Azaida laikā mūsu grupas svētceļnieki, kas bija kā spārnos aiz laimes kopš tā brīža, kad spērām pirmo soli uz Svētās zemes, un nezināja vairs nekā cita kā vienīgi purpināt nesakarīgus slavinājumus, nespēja norit gandrīz ne kumosa aiz kaislas vēlēšanās «sēsties kuģī» un personiski vizināties pa ūdeņiem, kas šūpojuši apustuļu laivas. Viņu kaisme un satraukums pieauga ar katru mirkli, un es beidzot sāku it nopietni bažīties, ka viņi varētu zaudēt pēdējās saprāta paliekas un nopirkt šai ekskursijai veselu kuģu flotili, neapmierinoties ar vienas laivas noīrēšanu vienas stundas izbraucienam, kā darītu ikviens normāls cilvēks. Nodrebēju, iedomādamies, kā šis pasākums iztukšos mūsu kabatas. Vērodams, ar kādu neprāta aizrautību pusmūža vīri spēj mesties vilinošā dēkā, ko pārdzīvo pirmoreiz mūžā, es nevarēju nedomāt par sekām. Un tomēr sapratu, ka man nav tiesību justies pārsteigtam. Kopš bērnu dienām šiem cilvēkiem bija ieaudzināta godbijība, gandrīz vai pielūgsme pret visām šīm svētajām vietām, ko viņi laimīgām acīm tagad skatīja. Ilgus gadus šīs ainas bija tēlojušās viņu domās dienā un skaistinājušas viņu sapņus naktī. Stāvēt šajā vietā, skatīt to īstenībā, kā skatīja pašreiz, vizināties pa svētajiem ūdeņiem un skūpstīt šo svēto zemi, kas visapkārt: tāds bija viņu sensenais lolotais sapnis, kamēr nežēlīgais laika ritums sejās ievilka grumbas un matos sabēra sarmu. Lai redzētu šīs ainavas un kuģotu pa šo jūru, viņi pameta mājas un tuviniekus, izceļojās tūkstošu tūkstošiem jūdžu, nebīstoties nekādu grūtību. Vai jābrīnās, ka ikdienas saprāta nespodrā gaisma nobāl, kad pilnā starojumā žilbinoši iemirdzējies sapņa piepildījums? Lai viņi izšķiež kaut miljonus, es nospriedu, kas gan tādā reizē kā šī domās par naudu?
Šādā noskaņojumā es, cik ātri spēdams, sekoju nepacietīgajiem svētceļotājiem pa pēdām, nostājos ezera krastā un, cepuri vicinādams un kliegdams, visiem spēkiem palīdzēju viņiem sasaukt «kuģi», kas traucās garām. Izdevās. Jūras arāji stūrēja šurp un piestāja krastā. Laime staroja visu sejās.
— Cik? Pajautājiet viņiem, Ferguson, cik? Cik maksās brauciens mums visiem astoņiem un jums.. . līdz Betsaīdai un tālāk — līdz Jordānas grīvai — un līdz tai vietai, kur cūkas metās ūdenī*— ātrāk! Un mēs gribam apbraukāt visu krastmalu — visgarām — visgarām! Visu dienu!— Es labprāt braukātu pa šiem ūdeņiem vai veselu gadu!— Un pasakiet, ka gribam piestāt Magdalā un braukt tālāk līdz Tibērijai! Pajautājiet — cik maksā — vienalga, cik — vienalga! Sakiet, ka mums vienalga, cik viņi prasīs!—(Es zinu, kas tagad notiks, noteicu savā nodabā.)
Fergusons (tulko):— Viņš saka — divus napoleonus — astoņus dolārus.
Vienā vai divos ģīmjos apdzisā mirdzums. Pauze.
— Par dārgu! Mēs dodam vienu!
Nemūžam es neuzzināšu, kā tas gadījās — vēl tagad man tirpas skrien pār muguru, iedomājoties, cik viegli šajā zemes malā notiek brīnumi, bet vienā zibenīgā mirklī, vismaz man tā likās, kuģelis jau atradās divdesmit soļu no krasta un drāza prom kā pārbiedēts! Bet astoņi nelaimīgie stāvēja krastā, un — ak vai! Iedomājieties vien! Tāds — tāds trieciens pēc pārvarīgās sajūsmas! Tāds kauns, tāds kauns pēc tik nejēdzīgas plātības! Iznācis gandrīz kā kautiņā: «Hei! Laidiet! Kā es viņam maukšu!» un tūliņ pēc tam atskurbusi balss: «Jūs divi saturiet viņu, gan mani noturēs viens!»
Tūdaļ mūsu nometnē sākās vaimanas un zobu griešana. Tika solīti divi napoleoni — ja nepieciešams, pat vairāk, gan svētceļnieki, gan dragomāns nobrēcās līdz aizsmakumam, saukdami kuģiniekus atpakaļ. Bet tie it nesteidzīgi brauca projām, nelikdamies vairs ne zinis gar svētceļniekiem, kas visu mūžu bija sapņojuši slīdēt pa Galilejas jūras svētajiem ūdeņiem, klausoties, kā viļņi čukst dievišķo vēsti, bija līdz šejienei ceļojuši neskaitāmas jūdzes tādēļ vien, lai to izbaudītu, un …
beigu beigās nosprieduši, ka maksa par augstu. Nekaunīgie arābu musulmaņi — tā izturēties pret citas ticības džentlmeņiem!
Ko nu vairs, neatlika nekas cits kā padoties liktenim un atteikties no laimes pavizināties pa Ģenecaretes ezeru, kaut arī bija apbraukāta puspasaule, lai baudītu šo prieku. Tajos laikos, kad Pestītājs šeit sludināja, zvejnieku laivu krastmalā bija papilnam, bet nu vairs nav ne laivu, ne zvejnieku; un vecajam Flāvijam pirms astoņpadsmit gadsimtiem šajos ūdeņos peldēja vesela kara flote*—simt trīsdesmit bruņu- laivu, bet arī tās izgaisušas bez miņas. Mūsdienās šeit jūraskaujas vairs nenotiek, un visa Galilejas tirdzniecības flote sastāv no diviem kuģīšiem, kas hav lielāki par tām laivām, ar kurām braukāja apustuļi. Vienu mēs bijām zaudējuši uz visiem laikiem, bet otrs atradās jūdzēm tālu un nebija sakliedzams. Tā nu sēdāmies atkal zirgiem mugurā un drūmā prātā rikšiem jājām uz Magdalas pusi gar jūru, kuru šķērsot pa ūdensce|u mums nebija lemts.
Kā svētceļnieki metās cits citam virsū! Ikviens vainu uzvēla otram, un tas atkal savukārt ņēmās to noliegt. Mēs, grēcīgie, nebildām ne pušplēsta vārdiņa — pat vissīkākā ironijas izpausme šādā brīdī būtu bijusi bīstama. Grēcīgie, kurus turēja stingrībā jau no sākta gala, kuriem lika ņemt par priekšzīmi taisnīgos, kuriem morāle tika lasīta no rīta līdz vakaram, kuriem tika mācīts nebūt vieglprātīgiem, nerunāt žargonā, kuriem bija atgādināts, cik svarīgi ir būt krietnam un godīgam, kuriem bija sarunāts tik daudz, ka viņiem dzīve jau sāka kļūt par nastu, šie paši grēcīgie tagad turējās kopā ar svētceļniekiem grūtajā brīdī, paslepus nesamirkšķinājās, neizrādīja jautrību un nedarīja citas tamlīdzīgas noziedzības, jo viņiem tas gluži vienkārši neienāca prātā. Ja būtu ienācis, tad būtu gan darījuši. Starp citu, pa druskai jau darīja gan, un briesmīgi labi kļuva ap sirdi, dzirdot svētceļniekus ķīvējamies. Mēs vienmēr izjutām necienīgu prieku, kad viņi sagāja matos, jo tas pierādīja, ka arī viņi galu galā tādi paši cilvēki vien ir kā mēs.