Pelēkas ķirzakas, šīs drupu, kapeņu un pamestības mantinieces, slīdēja starp klintīm vai laiski gozējās saulē. Kur pārticība valdījusi un sairusi, kur slava liesmojusi un apdzisusi, kur skaistums ziedējis un novītis, kur līksmes vietā atnākušas bēdas, kur dzīve situsi augstu vilni, bet tagad viss miris un noklusis, tur iemitinās šie rāpuļi un apsmej cilvēka nīcību. Ķirzakas āda ir pelnu krāsā, un pelni ir simbols izirušām cerībām, nepiepildītām alkām, apraktai mīlestībai. Ja ķirzaka prastu runāt, tā sacītu: Būvējiet tempļus, es valdīšu to drupās; būvējiet pilis, es tajās mitīšu; dibiniet impērijas, es tās mantošu; aprociet savas skaistules, es noraudzīšos, kā tārpi tās saēd; un tu, kas te stāvi un moralizē par mani: reiz es slīdēšu arī pār tavu līķi.
Redzējām šai tuksnešainajā pusē arī dažas skudras, bet tās šeit pavada tikai vasaru. Pārtiku tās iegūst Ain-Mellahā — vienpadsmit jūdžu no šejienes.
Džeks šodien nejūtas visai labi, tas skaidri redzams, bet, kaut arī vēl puslīdz zēns, viņš tomēr ir pietiekami vīrišķīgs, lai to neizrādītu. Vakar viņš pārāk ilgi uzturējās saulē, taču, ņemot vērā, ka viņš grib daudz ko uzzināt un gūt no šī ceļojuma visu, ko vien iespējams, neviens viņam nepārmet, ja gadās šad tad kļūdīties. Veselu stundu neredzējām viņu nometnē un pēdīgi atradām krietnu gabalu tālāk strautmalā, turklāt bez saulsarga, kas viņu paglābtu no nežēlīgās svelmes. Ja viņš būtu radis iztikt bez saulsarga, tad viss, protams, būtu kārtībā; bet viņš nav tā radis. Ieraudzījām, ka patlaban viņš grasās mest ar prāvu akmeni bruņurupucim, kas sauļodamies gulēja uz neliela bluķēna strautā. Mēs sacījām:
— Nevajag, Džek! Kādēļ tu gribi viņu aiztikt? Ko viņš tev nodarījis?
— Labi, nu tad nesitīšu ar viņu nost, kaut gan īstenībā vajadzētu, jo viņš ir māneklis.
Mēs jautājām, kādēļ, bet viņš tikai atteica, ka tas neesot svarīgi. Ejot atpakaļ uz nometni, mēs vēl reizes divas trīs apvaicājāmies, kālab viņš gribējis to darīt, bet saņēmām vienu un to pašu atbildi: tas neesot svarīgi. Tomēr vēlu vakarā, kad viņš, domās nogrimis, sēdēja uz gultas, mēs apvaicājāmies vēlreiz, un viņš sacīja:
— Nav svarīgi; tagad tas man vairs nav svarīgi, bet dienā aizdeva dusmas, jo es nekad nerunāju to, kas nav, un man likās, ka ari pulkvedim neklātos tā darīt. Bet viņš tomēr tā dara; vakar lūgšanu stundā svētceļnieku teltī viņš stāstīja, un man šķiet, pat lasīja no Bībeles par šo zemi, kur piens un medus tek, un pieminēja, ka šajā zemē pat bruņurupučiem esot balss. Man tas likās mazliet par stipru, vismaz tas, kas attiecas uz bruņurupučiem, bet tad apvaicājos misteram Čērčam, vai tas taisnība, un viņš sacīja, ka taisnība, un mistera Čērča vārdiem es nudien ticu. Bet šodien nosēdēju gandrīz stundu, vērodams bruņurupuci, gandrīz vai izcepu saulē; taču tā ir nedzirdēju, ka šis būtu iedziedājies. Es droši vien izsvīdu pilnu riekšavu sviedru — nevis droši vien, bet tiešām izsvīdu, jo sviedri man visu laiku spiedās acīs un pilēja gar degunu, un bikses man, kā zināt, ir šaurākas nekā citiem — pēc ākstīgās Parīzes modes taisītas, un tā bikšdibenā iešūtā briežāda izmirka sviedros, tad izkalta, sarāvās, sāka spiest un grauzt — gatavās mocības, bet šis kā nedzied, tā nedzied. Beidzot noteicu: «Tas ir māneklis — tīrais māneklis, vairāk nekas… un, ja man būtu kaut kripatiņa prāta, es gan būtu apjēdzis, ka bruņurupucis nav no dziedātājiem.» Tad vēl sacīju: «Negribu būt netaisns pret šito zelli, došu viņam iesākšanai desmit minūtes laika; un, ja tad vēl nesāks, lai iet dibenā murdēdams.» Bet šis nesāka vis. Es vēl sēdēju un gaidīju, domādams: nupat, nupat būs, jo viņš te izslēja, te nokāra galvu, te ļāva ādai noslīdēt pār acīm, un pēc minūtes atkal tās pablisināja, it kā prātotu, kā labāk uzsākt dziesmu, bet, kad desmit minūtes bija pagājušas un es biju izmocīts un kā speltē sadedzis, bruņurupucis nolika galvu uz cilnīša baļķēnā un saldi iemiga.
— Tas tiešām bija diezgan nejēdzīgi, ja tu reiz biji tik ilgi gaidījis.
— Domāju gan. Tad noteicu: «Labi, ja tu negribi dziedāt, tad gulēt ar vis negulēsi,»' un, ja jūs nebūtu pienākuši, es viņam būtu licis aizvākties no Galilejas tik ātrām kājām, kā vēl neviens bruņurupucis nav kātojis. Bet nu tas vairs nav svarīgi, dievs ar viņu. Man uz kakla mugurpusē vairs nav ne ādas skrandiņas.
Ap desmitiem no rīta mēs apstājāmies pie Jāzepa bedres. Tā ir drupās sagruvusi viduslaikos lietota kamieļu karavānu apstāšanās vieta, kurai vienā no sānpagalmiem zem arkas ir liela, iekšpusē izmūrēta, ar ūdeni pildīta bedre, un leģenda stāsta, ka šī esot tā bedre, kurā brāļi iemetuši Jāzepu. Cita, ticamāka leģenda, kas balstās uz ģeogrāfiju, vēstī, ka īstā bedre atrodoties Dotanā, divu dienu jājienā no šejienes. Taču, ja jau tik daudzi tic, ka īstā bedre ir šī, mums tā liekas visai interesanta.
Grūti izšķirties par visskaistāko stāstu grāmatā, kas tik bagāta skaistiem nostāstiem kā Bībele, taču skaidrs ir viens: starp abiem Bībeles vākiem nav daudz stāstu, kas varētu pārspēt aizkustinošo vēstījumu par Jāzepu. Kas gan šiem senlaiku rakstniekiem iemācīja vienkāršo valodu, brīvo stāstījuma plūdumu, patosu un — galvenais — prasmi pašiem palikt neredzamiem, ļaujot stāstījumam brīvi ritēt un runāt it kā no sevis? Šekspīrs vienmēr savās grāmatās ir klāt; Makolejs ir klāt, kad izsekojam viņa krāšņi kāpinātajiem teikumiem; bet Vecās derības autori lasītājam neatklājas.