Nācaretē Jēzus izdarīja dažus brīnumus, bet ilgi tur neuzturējās. Ļaudis sacīja: «Tas esot dieva dēls! Ko niekus, viņa tēvs taču ir vienkāršs namdaris. Mēs to ģimeni pazīstam. Mēs viņus redzam diendienā. Vai viņa brāļiem nav vārdā tas un tas un māsām tas un tas? Un vai viņa māte nav tā sieva, ko sauc par Mariju? Tās taču ir tīrās blēņas.» Viņš nenolādēja tēva mājas, bet nokratīja putekļus no kājām un aizgāja.
Kapernauma atrodas pašā nelielās jūras krastā, mazā — jūdzes piecas garā un jūdzi vai pāris jūdžu platā ielejā, ko rotā oleandri, un tie uz kailo kalnu un apkārtējā tuksneša fona izskatās diezgan tīkami, tomēr nav tik mulsinoši skaisti, kā tiek attēloti grāmatās. Mierīgs, līdzsvarots cilvēks var noraudzīties glītajā ainavā, neriskējot aiz sajūsmas dabūt galu.
Vislielākais brīnums no visa līdz šim redzētā ir tas, ka zemes gabaliņš, kur uzdīdzis kristiānisma dēsts, kas mūsu laikos tik vareni sakuplojis, ir tik ārkārtīgi mazs. Pestītāja visgarākais ceļojums bija simt līdz simt divdesmit jūdžu ceļa gabals no šejienes līdz Jeruzalemei. Otrais pēc garuma bija no šejienes līdz Sidonai — apmēram sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu. Šīs vietas, kas slavenas ar to, ka Kristus tās pārstaigājis, nav tālu cita no citas — vismaz amerikāņu izpratnē par attālumiem; gandrīz visas no šejienes pārskatāmas un atrodas lielgabala šāviņa attālumā no Kapernaumas. Izņemot divus trīs ne visai tālus ceļojumus, Pestītājs savu mūžu nodzīvojis, savu mācību sludinājis un brīnumus darījis vidējas Savienoto Valstu kauntijas ietvaros. Lai atzītu šo apstulbojošo faktu, man jāsaņem visi prāti kopā. Cik nogurdinoši, ka ik pa divām trim jūdzēm jāizlasa simt lappušu vēstures, jo Palestīnas slavenās vietas tiešām atrodas tik tuvu cita citai. Cik nogurdinoši, cik mulsinoši tās drūzmējas uz katra soļa!
Paredzētajā laikā mēs sasniedzām senās Magdalas apmetni.
48. NODAĻA
INTERESANTI MĀKSLAS UN ARHITEKTU RAS PIEMINEKĻI * KĀ VIETĒJIE IEDZĪVOTĀJI UZŅEM SVĒTCEĻNIEKUS * MARIJAS MAGDALĒNAS MĀJA * T IBĒRIJA UN TĀS ĒRMĪGIE IEDZĪVOTĀJI * SVĒTĀ GALILEJAS JŪRA * GAULEJA NAKTĪ
Par skaistu vietu Magdalu nosaukt nav iespējams. Tā ir īsta sīriešu apmetne, un tas nozīmē, ka tā ir caurcaurēm neglīta, sablīvēta, nabadzīga, nemīlīga un netīra — tieši tāda kā visas pilsētas, kas šo zemi rotājušas kopš Ādama laikiem, kā to sūri, grūti centušies pierādīt un sekmīgi ir pierādījuši visi rakstnieki. Magdalas ielas visnotaļ ir trīs līdz sešas pēdas platas un smird aiz netīrības. Mājas — piecas līdz septiņas pēdas augstas un visas bez izņēmuma vienādas: kā neglītas kartona kārbas. Ārsienas noklātas ar gludu kaļķa kārtu un gaumīgi apgleznotas — no augšas līdz apakšai nolipinātas ar kamieļu mēslu pikām, kam saulē jāizkalst. Tas ēkai piešķir romantisku, kareivīgu izskatu — it kā tā no vienas vietas būtu sašaudīta ar lielgabalu. Ja māksliniekam piedevām bijusi laba simetrijas izjūta un viņš saķepinājis lielo un mazo plāceņu rindas pārmijus un vienādā atstatumā citu no citas, tad nudien nav uzjautrinošāka skata par šādu dzīvīgu sīriešu fresku. Uz plakanā, nokaļķotā jumta dekoratīvais fresku materiāls, kas jau pilnīgi izkaltis, sakrauts kaudžu kaudzēs, lai būtu parocīgi paņemams. To lieto apkurei. Palestīnā kokmateriālu nav, katrā ziņā nav tik daudz, lai to tērētu malkai, nav šeit arī ogļraktuvju. Ja mans apraksts izdevies cik necik uzskatāms, jūs sapratīsiet, ka četrstūraina būda ar lēzenu jumtu, glīti apgleznotām sienām, virs kurām paceļas vaļņi un tornīši no izkaltētiem kamieļu mēsliem, veido patiesi gleznainu ainu ar svētku noskaņu, īpaši, ja iestarpina pa kaķim visur, kur vien kaķim izdodas atrast vietu, lai iesprauktos. Sīriešu būdām nav ne logu, ne skursteņa.
Kad es senāk lasīju, ka Kapernaumā kāds vājinieks nolaists caur jumtu mājā, lai nokļūtu Pestītāja tuvumā, man acīs allaž stāvēja trīsstāvu ķieģeļu ēka, un es brīnījos, kā viņš, nabadziņš, šajā pārgalvīgajā eksperimentā nav lauzis sprandu. Taču tagad redzu, ka vārgdieni varēja mierīgi paņemt aiz kājām un pārmest pār māju, viņam nekādu postu nenodarot. Kopš tiem senajiem laikiem Palestīnā nekas nav mainījies — ne paradumi, ne tikumi, ne arhitektūra, ne ļaudis.
Kad iejājām Magdalā, neredzējām tur nevienas dzīvas dvēseles. Tomēr zirgu pakavu duna drīz vien sacēla kājās visus trulos iedzīvotājus, un tie bariem skrēja ārā no mājām — veci vīri, vecas sievietes, zēni un meitenes, aklie, plānprātīgie, tizlie, visi netīrās driskās un skrandās ģērbušies, visi uzmācīgi ubagotāji — tādi piedzimuši, tā raduši, tā audzināti. Kā šie kukaiņu noēstie klaidoņi mums uzkrita! Kā rādīja savas rētas un brūces, snaikstīja kroplos locekļus un ar acīm lūgtin lūdzās žēlastības dāvanas! Bijām izsaukuši garus, ko vairs nespējām savaldīt. Viņi ķērās zirgiem astēs, iekārās krēpēs, seglu kāpšļos un pavadās, nebīdamies zirgu pakavu, un savās pagānu rīklēs izmisīgi, īstā elles korī brēca: «Hovaji, bakšīšu! Hovaji, bakšīšu! Hovaji, bakšīšu! Bakšīšu! Bakšīšu!»— Tik vētrainu uzbrukumu nekad mūžā neesmu piedzīvojis.