Ja jau raudāja katoļu mūks un arābi, tad mana dziļākā pārliecība ir, ka raudāja arī zirgi, un līdz ar to aina iegūst pilnību.
Taču nepieciešamības brīdī viņš varēja kļūt ciets kā dimants. Libānas ielejā kāds arābu jauneklis — kristīgais (viņš allaž cenšas paskaidrot, ka musulmaņi nezog) bija viņam nozadzis pulveri un skrotis desmit dolāru vērtībā. Graimzs pierādīja šeiham jaunekļa vainu un noskatījās drausmīgi nežēlīgajā miesassodā. Jel paklausieties:
«Vienā mirklī Musa, kas kliedza, brēca, vaimanāja, gaudoja, bija apsviests uz muguras, taču viņu iznesa laukumiņā durvju priekšā, lai mēs varētu noskatīties sodīšanā, un noguldīja ar seju pret zemi. Viens uzsēdās viņam uz muguras, otrs uz lieliem; pēdējais saslēja sodāmā kājas ar pēdām augšup, un trešais sita pa kailajām pēdu apakšām ar degunradža ādas pletni, kas pie katra sitiena nošvīkstēja gaisā. Nabaga Moriraits neizsakāmi cieta. Nama un Nama Otrā (Mūsas māte un māsa) krita ar vaigu pie zemes, lūdzās, kauca un apkampa te manus, te Vitleja ceļus, bet brālis ārā brēca vēl skaļāk par Musu. Pat Jusufs ienāca un, ceļos mezdamies, lūdzās žēlastību, un vispēdīgi Betuni — tam nelietim šo mājā bija pazudusi kule ar pārtiku, un no rīta viņš bija trakākais apsūdzētājs — lūdza, Tāi Hovaji apžēlojas par puisi.»
Bet neba viņš palaidāsl Sods tika «pārtraukts» pēc piecpadsmitā sitiena, lai dzirdētu vainīgā atzīšanos. Tad Graimzs un viņa kompānija aizjāja tālāk, atstājot visu šo kristiešu ģimeni, lai musulmaņu šeihs piespriež tiem naudas un miesas sodu pēc sava ieskata.
«Kad sēdos zirgā, Jusufs vēlreiz mani lūdza iejaukties ii" -"vēloties par viņiem, bet es pārlaidu skatienu pār sapulcējušos tumšajām sl un nespēju atrast sirdī ne kripatiņas līdzjūtības.»
Ainu viņš nobeidz ar draiskulīgu jautrības uzplūdu, kas jo jauki kontrastē ar mātes un viņas bērnu ciešanām. Vēl viens fragments.
«Pēc tam es no jauna noliecu galvu. Nav jākaunas Palestīnā raudāt. Es raudāju, ieraudzījis Jeruzalemi, raudāju, gulēdams Betlēmē zem zvaigznēm, raudāju, stāvēdams svētītajos Galilejas jūras krastos. Mana roka turēja pavadu tikpat stingri, mans pirksts nenodrebēja uz pistoles gaiļa, kad es ar pistoli rokā jāju (raudādams — M. T.) gar zilās jūras krastu. Asaras neaptumšoja manu skatu, un mana sirds nepagura vājumā. Lai tas, kam gribēsies apsmiet manas jūtas, tūdaļ šai vietā ver grāmatu ciet, jo viņš manā ceļojumā pa Svēto zemi neatradis nekā jauka savam prātam.»
īsi sakot, garlaikoties viņš neļauj.
Es it labi saprotu, ka esmu ļoti daudz vietas atvēlējis mistera Graimza grāmatai. Taču runāt par to ir pamatoti un likumsakarīgi, jo «Nomadu dzīve Palestīnā» ir reprezentatīva grāmata, tā pārstāv veselu par Palestīnu sarakstītu grāmatu kategoriju, un kritizēt šo grāmatu nozīmē kritizēt visas. Un, tā kā es par to runāju kā par reprezentatīvu grāmatu, atļāvos gan autoram, gan grāmatai piešķirt izdomātu uzvārdu un nosaukumu. Pēc manām domām, smalkjūtības labad vajadzēja tā darīt.
51. NODAĻA
pestītāja bērnība * nepiedienīgas groteskas svētceļniekiem ar skaidru saprātu * endoras zīlnieces maja * nalna * profanācija * parasta austrumu aina * bībeles metaforas kļūst aizvien saprotamākas * sunamas_ brīnums * brīvais tuksneša dels * senā jezreela * jehus varoņdarbi * samārija un tas aplenkums
Nācarete ir brīnum interesanta pilsētiņa, jo rodas iespaids, ka šeit viss palicis gluži tā, kā Jēzus aiziedams atstājis, un ik pa brītiņam jūs sevi notverat sakām: «Šajās durvis Jēzus stāvēja, kad bija mazs puišelis … uz šās ielas viņš rotaļājās … pieskārās šiem akmeņiem .. . kāpelēja pa šiem krīta kalniem.» Ja kāds reiz ņemsies uzrakstīt grāmatu par Jēzus bērnību, tas būs dāvājis interesantu lasāmvielu gan jauniem, gan veciem. Tā spriežu tādēļ, ka Nācarete mūs ieinteresēja nesalīdzināmi vairāk, nekā to spēj hipotēzes par Kapernaumu un Galilejas jūru. Stāvot Galilejas jūras krastā, bija iespējams vienīgi iztēloties vāru, neskaidru atspulgu tam majestātiskajam veidolam, kas soļoja pa viļņu galotnēm, it kā tur būtu cieta zeme; kas pieskārās mirušajiem, un tie cēlās un runāja. Atradu savās piezīmēs un no jauna izlasīju dažus izvilkumus no Apokrifālās Jaunās derības* 1621. gada izdevuma. (Izvilkumi.)
«Jaunlaulāta sieva, kas bija noburta, lai būtu mēma, noskūpstīja Kristu un tapa izdziedināta. Spitālīga meitene top izdziedināta ar ūdeni, kurā bija mazgāts jaunpiedzimušais Kristus, un kļūst par Jāzepa un Marijas kalponi. Tādā pašā veidā izdziedināts ari kāda augstmaņa dēls.
Jauns cilvēks, kas ar burvestību pārvērsts par mūli, brīnumainā kārtā tiek izdziedināts, kad viņam mugurā, uzsēdina mazo Kristu; jauneklis apprec no spitālības izārstēto meiteni. Visi aculiecinieki slavē dievu.
16. nodaļa. Kristus ar brīnumu palīdzību paplašina vai sašaurina vārtus, piena spaiņus, sietus vai kastes, ko Jāzeps, kas nav nekāds lielais pratējs namdara darbā, nav īsti labi uztaisījis. Jeruzalemes ķēniņš liek Jāzepam taisīt troni. Jāzeps noņemas ap to divus gadus, tomēr tronis iznāk divus sprīžus par īsu. Ķēniņš varen sadusmojas. Jēzus viņu mierina, liek ķēniņam vilkt troni pie viena sāna, pats velk pie otra, un drīz tronis ir pašā labumā.
19. nodaļa. Jēzus tiek apvainots, ka nogrūdis kādu puišeli no mājas jumta; dara brīnumu: liek mirušajam zēnam runāt un viņu attaisnot; Jēzus nes mātei ūdeni, sasit krūzi, iesmeļ ūdeni savā tērpā un brīnumainā kārtā pārnes mājās.