Dalīdami bakšišu bērniem ar pūžņainām acīm, apaļīgām brūnām meičām ar pretīgiem tetovējumiem uz zoda un lūpām, jājām zosu gājienā pa pilsētiņu garām daudzām, daudzām apgleznotām mājām, līdz nokļuvām pie ērkšķu krūmiem apaugušām drupām, kas atgādināja romiešu celtni un kur esot dzīvojusi Jēzus draudzene un uzticīgā sekotāja Marija Magdalēna. Gids tam ticēja un es arī. Kā es būtu varējis neticēt, ja māja man gaišā dienas laikā stāvēja acu priekšā? Svētceļnieki, kā parasts, drupināja nost fasādes gabalus, tad mēs devāmies tālāk.
Nometni uzslējām Tibērijā, tikko iejājuši pa pilsētas vārtiem. Iegājām pilsētā pirms tumsas iestāšanās un paguvām apskatīt cilvēkus, ēkas mūs neinteresēja. Arī cilvēkus labāk pavērot pa gabalu. Iedzīvotāji — ebreji, arābi un nēģeri — izskatās ārkārtīgi nepievilcīgi. Trūkums un nabadzība ir Tibērijas lepnums. Jaunavas savu pūru nēsā līdzi: sūrā darbā nopelnītas vai mantotas sudraba monētas savērtas uz stipras stieples, kas pāri galvai lokā apvij zodu. Vairums meiču nav bagātas, taču dažām laime uzsmaidījusi vēlīgāk. Redzēju mantinieces, kuru bagātība, jā, patiesi bagātība, sasniedza, pēc mana aprēķina, deviņarpus dolārus. Bet tik turīgas līgavas ir retums. Ja jums gadās kādu no tām sastapt, viņa, protams, attiecīgi izturas. Viņa nelūdz bakšišu. Nepieļauj nekādu familiaritāti. Lepna un nepieejama viņa aizsoļo garām, ķemmēdamās ar smalkzobu ķemmi un skandēdama dzeju, it kā jūsu tur nemaz nebūtu. Jā, dažiem cilvēkiem bagātība traki sakāpj galvā.
Stāsta, ka šie lamzīgie, acīmredzot ar vēderkaiti sirgstošie kaprači garajiem deguniem, neaprakstāmām cepurēm galvā un garu matu cirtu gar katru ausi esot tie paši mums zināmie, paštaisnie farizeji, par kuriem lasām bībelstāstos. Pēc tādiem viņi tiešām izskatās. Spriežot vienīgi pēc izskata, nezinot nekā vairāk, tiešām liekas, ka paštaisnība ir viņu specialitāte.
No dažādiem avotiem esmu savācis informāciju par Tibērijas pilsētu. To uzcēlis Hērods Antipa — tas pats, kas lika nogalināt Jāni Kristītāju,— un nosaucis imperatora Tibērija vārdā. Domā, ka pašreizējās Tibērijas vietā pirms daudziem gadsimtiem atradusies krāšņa un bagāta pilsēta, par ko liecina pašā Tibērijā un tālāk uz dienvidiem gar ezera malu izmētātās porfīra kolonnas. Kādreiz senos laikos tām bijušas rievtekas, taču, kaut arī šis akmens ir ciets kā dzelzs, rievtekas gandrīz izzudušas. Kolonnas nav lielas un neapšaubāmi kalpojušas vairāk elegantam rotājumam nekā vareniem balstiem. Šī mūsdienu Tibērija pieminēta tikai Jaunajā derībā; Vecajā derībā par to nav ne vārda.
Te notika pēdējā sinedrija sēde, un trīs gadsimtus Tibērija bija Palestīnas ebreju galvaspilsēta. Šī ebrejiem ir viena no četrām svētajām pilsētām un viņiem nozīmē to pašu, ko musulmaņiem Meka un kristīgajiem Jeruzaleme. Šī ir daudzu slavenu un gudru ebreju rabīnu uzturēšanās vieta. Viņi šeit apbedīti un līdz ar viņiem šeit aprakti divdesmit pieci tūkstoši ticīgo, kas bija atnākuši no tālām malām, lai dzīvotu viņu tuvumā un pēc nāves gulētu vienā zemē ar viņiem. Trīs gadus šeit trešā gadsimta sākumā nodzīvoja lielais Rabi Ben Izraēls. Tagad viņš ir miris.
Slavenā Galilejas jūra nav ne tik liela kā Taho1 ezers — tā ir apmēram divas trešdaļas šā ezera. Un, runājot par skaistumu, salīdzinājums ar Taho būtu tikpat kā meridiāna salīdzinājums ar varavīksni. Šā dīķa neskaidrais ūdens nekādi nespēj mēroties ar Taho ūdeņu kristāla dzidrumu; zemie, kailie, dzeltenie smilšu un klintāju pauguri nestāv ne tuvu grandiozajām smailēm, kas ieskauj Taho kā siena un kuru robainās, stāvās nogāzes apaugušas karaliskām priedēm, kas, jo augstāk, jo šķietami kļūst sīkākas, līdz pēdīgi kalnu virsotnēs tās liekas sarukušas tik mazas, ka mūžīgo sniegu tuvumā drīzāk izskatās pēc zāļu ceriem vai krūmiem. Ap Taho valda klusums un vientulība; un klusums un vientulība nogūluši arī pār šo Ģenecaretes ezeru. Taču tur vientulība apbur un iepriecina, šeit tā nospiež un atstumj.
' Es visus ezerus mēroju ar Taho, daļēji tādēļ, ka pazīstu to labāk nekā jebkuru citu, un daļēji tādēļ, ka man tas šķiet ļoti skaists un ir par to tik bezgala daudz brīnišķīgu atmiņu, ka gandrīz nav iespējams runāt par ezerfcm, nepieminot šo. (Autora piezīme.)
Agrās rīta stundās jūs ar rimtu interesi noskatāties ausmas un tumsas divkaujā virs Taho ūdeņiem; bet, kad ēnas aizslīd, pusdienlaika mirdzumā kārtu pēc kārtas atklājas slēptais krastu skaistums; kad rāmajā ūdens spogulī līdzīgi varavīksnei iegulst platas zilas, za|as un baltas svēdras gandrīz līdz ezera vidum, kad liegā vasaras pēcpusdienā atgu|aties laivā — tālu ezerā, kur ūdens virs dziļuma kļūst pavisam tumši zils, pīpējat miera pīpi un laiski pa cepures malas apakšu vērojat tālās klintis un sniega plankumus, kad laiva lēnām, tuvodamās krastam, ieslīd gaišajos ūdeņos un jūs, noliecies pār laivas malu, neatņēmies stundām noraugāties cauri kristāla dzelmei un pēc krāsas atšķirat oļus ezera dibenā, kad naktī kā brīnišķīga, lieliska glezna spodrajā ezera spogulī līdz pēdējam vissmalkākajam sīkumam atspulgo mēness un zvaigznes, kalnu kores priežu rotā, virsotnes baltās cepurēs, stāvas kraujas, lieliem nogabaliem tumšas klintis ar smailu, mēnesnīcā vizmojošu virsotņu mežu, tad agrā rīta rimtā interese kļūst aizvien dziļāka, aizvien dziļāka, līdz beidzot jūtat, ka esat pilnīgi un galīgi apburts!
Tā ir vientulība, jo, izņemot putnus un vāveres krastā un zivis ūdenī, visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Bet tā nav vientulība, kas nomāc. Pēc tādas jāatbrauc šurp uz Galileju. Ja šie neapdzīvotie tuksneši, drūmie, neauglīgie kalni, kas nekad, nekad, nekad nespēj no robainajiem pleciem nokratīt nežēlīgo saules spozmi un ietīties mīkstā, liegā dūmakā, ja Kapernaumas skumīgās drupas un trulais Tibērijas ciems, kas snauduļo zem savu sešu sēru palmu lapām, ja kailā krauja, no kuras evaņģēlija brīnumā pieminētās cūkas iegāzās jūrā, bez šaubām, nospriedušas, ka labāk ir norīt pāris velnu un noslīkt nekā turpināt dzīvi šādā apkārtnē, ja šīs saules piesvelmētās debesis, kurās nekad neredz mākoņus, šis nedzidrais ezers, ko neatdzīvina neviena bura un kas izskatās tik neizteiksmīgs un nepoētisks (ja neņem vērā tā slaveno vēsturi) kā jebkurš baseins jebkurā kristīgās pasaules lielpilsētā, ja tas viss nespēj mani iemidzināt, tad, man šķiet, to nespēs neviena šūpuļdziesma.