Lai palūkotos uz šo ainavu pa gleznainu, izdrupušu loga aiļu pussagruvušā mūrī, kas saglabājies no Kristus laikiem, kad ietvars noslēpj visu neglīto, ir baudījums, kura dēļ nav grūti uzrāpties augstajā kalnā. Lai redzētu jauku saulrietu visā tā pilnībā, lāgiem jānostājas uz galvas, un glezna dažkārt jāiesloga smagā, pamatīgā rāmī, lai tā atklātos īstā skaistumā. Šo patiesību var iepazīt, lai nekad vairs neaizmirstu, dižkunga grāfa Palavičini mazajā burvju valstībā, viņa brīnišķīgajā dārzā netālu no Dženovas. Tur jūs stundām staigājat pa kalniem un mežainām gravām, kas izkārtotas tik prasmīgi, ka jums neizbēgami liekas — tas ir dabas veidojums, nevis cilvēka roku darinājums; jūs ejat pa līkloču takām un pēkšņi izk|ūstat pie ūdenskritumiem, pār kuriem ved tiltiņi; visnegaidītākajās vietās jūs izejat pie meža ezeriņiem, ko nepavisam necerējāt tur ieraudzīt; klīstat pa miniatūrām viduslaiku pilīm, kas šķiet īsti senlaicīgas, bet īstenībā uzceltas pirms divpadsmit gadiem; kavējaties apcerē pie sadrupušām senām kapenēm, kuru marmora kolonnas sadauzījis modernais tēlnieks, kas tās darinājis; tālāk ejot, ieraugāt sīciņas rotaļu pilis no dārga būvmateriāla un tad pēkšņi — zemnieku būdiņu ar vecvecām istablie- tām, un jums pat prātā neienāk, ka tās taisītas pēc pasūtījuma; jums pat ir iespēja izjādelēt pa mežu mežiem uz koka zirga, kura straujo gaitu darbina neredzams mehānisms; jūs šķērsojat seno romiešu ceļus un izejat cauri majestātiskām arkām; atpūšaties greznās lapenēs, kur neredzami gari jūs no visām pusēm apšļāc ar ūdens strūkliņām un kur jūs valgmes šalti saņemat pat no puķēm, ja tām pieskaraties; jūs vizināties laivā pa apakšzemes ezeru starp grotām, zem baismiem stalaktītiem klātām arkām, gar zāļainiem krastiem, bet uz ūdens šūpojas gondolas, kas noenkurotas paēnā pie maza marmora tem- plīša — tas paceļas uz dzidrā ūdens virsmas, ļaudams baltajām skulptūrām, krāšņajiem kapiteļiem un rievotajām kolonnām spoguļoties virs caurspīdīgās dzelmes. Tā jūs esat gājis no brīnuma brīnumā un visu laiku domājis, ka nule redzētais bijis pats lielākais brīnums. Bet vislielākais brīnums ir paglabāts pēdējam brīdim, tikai jūs to neierau- gāt, iekams neesat izkāpis krastā un izgājis cauri retu, no visām pasaules malām savāktu puķu biezoknim un apstājies vēl pie viena šķietama tempļa durvīm. Tieši šeit mākslinieka ģēnijs sasniedzis apoteozi un patiesi atver jums vārtus uz burvju valstību. Jūs paraugā- ties caur parastu dzeltenu stikla rūti, vispirms ieraugāt zaļu lapu biežņu turpat desmit soļu atstatumā un lapotnē robainu klajumiņu, it kā vārtus — tādi dabā it bieži sastopami un nerada nekādas aizdomas, ka to izdomājis cilvēks, bet šajos vārtos, itin kā gluži nejauši pagadījušies, pāris tropisku augu lapu un ziedu. Un tad pēkšņi caur šiem gaišajiem, žilbinošajiem vārtiem jums paveras acumirklīgs ieskats visburvīgākajā, liegākajā, krāšņākajā ainavā, kādā jebkad lūkojies kaut viens svētais savā mirstamā stundā; vienīgi apustulis Jānis varbūt redzējis kaut ko līdzīgu, kad viņam debesīs aiz mākoņiem parādījās Jaunā Jeruzaleme. Priekšplānā jūras klajš, tajā vēja piepūstas buras; jūrā iegriežas ass zemesrags, uz tā lepna bāka, tālāk nolaidena, zaļa pļava; un aizmugurē gabaliņš senās «piļu pilsētas» ar parkiem, pakalniem un staltiem namiem, vēl tālāk dibenplānā — augsts kalns, kura kontūras asi iezīmējas pret jūru un debesim; pāri visam zeltainās debesis peld vieglas mākoņu plūksnas un svēdras. Jūra zeltaina, pilsēta zeltaina, pļava, kalns — viss zeltains, pārvarīgi skaists, liegs un sasapņo- jies kā vīzija par paradīzi. Neviens mākslinieks nespētu uz audekla uzburt tādu skaistumu, un tomēr — bez dzeltenā stikla un prasmīgi izraudzītā ietvara, kas norobežo no ainavas visu neglīto, tas nebūtu skats, kuru ieraugot, jākrīt nemaņā, un Čūska kārdinātāja būtu katram no mums uzspiedusi savu zīmogu.
Nu vairs neatliek nekas cits kā atgriezties uz veco Tābora kalnu, kaut arī šis temats ir visai apnicīgs, un es nespēju runāt par to, ja atmiņā mostas daudz tīkamākas ainas nekā tā, kuru redzu pašreiz. Domāju, ka daudz par to nestāstīšu. Tābora kalnā nekā sevišķa nav (izņemot versiju, ka šeit notikusi Kristus pārtapšana), ir tikai nedaudz vecu, sirmu drupu, kas te sakrājušās dažādos laikmetos, sākot ar drosmīgo Gideonu un citiem karotājiem, kas savas slavas dienas piedzīvoja pirms trīspadsmit gadsimtiem, un beidzot ar tikpat kā vakar notikušajiem krustakariem. Tagad te ir grieķu klosteris, kur cienā ar labu kafiju, bet nav nevienas skaidiņas no īstā Krusta, neviena kaula, kas būtu piederējis kādam svētajam, lai pasaules ceļu staigātāju domas ievirzītu nopietnākā gultnē. Manās acīs tādai katoļu baznīcai, kurā nav relikviju, nav nekādas vērtības.