Ja nu bedre, kuru pieminēju, ir tā īstā, tad mums visiem acu priekša atainojas no bildēm pazīstamais senseno laiku notikums. Jēkaba dēli kaut kur šinī apkārtnē ganīja lopus. Tēvam nebija mierīgs prāts par viņu ilgo prombūtni, un viņš sūtīja savu vismīļāko dēlu Jāzepu, lai tas iet un lūko, kā brāļiem klājas. Jāzeps gāja sešas septiņas dienas; un viņam bija tikai Septiņpadsmit gadu, kad viņš lauzās uz priekšu pa visdrūmāko, klinšaināko, putekļaināko apvidu visā Āzijā, kā daždien puišelis lepodamies ar saviem greznajiem, raibajiem, tēva dāvātajiem svārkiem. Jāzeps bija tēva mīlulis, un brāļu acīs tas bija viņa pirmais noziegums; viņš bija redzējis sapņus un tos tulkojis, pareģodams savu augsto pārākumu tālā nākotnē pār visu dzimtu, un tas kļuva par viņa otro noziegumu; turklāt viņam bija skaisti svārki, un viņš droši vien zēniskā pašpaticībā brāļu priekšā ar tiem lepojās. Tādi bija viņa pārkāpumi, un brāļi uz viņu dusmojās un sarunāja viņu sodīt, tiklīdz radīsies iespēja. Ieraudzījuši kādu no Galilejas puses nākam, viņi pazina Jāzepu un nopriecājās. Viņi sacīja: «Raugi, še nāk tas sapņotājs. Un nu nāciet, nokausim to!» Taču Rūbens lūdzās, lai tie viņu nenokauj, un brāļi paklausīja. Viņi zēnu noķēra, novilka tam nīstos svārkus un pašu iemeta bedrē, lai dabū tur galu, bet Rūbens gribēja viņu slepus no bedres izvilkt. Kad Rūbens uz brīdi bija aizgājis, brāļi pārdeva Jāzepu ismaēliešu tirgotājiem, kas devās uz Ēģipti. Tāds ir nostāsts par bedri. Un šī pati bedre vēl tagad ir tajā pašā vietā; un šeit tā paliks līdz tam brīdim, kad ar «Kveikersitiju» ieradīsies nākamā skulptūru lauzēju un kapu apgānītāju ekskursantu partija, kas bedri neglābjami izraks no zemes un aizvedīs līdzi, jo šiem ļaudīm nav ne mazākās bijības pret svētiem pagātnes pieminekļiem: kur viņi iet pāri, tur zāle vairs neaug.
Jāzeps kļuva bagāts, godāts, varens «pār visu Ēģiptes zemi», kā teikts Bībelē. Jāzeps bija īstais valdnieks, monarhijas spēks un smadzenes, kaut arī tituls palika faraonam. Jāzeps ir viens no Vecās derības patiesi dižajiem cilvēkiem. Un arī viscēlākais un vīrišķīgākais, izņemot Ēsavu. Kālab nepateikt labu vārdu par šo karalisko beduīnu? Viņam var pārmest vienu vienīgu grēku — neveiksmi dzīvē. Kādēļ visiem bez mēra jāslavē Jāzepa dāsnā augstsirdība pret cietsirdīgajiem brāļiem, tikai negribīgi pametot apgrauztu cildinājuma kaulu Ēsavam, kurš vēl daudz augstsirdīgāk izturējās pret brāli, kas viņam bija nodarījis tik daudz ļauna? Jēkabs izmantoja Ēsava izmisīgo izsalkumu, lai nolaupītu brālim pirmdzimtā tiesības līdz ar godu un cieņu, kas pie tām pieder; ar nodevību un meliem tas nozaga brālim arī tēva svētību; padarīja viņu par izraidīto un klaiņotāju. Taču, kad pēc divdesmit gadiem Jēkabs sastapa Ēsavu, nokrita tam pie kājām un, bailēs drebēdams, lūdza, lai brālis viņu nesoda pēc nopelniem, ko tad darīja dižais mežonis? Viņš «tecēja tam pretī un to apkampa»! Un, kad Jēkabs, nespēdams saprast tādu cēlsirdību un vēl arvien šaubīdamies un baiļodamies, piesola par kukuli savu ganāmpulku, «lai es žēlastību atrastu tavās acīs, mans kungs», ko tad sacīja lepnais, augstsirdīgais tuksneša dēls?
«Man pašam diezgan, brāli; paturi, kas tev ir.»
Ēsavs redzēja, ka brālis ir bagāts, savu sievu un bērnu mīlēts, atnācis ar lielu svītu — ar kalpiem, ganāmpulkiem un kamieļiem, bet pats viņš joprojām bija tekulis un bēgulis, par kādu brālis viņu bija padarījis. Pēc trīspadsmit romantisku piedzīvojumu gadiem pie Jāzepa aizgāja brāļi, kas viņam bija nodarījuši pāri, svešinieki svešā zemē, izsalkuši un pazemīgi, lūgt kādu mazumiņu maizes; aizvesti uz valdnieka pili, ar vainas smagumu apkrauti, tie pilskungā atpazina savu brāli; viņi — bailēs trīsoši ubagi, viņš — kungs pār varenu impēriju! Kurš Jāzeps visā pasaulē gan nebūtu izmantojis šādu iespēju, lai parādītu «plašu žestu»? Kurš no viņiem stādāms augstāk — nicinātais
Ēsavs, kas piedeva savam visu godātajam, turīgajam brālim, vai Jāzeps, kas, ķēniņa tronī stāvēdams, piedeva drebošajiem skrandaiņiem, kuru ļaundarība bija viņu šai tronī uzcēlusi?
Pirms apmeklējām Jāzepa bedri, uzjājām kādā kalnā un tur dažu jūdžu attālumā no mums bez neviena koka vai krūma, kas traucētu skatu, pavērās aina, par kuras redzējumu miljoniem ticīgo visās tālajās zemēs atdotu pusi savas mantības — svētā Galilejas jūra!
Tādēļ mēs pie bedres ilgi nekavējāmies. Atpūtinājām zirgus, atpūtā- mies paši, dažas minūtes izbaudīdami veco graustu tīkamo pavēni. Mums bija izbeidzies ūdens krājums, bet divi vai trīs drūmie arābi, kas, savas garās šautenes no rokām neizlaizdami, slaistījās ap bedri, apgalvoja, ka ne šeit, ne citur tuvākajā apkaimē ūdens neesot. Viņi gluži labi zināja, ka bedrē ir nedaudz iesāļa ūdens, taču pārāk lielā godā turēja sava tālā senča ieslodzījuma vietu, lai ļautu kristiešu suņiem no tās dzert. Mūsu Fergusons tomēr sasēja citu pie cita mutautus un dažas skrandas, līdz iznāca pietiekami gara virve, lai nolaistu bedrē krūzi, mēs padzērāmies un jājām tālāk; jau pēc īsa brīža nokāpām krastā, ko Pestītāja kājas padarījušas svētu.
Pusdienlaikā izpeldējāmies Galilejas jūrā — šajā ceplī tā bija īsta svētlaime — un pēc tam zem vientuļa vīģes koka ieturējām azaidu pie avota, ko šejienieši dēvē par Ain et Tinu, pāris simt jardu no Kapernaumas drupām. Katra urdziņa, kas šai pasaules riialā izplūst no klintīm vai smilts, te iemanto «avota» titulu, un cilvēki, kas dzīvo pie Hudzonas, Lielajiem ezeriem un Misisipi, nezina, kur dēties aiz sajūsmas, un līdz pēdējam notērē savas spējas tos apdziedāt un cildināt. Ja visu poēziju un pārējās blēņas, kas veltītas šāspuses avotiem un mīlīgajiem dabasskatiem, savāktu vienkopus vienā grāmatā, iznāktu brīnišķīgs sējums iekuram.