Taču nedrīkstu aizrauties ar vielu apsūdzībai, nedodot vārdu arī aizstāvim. V. C. Graimzs liecina:
«Mēs nolīgām kuģi, lai celtos uz pretējo krastu. Jūra nebija platāka par sešām jūdzēm. Man nepietiek vārdu, lai aprakstītu ainavas skaistumu, un es nespēju saprast, kur bijušas acis tiem ceļotājiem, kas ezera ainavu nosaukuši par vienmu|u un neinteresantu. Pirmā īpatnība ir dziļā ieplaka, kurā tas guļ. Tā ir viscaur trīssimt līdz četrsimt pēdu dziļa, izņemot lejasgalu; kraujos krastus, kas biezi apauguši ar kuplu zaļumu, vietvietumis pāršķel aizas, no kurām izplūst straujas upes un strauti, kas laužas uz priekšu vai nu caur tumšiem bezdibeņiem ezera krastos, vai tek pa gaišām, saulainām ielejām. Pie Tibērijas krasti ir klinšaini un tajos izcirstas pret jūru pavērstas senas kapenes. Kapenēm senos laikos izraudzītas gleznainas vietas, gluži kā to darīja senie ēģiptieši, lai dusošie, kad tos aizsniegs Dieva balss, varētu mostoties tūliņ ieraudzīt brīnum skaistu ainu. Austrumu pusē mežonīgie, tuksnesīgie kalni ir lielisks pretstats tumši zilajam ezeram, un ziemeļu pusē uz jūru noraugās varenais, majestātiskais Hermons, kas savu balto sniega vainagu paceļ pret debesīm kā daždien lepns kalns, kas redzējis, kā izgaist simtiem paaudžu pēdas. Jūras ziemeļaustrumu krastā aug vientuļš koks, un tas ir vienīgais koks, kuru var saredzēt no jūras, ja nepieskaita dažas izklaidu palmas Tibērijas pilsētā, un savā vienpatībā tas piesaista lielāku uzmanību, nekā spētu piesaistīt vesels mežs. Visas ainavas kopskats ir tieši tāds, kādu mēs iedomājamies un ilgojamies redzēt Ģenecaretes ezera apkaimi — izcils skaistums, bet vienlaikus arī rāms klusums. Pat kalni ir klusi un rimti.»
Ģeniāls apraksts ar veiklu aprēķinu piekrāpt lasītāju. Bet, ja tām noloba izkrāsojumu, noņem lentes un puķes, atklājas un paliek vienīgi skelets.
Tā nolobīts, atliek sešas jūdzes plats bezkrāsains ezers ar kraujiem zaļiem krastiem bez neviena krūmiņa; vienā ezera galā kailas, neizskatīgas klintis ar (gandrīz nesaredzamiem) iedobumiem, kas nekādi neietekmē ainavu; austrumos «mežonīgi, tuksnesīgi kalni» (viņam būtu vajadzējis rakstīt — zemi, tuksnesīgi pauguri); ziemeļos Hermona kalns ar sniegotu virsotni; ainavas galvenā īpatnība —«rāms klusums»; raksturīgākā iezīme — viens koks.
Ja palūkojas uz ainavu paša acīm, jāteic — nekāds talants nespēj šo ainavu padarīt skaistu, i
Es pieprasu tiesības izdarīt labojumus nepatiesās liecībās un augstāk citētajā tekstā vispirms gribu izlabot ūdens krāsas apzīmējumu. Ģenecaretes ūdeņi ir gaiši zili, pat ja uz tiem skatās no putna lidojuma un piecu jūdžu attāluma. Tuvumā (liecinieks vizinājās kuģī pa ezeru) nebūtu godīgi tos vispār dēvēt par ziliem un nekādā ziņā par «tumši» ziliem. Gribu arī piebilst, nevis kā labojumu, bet kā faktu no personiskās pieredzes, ka Hermona kalns nerada nekādu īpaši gleznie- cisku efektu un augstumā nepārsniedz savus tuvākos kaimiņus. Tas ir viss. Es neko neiebilstu pret to, ka liecinieks kalnu pārcēlis par četrdesmit piecām jūdzēm, lai atdzīvinātu attēlojamo ainavu, jo tas ir atļauts paņēmiens, turklāt ainavai gaužām nepieciešams.
C. V. I. («Dzīve Svētajā zemē» autora) liecība skan šādi: «Skaists ezers plešas starp Galilejas kalniem, pašā tās zemes vidū, kura reiz piederēja Zebuloiiam, Naftālam, Ašeram un Danam. Debess zilums atspīd ezera dzelmē, un tā ūdens ir tīkams un vēss. Uz rietumiem aizstiepjas plaši, auglīgi līdzenumi; ziemeļos klinšaini krasti kāpj soli pa solim augšup, līdz tālumā sasniedz Hermona sniegotās virsotnes; austrumos caur dūmakas šķidrautu var saredzēt Pireja plakankalni, kas tālāk pāriet drūmos kalnos, kuri pa daudziem ceļiem vedina domas uz svēto pilsētu Jeruzalemi. Puķes zied šajā paradīzē zemes virsū, ko senlaikos skaistu darīja kuplu koku zaļums; putni priecē ausis ar savām dziesmām; balodis maigi dūdo, debesīs vītero cīrulis, bet svinīgais, staltais stārķis iedvesmo pārdomām, mudina uz klusu apceri. Dzīve šeit kādreiz bija idilliska, burvīga; tajos laikos šeit nebija ne bagāto, ne nabago, ne augsto, ne zemo. Valdīja saticība, vienkāršība un skaistums; tagad te skatāma tikai pamestības un posta aina.»
Šis apraksts nav talantīgs. Tas ir vājākais no visiem, ko esmu lasījis. Sākumā sīki jo sīki aprakstīta, kā autors to nosaucis, «paradīze zemes virsū», bet nobeidzas vēstījums ar satriecošo informāciju, ka šī paradīze rāda «pamestības un posta ainu».
Es citēju divus parastus caurmēra paraugus no liecībām, kādas devis vairums rakstnieku, kas šo zemi apmeklējuši. Viens saka: «Man nepietiek vārdu, lai aprakstītu ainavas skaistumu» un tad pārklāj ar spožu frāžu pārsegu to, kas, atkailināts tuvākai apskatei, nav nekas vairāk kā nenozīmīga ūdenskrātuve, tuksnesīgi kalni un viens koks. Otrs, cenzdamies pēc labākās sirdsapziņas no tā paša materiāla, papildinot to ar «svinīgo un stalto stārķi», izveidot paradīzi zemes virsū, tomēr beigās, izpļāpādams atbaidošo patiesību, itin visu sabojā.
Gandrīz katrā grāmatā par Galileju un tās ezeru ainava tiek dēvēta par skaistu. Nē — neba vienmēr tik skaidriem vārdiem. Lāgiem autors cenšas radīt iespaidu, ka šīs vietas ir skaistas, tai pašā laikā rūpīgi izvairoties to nepārprotami pateikt. Taču rūpīga šo aprakstu analīze rāda, ka materiāls, no kura tie veidoti, pats par sevi nav skaists un nevar tikt padarīts skaists, lai kā kombinētu sastāvdaļas. Bijība un mīlestība, ko daži no šiem autoriem izjuta pret attēlotajām ainavām, ietekmēja viņu iztēli un neļāva spriest objektīvi; tomēr katrā gadījumā viņu mīļajos melos jaušams patiess godīgums. Daži rakstīja tā, kā bija pieņemts rakstīt, baidīdamies, ka, citādi rakstot, iemantos publikas nepatiku. Vēl citi bija liekuļi un tīšām gribēja lasītāju maldināt. Ja kādam no viņiem jautātu, visi neapdomādamies atbildētu, ka vienmēr vispareizāk un vislabāk ir runāt patiesību. Vismaz tā viņi katrā ziņā atbildētu, ja nenojaustu, uz ko jūsu jautājums tēmēts.