Tagad es zināju šī karotāja noslēpumu; zināju, cik vērta viņa sarūsējušo šaujamrīku lielmanība, un izjutu nicināšanu pret ēzelisko pašpaticību. Es to pastāstīju arī citiem, un visa kavalkāde pārgalvīgā drosmē traucās uz priekšu briesmu pilnajā tuksnesī, neliekoties ne zinis par viņa izmisīgajiem brīdinājumiem, ka mums no visām pusēm draud šausmas un nāve.
Kad nonācām augstienē, kas atrodas tūkstoš divsimt pēdu virs ezera, (jāatgādina, ka ezers atrodas sešsimt pēdu zem Vidusjūras līmeņa, jo vēl neviens ceļotājs nav atstājis neizmantotu iespēju izrotāt savas vēstules ar šo raksturīgo detaļu), mums pavērās panorāma, par kuru vienmuļāku un neinteresantāku būs grūti sameklēt visā pasaulē. Bet šī zeme ir tik bagāta ar vēsturiskiem notikumiem, ka ar tiem aprakstītās lapas, ja tiktu pār zemi izklātas, to nosegtu kā bruģis no apvāršņa līdz apvārsnim. Panorāmā ietilpst Hermona kalns, pakalni, kas apjož Cezareju, Dana, Jordānas iztekas, Meromas ūdeņi, Tibērija, Galilejas jūra, Jāzepa bedre, Kapernauma, Betsaīda, vietas, kur, domājams, teikts Kalna sprediķis, paēdināti tūkstošiem cilvēku, kur Pēteris izvilcis fantastisko lomu, krauja, no kuras cūkas ielēkušas jūrā, Jordānas ieteka ezerā un izteka no tā, Safeda —«pilsēta kalnā», viena no četrām jūdu svētajām pilsētām, un vieta, no kuras viņi gaida atnākam Mesiju, kas glābs pasauli; daļa no Hatinas kaujulauka, kur krusta bruņinieki izcīnīja pēdējo kauju, pēc kuras uz visiem laikiem beidzās viņu spožā karjera; Tābora kalns, kur notika tā Kunga pārtapšana. Un tālāk uz dienvidaustrumiem redzama ainava, kas man atgādina kādu vietu Bībelē (citēju, bez šaubām, neprecīzi):
Efraima vīri nebija aicināti dalīties lielajā kara laupījumā, kad Amona bērni bija sakauti, un tālab savāca lielu karapulku, lai cīnītos pret izraēliešu soģi Jeftu; bet viņam šis nodoms kļuva zināms, viņš sapulcēja izraēliešu vīrus, sakāva efraimiešus un piespieda tos bēgt. Lai pilnīgi nodrošinātu savu uzvaru, viņš novietoja sargus pie dažādām Jordānas pārejas vietām, pieteikdams, lai nelaiž pāri nevienu, kas nespēj izteikt vārdu «Šibolet». Efraima vīri, būdami no citas cilts, neprata pareizi izrunāt to vārdu un sacīja «Sibolet», ar to pierādīdami, ka ir ienaidnieki, un tapa nokauti; tajā dienā pie dažādām Jordānas pārejām krita četrdesmit divi tūkstoši vīru.
Lēnām klidzinājām pa lielo karavānu ce|u, kas ved no Damaskas uz Jeruzalemi un Ēģipti, garām Lubijai un citiem sīriešu ciematiem, kuri visi kā viens atrodas stāvu kalnu vai pauguru virsotnēs un no visām pusēm apjozti milzu kaktusiem (neauglīgas zemes pazīme), uz kuriem aug ērkšķaini bumbieri, milzīgi kā šķiņķi, un pēdīgi nokļuvām līdz Hatinas kaujaslaukam.
Tā ir liela, neregulāra plakankalne un izskatās kā pašas dabas radīts kaujaslauks. Pirms apmēram septiņiem gadsimtiem nepārspējamais Saladins šeit sastapās ar krustnešu karapulku un uz visiem laikiem salauza kristiešu varu Palestlnā. Ilgu laiku pretinieku karaspēku starpā valdīja pamiers, bet tad, kā rakstīts ceļvedī, Kerekas pārvaldnieks Šatiljonas Reinolds to lauza, aplaupīdams kādu Damaskas karavānu un, nepaklausot Saladina prasībai, liedzās izdot gan tirgotājus, gan nolaupītās preces. Par tik traku sīka pavaldoņa pārgalvību sultāns jutās drausmīgi apvainots un nozvērējās pats ar savu roku nogalināt Reinoldu, vienalga, kad un kur to sastaps. Abas armijas sagatavojās karam. Visai nenozīmīgais Jeruzalemes karalis bija visa kristīgās bruņniecības zieda virspavēlnieks. Viņš deva bruņiniekiem negudru pavēli doties garā, nogurdinošā pārgājienā pa svelmaino sauli un pēc tam, bez pārtikas un ūdens krājumiem, uzsliet nometni šajā atklātajā līdzenumā. Musulmaņu karapūļi, apejot Ģenecaretes ziemeļu galu, lieliskos zirgos auļoja šurp, pa ceļam postīdami un dedzinādami, un uzslēja nometni pretim ienaidnieka karaspēkam. Rītausmā sākās drausmīgā kauja. No visām pusēm sultāna karapūļu ielenkti, kristīgie bruņinieki cīnījās, necerēdami palikt dzīvi. Viņi sitās ar izmisuma spēku, taču viss bija velti; karstums, pretinieka pārspēks un neizturamās slāpes bija neuzvarams ienaidnieks. Ap pusdienlaiku visdrosmīgākie izlauzās cauri musulmaņu rindām un ieņēma nelielu pakalnu, kur, cieši saspiedušies ap Kristus karogu, citu pēc cita atsita pretinieku kavalērijas uzbrukumus.
Taču kristīgo valdīšana Palestīnā bija lemta bojāejai. Ap saules rietu Saladins bija kļuvis par Palestīnas valdnieku, kristīgie bruņinieki krituši kaudzēm gulēja kaujaslaukā, bet Jeruzalemes karalis, Temp|a ordeņa lielmestrs, un Šatiljonas Reinolds bija sultāna gūstekņi. Sala- dins pret abiem gūstekņiem izturējās ar izmeklētu laipnību un lika tos dāsni pacienāt. Kad karalis sniedza Šatiljonam saldētu šerbetu, sultāns sacīja: «To viņam dod tu, nevis es.» Viņš nebija aizmirsis savu zvērestu un pats ar savu roku nokāva nelaimīgo Šatiljonas bruņinieku.
Grūti ticēt, ka šajā mēmajā klajumā kādreiz skanējusi kara mūzika un dimdējuši bruņotu vīru soļi. Grūti piepildīt šo pamestību ar auļojošu jātnieku kolonnām un pāršķelt miegaino klusumu ar uzvarētāju kliedzieniem, ievainoto brēcieniem, redzēt kara karogus plīvojam un tēraudu zibam sabangotajā kaujas jūklī. Klajums ir tik bezcerīgi izmiris, ka nekāda iztēle nespēj šeit uzburt dzīvības un darbības rosmi.
Tāboru sasniedzām sveiki un veseli, turklāt krietni apsteidzot savu līdz zobiem apbruņoto pseidoapsargu. Visā ceļā nesastapām neviena vienīga cilvēka, nemaz jau nerunājot par mežonīgu beduīnu ordām. Tābors stāv nošķirts un vientuļš — Esdrilonas līdzenuma milzu sargkareivis. Pār apkārtni tas paceļas tūkstoš četrsimt pēdu augstumā — zaļš, kokiem apaudzis, skaists, simetrisks konuss, redzams jau no tālienes un tīkams acīm Sīrijas tuksneša atbaidošajā vienmuļībā. Skats no šā kalna augstākās virsotnes bija gandrīz skaists. Lejā pletās lielais, līdzenais Esdrilonas klajums, izraibināts ar tīrumiem kā šaha dēlītis, pa gabalu arī tikpat līdzens un gluds, bet tam gar malām balti, blīvi apbūvēti ciemi un visur, gan tuvu, gan tālumā, viju vijumis izlocīti ceļi un takas. Kad to rotā pavasara pirmais zaļums, šai ainavai jābūt patiesi burvīgai. Klajuma dienvidu daļā paceļas «Mazais Hermons», aiz kura virsotnes jaužama Gilboa. Saredzēt var arī Naīnu, kas slavena ar to, ka šeit izauga atraitnes dēls, un Endoru*, kas tikpat slavena ar savu zīlnieci. Austrumu pusē plašas Jordānas ieleja, bet aiz tās ir Gileāda kalni, un rietumos — Karmela kalns. Ainavu aizpilda Hermons ziemeļu pusē, Basanas plakankalnes, pret Libānas kalnu augstajām atradzēm balti mirdzošā svētā pilsēta Safeda, Galilejas jūras stūris — zils kā tērauds, Hatinas kalns ar divām virsotnēm, leģendās teiktais «Svētlaimīgo kalns» un krustnešu pēdējās izmisuma drosmē par svēto krustu izcīnītās kaujas mēmais liecinieks.