Austrumu dzīves ainas vislabāk der aplūkot gravīrās. Turpmāk mani vairs nekad nevarēs pievilt ar gleznu, kurā redzams, kā Sābas ķēniņiene dodas apciemot Zālamanu. Es vienmēr klusībā piebildīšu: «Jūs esat ļoti daiļa, kundze, bet kājas jums netīras, un no jums plūst tāda smaka kā no kamieļa.»
Piepeši viens arābs, kas uzraudzīja kamieļu karavānu, uzpazina mūsu Fergusonā vecu draugu, viņi skrēja viens otram pretim, apkampās un nomutēja viens otru uz bārdainajiem vaigiem. Tas man uzreiz noskaidroja to, ko visu laiku biju uzskatījis vienīgi par austrumnieku daiļrunību. Ar to gribu norādīt uz gadījumu, kad Kristus pārmet farizejam, ka tas nav viņu «apsveicis ar skūpstu». Man nelikās īsti ticami, ka vīrieši ne no šā, ne no tā ņemas skūpstīties, bet nu es pats redzēju, ka viņi tiešām to dara. Un sava jēga tur slēpjas. Skūpstīšanās ir dabisks un labs iestādījums; cilvēkiem jāskūpstās, bet neviens vīrietis droši vien nav spējīgs no brīva un laba prāta noskūpstīt kādu no šās zemes sievietēm. Jo tālāk cilvēks ceļo pa pasauli, jo vairāk uzzina. Ar katru dienu sāku labāk izprast daudzus Bībeles teicienus, kuros agrāk nemācēju saskatīt nekādas jēgas.
Apjājām apkārt Mazā Hermona kalna pamatnei, nojājām garām krustnešu cietoksnim E1 Fulē un nonācām Sunemā. Tā bija otra Magdala mats matā — ar freskām un visu pārējo. Seit, pēc Bībeles nostāsta, dzimis pravietis Zamuels, un sunemiete šeit uz pilsētas vaļņa bija uzcēlusi mazu namiņu pravietim Elīsam. Elīss jautāja, ko viņa par to prasa pretī. Gluži pamatots jautājums, jo šejienes ļaudis, tiklab senajos laikos, kā tagad mēdz uzmākties ar labdarību un pakalpojumiem un pēc tam gaidīt vai pieprasīt samaksu. Elīss viņus pazina caurcaurēm. Viņš nespēja iedomāties, ka viņam kāds uzcels pieticīgu miteklīti tāpat vien vecas draudzības labad, nekā pats sev nekārodams. Agrāk man allaž likās, ka Elīss rīkojies ļoti nesmalkjūtīgi, lai neteiktu rupji, tā apvaicādamies. Sieviete atteica, ka viņa nekādu maksu negaidot. Tad par viņas labo sirdi un nesavtību pravietis viņu iepriecināja, pavēstīdams, ka viņai piedzims dēls. Tā bija dāsna samaksa, par meitu viņa nebūtu priecājusies, jo meitas šeit nav cenā. Puisēns piedzima, auga, pieņēmās spēkā, bet nomira. Elīss viņu atmodināja no miroņiem.
Uzgājām citronkoku birzi — vēsu, ēnainu, augļu pilniem kokiem. Ja skaistumu redz reti, cilvēks sliecas uz pārspīlējumiem, bet šī birzs man šķita ļoti skaista. Tā patiesi bija skaista. Es nepārspīlēju. Sunemu vienmēr atcerēšos ar pateicību — tā mums deva lapotu pavēni pēc ilga jājiena pa svelmi. Paēdām, atpūtāmies, stundu patērzējām, izpīpējām pa pīpei, tad sēdāmies zirgos un jājām tālāk.
Jādami vieglā riksī pāri Jezreēlas līdzenumam, sastapām pusduci indiāņu (beduīnu), kas, ļoti garus šķēpus vicinādami, veciem kaulu kambariem mugurā sēdēdami, uzbruka neredzamiem ienaidniekiem; skrandām vējā plīvojot, viņi auroja no visa spēka un vispār uzvedās kā vājprātīgi. Te nu beidzot bija «mežonīgie, brīvie tuksneša dēli, kas savu skaisto arābu tīrasiņu zirgu mugurā aizbrāž pa klajumu kā vējš», kā esam tik bieži lasījuši, skats, ko tik ļoti esam vēlējušies redzēt! Te nu bija «gleznainie tērpi»! Te nu bija «lieliskā izrāde»! Noskranduši ubagi . . . lēti komedianti . . . «arābu tīrasiņu zirgi»— mugurkauls un izspiedušās ribas kā ihtiozauram muzejā, kumpaini un neskaisti kā kamieļi! Redzēt īstu tuksneša dēlu nozīmē uz laiku laikiem noraut viņam romantisma plīvuru; redzot viņa ādaini, rodas viena vienīga vēlēšanās: noņemt seglus, lai tam vieglāk sairt.
Drīz pēc tam nokļuvām pie drupās sakritušas pilsētas paliekām kalnā — tā bija senā Jezreēla.
Akabs, Samārijas ķēniņš (tiem laikiem viņa zeme bija liela valsts, kas aizņēma gandrīz pusi Rodailendas platības) dzīvoja savā galvaspilsētā Jezreēlā. Blakus viņa pilij dzīvoja kāds vīrs vārdā Nabots, kuram piederēja vīnadārzs. Akabs lūdza, lai vīnadārzu atdodot viņam, piedāvājās to pat nopirkt. Bet Nabots liedzās pārdot. Tajos laikos tika uzskatīts tikpat kā par noziegumu lai vai pār kādu naudu šķirties no mantojuma. Pat ja cilvēks no tā šķīrās, tas atgriezās pie viņa vai viņa pēcnācējiem nākamajā jubilejas gadā.* Tad šis ķēniņš pārgāja mājās, kā izlutināts bērns likās gultā, aizgriezās ar seju pret sienu un briesmīgi bēdājās. Ķēniņiene, kurai tajos laikos bija nelāga slava un kuras vārdā vēl šobaltdien dēvē necienīgas sievietes, piegāja pie viņa un vaicāja, kālab viņš tik bēdīgs, un viņš tai visu izstāstīja. Jezebele apsolīja, ka viņa šim to vīnadārzu dabūšot; un viņa gāja un uzrakstīja ķēniņa vārdā viltus vēstules pilsētas dižvīriem, pavēlēdama sēdināt Nabotu augstā vietā ļaužu priekšā un nolīgt divus vīrus, kas liecinātu, ka Nābots zaimojis dievu un ķēniņu. Tā tika izdarīts, un Nabotu izveda no pilsētas un nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Tad Jezebele aizgāja pie ķēniņa un sacīja: «Raugi, Nabots ir miris, celies un ņem vīnadārzu.» Akabs cēlās un pārņēma vīnadārzu savā īpašumā. Bet tad pie viņa piegāja pravietis Elija un pareģoja, kādu galu ņems Akabs pats un kāds gals sagaidāms Jezebelei; Elija sacīja, ka tai pašā vietā, kur suņi laizījuši Nabota asinis, suņi laizīs arī viņa asinis, un Jezebeli suņiem būs ēst pie Jezreēlas mūriem. Vēlāk ķēniņš krita kaujā, un, kamēr viņa kaujasratus mazgāja Samārijas dīķī, suņi laizīja asinis. Vēlākajos gados Jehus, Izraēļa ķēniņš, paklausīdams kāda pravieša padomam, devās karā pret Jezreēlu un darīja tā, kā tolaiku soda ekspedīcijās bija pieņemts: nokāva daudzus ķēniņus un viņu pavalstniekus, un, kad viņš iejāja pilsētā, tad ieraudzīja Jezebeli, kas izkrāsoju- sies un izgreznojusies skatījās pa logu, un pavēlēja, lai to pa šo logu izmet. Kāds kalps to izdarīja, un Jehus zirgs Jezebeli sabradāja. Kad Jehus bija iegājis pilsētā un ēdis, un dzēris, viņš pēc brīža sacīja: «Lūkojiet pēc tās nolādētās un aprociet to, jo tā ir ķēniņa meita.» Taču līdzjūtības gars pār viņu bija nācis pārāk vēlu, pareģojums bija piepildījies: suņi Jezebeli bija apēduši, un «tie no tās nekā neatrada kā vien galvaskausu, kājas un roku plaukstas».