļojumā kaut ko iegūt un pareizi izprast visu, kas šai sakarā šķiet interesants, ir centīgi un pamatīgi jāmaina ļoti daudzi bijušie priekšstati par Palestīnu. Jāķeras pie samazināšanas. Līdzīgi vīnogu ķekaram, ko vietraugu izlūki nesa mājup no Apsolītās zemes, es visu, kas saistījās ar Svēto zemi, skatīju pārāk lielā mērogā. Daži mani priekšstati bija visai negudri. Vārds «Palestīna» manā iztēlē neskaidri saistījās ar tikpat lielu zemi kā Savienotās Valstis. Nezinu, kādēļ, bet tā nu tas bija. Man šķiet, es gluži vienkārši nespēju iedomāties, ka tik mazai zemītei var būt tik liela vēsture. Man šķiet, es vēl tagad jutos nedaudz pārsteigts, ieraudzīdams, ka lielais Turcijas sultāns ir parasta auguma cilvēks. Tagad man nopietni jācenšas priekšstatus par Palestīnu iekļaut saprāta ietvaros. Bērnībā mums lāgiem rodas iespaidi, pret kuriem jācīnās visu mūžu. «Visi šie ķēniņi.» Kad es par to lasīju svētdienskolā, man tie asociējās ar dažādu valstu, tādu kā Anglija, Francija, Spānija, Vācija, Krievija utt., karaļiem, ar valdniekiem krāšņos, dārgakmeņiem mirdzošos tērpos, svinīgu gaitu, zelta scepteriem rokā, starojošu kroni galvā. Bet šeit Ain-Mellahā pēc jājiena cauri Sīrijai un pēc tam, kad biju nopietni novērojis un izvērtējis šīs zemes raksturu un tikumus, teicienam «visi šie ķēniņi» zūd dižums. Tagad zinu, ka ir tikai saujiņa sīku valdnie- ciņu — pusapģērbtu, puspaēdušu mežoņu, gaužām līdzīgu mūsu indiāņiem, kuri dzīvoja tik tuvu blakus, ka varēja cits citu saredzēt, un kuru «karaļvalstis» skaitījās lielas, ja to teritorija aizņēma piecas kvadrātjūdzes, kur dzīvoja divi tūkstoši dvēseļu. Slavenajā kaujā Jozuas iznīcinātās trīsdesmit «ķēniņu» valstis neaizņēma vairāk vietas kā četri mūsu vidēja lieluma apriņķi. Nabaga vecais šeihs, kuru redzējām Cezarejā, kopā ar savu simt skrandaiņu svītu tajos senajos laikos arī būtu dēvēts par «ķēniņu». Pulkstenis rāda septīto rīta stundu, un, tā kā atrodamies uz laukiem, zālei vajadzētu mirguļot rasā, puķēm pārpludināt gaisu ar burvīgu smaržu, putniem kokos vīterot. Bet šeit diemžēl nav ne rasas, ne puķu, ne putnu, ne koku. Visapkārt klajums, ezers ar koku neapēnotiem krastiem un aizmugurē daži kaili kalni. Teltis tiek nojauktas, arābi savā starpā ierastā kārtā plēšas kā suņi ar kaķiem, nometnes vieta piekaisīta ar saiņiem un paunām, mūļi tiek ļoti rosīgi apkrauti ar nastām, zirgi ir apsegloti, saulsargi gatavībā, pēc desmit minūtēm sēdīsimies zirgos, un garā karavāna atkal sāks kustēt. Baltā pilsēta Mellaha, uz mirkli augšāmcēlusies no miroņiem, atkal pazudis bez pēdām.
47. NODAĻA
DŽEKA PIEDZĪVOJUMS * JĀZEPA BEDRE * STĀSTS PAR JĀZEPU * JĀZEPA AUGSTSIRDĪBA UN ĒSAVA CĒLSIRDĪBA * SVĒTAIS ĢENECARETES EZERS * SVĒTCEĻNIEKU SAJŪSMA * KĀDĒĻ MĒS NEPAVIZINĀJĀMIES PA GALILEJAS JŪRU * PAR KAPERNAUMU * PAR PESTĪTĀJA BRĀĻIEM UN MĀSĀM * CEĻOJUMS UZ MAGDALU
Jājām vairākas jūdzes pa pamestu apvidu, kur zeme ir visai auglīga, taču pilnīgi nodota nezāļu ziņā; pa skumju, klusu klajumu, kur gadījās redzēt tikai trīs cilvēkus — arābus, kam mugurā nebija vairāk kā rupja auduma gari krekli, līdzīgi tiem, kādus kā vienīgo apģērba gabalu vasarā valkāja mazie nēģeru puišeļi Dienvidu štatu plantācijās. Tie bija gani un turēja savus ganāmpulkus pie paklausības ar klasisko gana stabuli — niedru svilpi, no kuras plūda tāda pati elles kviecoņa, kāda skan, arābiem dziedot.
Viņu stabulēs pat tāla atbalss nebija aizķērusies no brīnišķīgās mūzikas, ko viņu sentēvi klausījās Betlēmes līdzenumos, kad eņģeļi dziedāja: «Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.»
Zeme, pa kuru jājām, daļēji nemaz nebija zeme, bet gan klintājs — gluds vienkrāsas klinšakmens, it kā ūdens nogludināts; tikai retumis pagadījās pa kādai šķautnei vai cilnim, kas noslīpēti un izdobti kā medus kāres — caurumu caurumos, dobumu dobumos, piešķirot tiem dīvainas formas, dažkārt izveidojot kaut ko līdzīgu primitīvam galvaskausam. Šajā posmā vietvietām vēl saglabājušās romiešu ceļu paliekas, kas atgādina Apija ceļu, un bruģa plātnes turas ar īstu romiešu sīkstumu.