Viens no mūsu svētceļniekiem ar iesauku «Jūsmotājs» izsaucās:
— Paskatieties uz to slaido, graciozo meiteni! Kāda skaista madonnas seja!
Pienāca otrs svētceļnieks un sacīja:
— Paraugieties uz to slaido, graciozo meiteni! Cik viņai karaliski cēla seja, skaista kā madonnai!
Es atteicu:
— Viņa nav slaida, viņa ir strupa; viņa nav skaista, viņa" ir neglīta; nenoliedzu, ka viņa ir diezgan gracioza, tomēr pārāk bļaustīga.
Pēc īsa brītiņa pienāca trešais — pēdējais svētceļnieks un sacīja:
— Ai, kāda slaida, gracioza meitene! Kāds karalisks skaistums, kāds madonnas cildenums!
Tā skanēja viņu vienprātīgais spriedums. Redzēju, ka pienācis laiks pameklēt tam autoritatīvu avotu. Atradu rindas, ko tūdaļ citēšu. Autors? V. C. Graimzs:
«Sasēduši seglos, aizjājām līdz avotam, lai pēdējoreiz paraudzītos uz Nācaretes sievietēm, kas kopumā ir glītākās, kādas esam Austrumos redzējuši. Kad tuvojāmies bariņam, slaida, gadus deviņpadsmit veca meitene piegāja pie Mirjamas un sniedza viņai krūzītē ūdeni. Viņas kustības bija graciozas un karaliskas. Mēs tūliņ sākām skaļi apjūsmot madonnas skaistumu viņas sejā. Vaitlijs pēkšņi jutās izslāpis un arī palūdza krūzīti ūdens, lēnām dzēra un pāri krūzītes malai neatņēmies skatījās viņas lielajās, melnajās acīs, kas viņu vēroja tikpat ziņkārīgi, kā viņš vēroja meiteni. Tad dzert sagribējās ari Mo. . t: m. Meitene viņam sniedza trauku, un viņš pamanījās to piešķiebt t:"> ka .dens izlija un viņam bija pamats palūgt vēl vienu krūzīti. Kad pieu . : -ana kārta, viņa mūsu viltību bija sapratusi; smejošām acīm viņa paraudzījās mani. Es sāku skaļi smieties, un viņa man piebalsoja tik jautri un skanīgi kā jebkura lauku meiča manā dzimtajā pusē. Man gribējās iegūt viņas ģīmetni. Madonna, ko uzgleznotu ar šīs daiļās nācareņu meitenes seju, būtu «skaistuma iemiesojums» un «mūžīgs prieks acīm».»
Šāda tumīte par Palestīnu lasītājiem tiek servēta kopš neminamiem laikiem. Lasiet Fenimoru Kūperu, ja meklējat skaistumu indiāņos, uri Graimzu, ja gribat to atrast arābos. Arābu vīrieši bieži vien ir izskatīgi, arābu sievietes — ne. Mēs visi varam ticēt, ka Jaunava Marija bijusi daiļa, darīt citādi būtu pretdabiski; bet vai tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir rast skaistumu šajās mūsdienu Nācaretes sievietēs?
Man patīk citēt Graimzu tāpēc, ka viņš ir tik dramatisks. Un tāpēc, ka ir tik romantisks. Un tāpēc, ka viņam nepavisam nerūp, vai runāt taisnību vai ne, viņam rūp vienīgi lasītāju iztrūcināt, modināt lasītājos skaudību vai apbrīnu.
Viņš ceļoja pa mierīgu zemi, visu laiku vienā rokā turēdams revolveri, otrā mutautu. Un ik mirkli, kad, ieraudzīdams kādu svētu vietu, neapraudājās, bija gatavs nošaut dažus arābus. Kopš miris Minhauzens, nevienam ceļotājam Palestīnā gan nav gadījies tiķ_ daudz brīnumainu piedzīvojumu kā viņam.
Beit-Džinā, kur neviens nebija licies gar viņu ne zinis, viņš nakts vidū izlīda no telts un blieza virsū kaut kam, ko bija noturējis par arābu, kurš pa labu gabalu nogūlies uz klints un perina ļaunus nolūkus. Lode nogalināja vilku. Taču, pirms tika izšāvis, viņš, kā parasts, uzzīmējis dramatisku pašportretu, lai pabiedētu lasītāju:
«Vai tā bija iedoma vai ari patiesi redzēju uz klints kaut ko kustamies? Ja tas cilvēks, kādēļ viņš mani nenolika uzreiz? Savā melnajā burnusā pret balto telti taču es biju brinišķīgs mērķis. Ur es jau jutu, kā lode ieurbjas man kaklā, krūtīs, smadzenēs.»
Cik drosmīgs radījums!
Ceļā uz Ģenecareti viņi ieraudzījuši divus beduīnus, un «mēs satvērām savas pistoles un nemanāmi sagatavojām šāvienam» utt. Tikai nezaudēt aukstasinību!
Samārijā viņš triecienā ieņēma kādu kalnu, no kura pretī lidoja akmeņu krusa; viņš raidīja šāvienu pūlī, no kura bija mesti akmeņi. Un raksta:
*Nekad nepalaidu garām izdevību parādīt arābiem amerikāņu un angļu ieroču spēku un to, cik bīstami ir uzbrukt bruņotajiem frankiem. Man šķiet, šis šāviens viņiem noderēja par mācību.»
Beitina viņš neželīgi parmacīja visus savus arabu pavadoņus, kas dzina mūļus, un tad:
«Es nodevu sev svinīgu zvērestu: ja vēlreiz kāds no viņiem atteiksies izpildīt pavēles, es vainīgo tā noslānīšu, kā viņš pat sapņos nebūs slānīts, un, ja nespēšu atrast vainīgo, nosvētīšu ar pātagu visu bandu no pirmā līdz pēdējam un, ja tuvumā negadīsies kāds no priekšniekiem, kas to varēs izdarīt, darīšu to pats.»
Viņš auļos nojāja pa gandrīz vertikālo klints taku, kas ved no Banias pils uz ozolu birzi, ar katru soli zirgs ņēma «trīsdesmit pēdu». Esmu gatavs atvest trīsdesmit lieciniekus, lai pierādītu, ka Putnema* slavenais varoņdarbs Horsnekā ir tīrais nieks salīdzinājumā ar šo.
Paraugieties uz viņu: teatrāli kā vienmēr viņš nolūkojas uz Jeruzalemi, šoreiz nolaidības dēļ noņēmis roku no pistoles.
«Stāvēju uz ceļa, uzlicis roku zirgam uz kakla, un aizmiglotām acīm lūkoju saskatīt kontūras tām svētajām vietām, kas jau sen bija iespiedušās man sirdī, bet asaras plūda aumaļām un neļāva nekā saredzēt. Kopā ar mani pulciņā bija mūsu musulmaņu kalpotāji, viens katoļu mūks, divi armēņi un viens jūds, un visiem, skatoties turp, lija asaras.»