Nelaiķa ķēniņš Akabs bija atstājis lielu ģimeni, un Jehus nokāva viņa septiņdesmit bāreņos palikušos dēlus. Pēc tam apkāva visus viņa radus, skolotājus, kalpus un ģimenes draugus, mazliet atpūtās no darbošanās, tad cēlās un pie Samārijas sastapa četrdesmit divus vīrus un vaicāja, kas šie esot; tie sacīja, ka esot Jūdas ķēniņa brāļi. Viņš tos nokāva. Samārijā nonācis, viņš sacīja, ka parādīšot savu dedzīgo pieķeršanos tam Kungam; viņš sapulcēja Baāla priesterus un visus, kas pielūdza Baālu, izlikdamies, ka arī viņš taisās pielūgt Baālu un ziedot tam lielu upuri; un, kad visi bija ieslodzīti tā, ka nespēja aizstāvēties, viņš lika apkaut visus līdz pēdējam. Tad Jehus, krietnais misionārs, atkal atpūtās no savas darbošanās.
Mēs atgriezāmies ielejā un aizgājām pie Ain-Jeluda avota. Parasti to dēvē par Jezreēlas avotu. Tas ir simt kvadrātpēdu liels un četras pēdas dziļš dīķis, kurā no pārkaru klintsradzes apakšas irdz ūdensstrūk- liņa. Šī vieta ir vientuļa un tuksnesīga. Vecos laikos šeit nometni bija uzslējis Gideons; aiz Sunemas dzīvoja «mīdieši, amalekīti un Austrumu bērni», kuri «daudzumā bija kā siseņi; viņi un viņu kamieļi bija bez skaita, kā smiltis jūrmalā . ..» Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka tur bija simt trīsdesmit pieci tūkstoši vīru un pie tiem piederīgie attiecīgie transporta līdzekļi.
Gideons, kuram nebija vairāk par trīssimt vīriem, pārsteidza tos naktī, stāvēja un noskatījās, kā tie cits citu apkāva, līdz simtdivdesmit tūkstoši vīru gulēja beigti kaujaslaukā.
Pirms sāka satumst, mēs uzslējām nometni Jeninā un vienos naktī no jauna devāmies ceļā. Ap rītausmu jājām garām tai vietai, kur, pēc visautentiskākajiem avotiem, meklējama īstā bedre, kurā brāļi iemeta Jāzepu, un pusdienlaikā, pieveikuši citu pēc cita veselu virkni ar vīģu un olīvu kokiem apaugušu kalnu, no kuriem var saredzēt ap četrsimt jūdžu attālo Vidusjūru, izjājuši cauri daudzām Bībelē pieminētām pilsētām, kuru iedzīvotāji pavadīja mūsu kristīgo karavānu mežonīgā naidā zvērojošiem skatieniem un laikam labprāt būtu laiduši darbā akmeņus, sasniedzām nepievilcīgus kalnus, kas terasēs cēlās augšup un liecināja, ka beidzot esam izgājuši no Galilejas un nokļuvuši Sa- mārijā.
Uzjājām augstā kalnā, lai apmeklētu Samārijas pilsētu, kur varbūt bija dzimusi un augusi sieva, kas pie Jēkaba akas sarunājās ar Kristu un no kuras noteikti cēlies slavenais Žēlsirdīgais samārietis. Stāsta, ka Hērods Lielais esot šeit uzcēlis lielisku pilsētu, un daudzi autori domā, ka to uzskatāmi pierādot daudzās rupji tēstās divdesmit pēdu augstās kaļķakmens kolonnas ar divu pēdu šķērsgriezumu, neglītas gan veidojumā, gan rotājumā. Senie grieķi tās nekādā gadījumā nebūtu uzskatījuši par skaistām.
Šās apmetnes iedzīvotāji ir sevišķi neganti un pirms dažām dienām bija apmētājuši ar akmeņiem divas mūsu svētceļnieku grupas; jāteic, svētceļnieki paši bijuši vainīgi, jo cilājuši revolverus, kurus nedomājuši laist darbā; Tālajos Rietumos šāds paņēmiens netiek uzskatīts par sevišķi saprātīgu un droši vien nav cieņā arī citur. Ja jaunajās teritorijās kāds paņem rokā ieroci, viņš zina, ka jāšauj, un jāšauj tai pašā mirklī, citādi pats tiks noguldīts gar zemi tur, kur stāvējis. Mūsu svētceļnieki droši vien bija salasījušies Graimzu.
Samārijā mums nebija nekā, ko darīt: sapirkāmies riekšavām vecas romiešu monētas — par franku ducī, apskatījām laika zoba sagrauztu krustnešu celtu baznīcu un tajā kapa velvi, kurā bija gulējis Jāņa Kristītāja līķis. Šī relikvija jau sen aizvesta uz Dženovu.
Reiz, pravieša Elīsa laikā, Samārija bija piedzīvojusi drausmīgu aplenkumu, kurā to turēja Sīrijas ķēniņš. Pārtikas cenas sacēlās tik augstu, ka «ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus, un ceturtnis kaba baložu mēslu piecus sudraba gabalus».
Mums zināms viens gadījums, pēc kura var spriest, cik briesmīgs posts grūtajā aplenkuma laikā valdīja šajos sabrukušajos mūros. Kad ķēniņš kādu dienu staigāja pa pilsētas mūri,
«tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņi
Un ķēniņš uz to sacija: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dodi savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rītu ēdīsim manu dēlu.
Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet, kad otru dienu es uz to sacīju: dodi nu savu dēlu, ka to ēdain, tad viņa savu dēlu ir apslēpusi.»