Šeit gribu atzīmēt vērā liekamu, bet ne apkaunojošu faktu, ka mūsu svētceļnieki neraudāja. Manuprāt, mūsu pulciņā nebija neviena, kura prātā nedrūzmētos domas, tēli un atmiņas, ko rosināja senatnīgā pilsēta mūsu acu priekšā un tās slavenā vēsture, tomēr mūsu vidū «neatskanēja raudas».
Mums negribējās raudāt. Asaras šeit būtu bijušas nevietā. Domas par Jeruzalemi mudina uz apceri, cēlu, dzejas apgarotu jūsmu un galvenokārt — uz godbijību. Šādiem pārdzīvojumiem nepiedien bērnišķīgi jūtu uzplūdi.
Drīz pēc pusdienlaika pa Damaskas vārtiem iejājām šaurajās, līkumotajās ieliņās, un pašreiz es vairākas stundas cenšos sev iestāstīt, lai saprastu, ka tiešām atrodos slavenajā, senajā pilsētā, kur dzīvoja Zālamans, kur Ābrahams sarunājās ar dievu un kur vēl joprojām ir mūri, kas pieredzējuši Krustā sišanas ainu.
53. NODAļA
«visas pasaules prieks» * jeruzalemes apraksts
* svētā kapa baznīca * akmens, uz kura notika pēcnāves svaidīšana * jēzus kaps * nikodēma un ar1matas jāzepa kaps * jēzus parādīšanās vieta
* triju krustu atrašana * leģenda * mūsu blēdības * kauna stabs * kādas relikvijas vieta
* gotfrīda zobens * «kristus važas» * «zemes centrs» * vieta, no kuras ņemta zeme ādama taisīšanai * ādama kaps * nomocītais kareivis * labā sv. helēna * ala, kur atrada krustus, naglas un ērkšķu kroni * melhizedeka kaps * krustā sišanas vieta
Krietns gājējs varētu iziet no Jeruzalemes un gar mūru ārpusi stundas laikā apiet pilsētai apkārt. Nesaprotu, kā lai citādi paskaidroju, cik tā maza. Jeruzalemei ir ļoti īpatnējs izskats. Daudzie jumtu kupoli to padara grumbuļainu, līdzīgu ar naglām apsistām cietuma durvīm. Katrai mājai uz lēzenā, plakanā jumta pašā vidū tup vai nu viens, vai vesels pusducis šo plato, zemo, nobalsināto akmens kupolu. Kas no augstākas vietas palūkojas uz māju blīvu (tās saspiestas tik cieši kopā, ka ielu, šķiet, nemaz nav un visa pilsēta izskatās saplūdusi), tas redz bubuļaināko pilsētu pasaulē, izņemot Konstantinopoli. Liekas, visa pilsēta no centra līdz perifērijai nosegta ar apvērstānt apakštasēm. Ainavas vienmuļībā ielaužas vienīgi lielā Omāra mošeja, Dzērvju tornis un vēl divas trīs ēkas, kas paceļas augstāk par pārējām.
Gandrīz visas mājas ir masīvas divstāvu mūra celtnes, no ārpuses nobalsinātas; visiem logiem priekšā patālu uz priekšu izvirzīti koka režģi. Lai reproducētu Jeruzalemes ielu, vajadzētu tikai jebkuras Amerikas mazpilsētas ielā katras mājas logiem priekšā aizkārt vistu būrus.
Ielas nevīžīgi izbruģētas ar nevienādiem akmeņiem un ir tik līkas, lai liktos, ka teju, teju abu pušu mājas saplūdīs kopā, un svētceļniekam, vienalga, cik tālu viņš iet pa kādu ielu, šķiet, ka pēc simt jardiem viņš būf. nonācis strupceļā. Daudzām mājām apakšējos stāvos ir ļoti šauri portiki jeb nojumes bez stāvbalstiem; vairākkārt esmu redzējis kaķus, kad tie devās ciemos uz kaimiņmājām, pārlecam no vienas nojumes uz nojumi ielas otrā pusē. Kaķi bez sevišķas piepūles būtu varējuši pārlēkt arī divtik lielu attālumu. To pieminu tādēļ, lai rastos priekšstats, cik šauras ir ielas. Ja jau kaķis nepiepūlēdamies pārlec ielai pāri, tad būs lieki paskaidrot, ka karietei šādas ielas ir par šauru. Tāds transporta līdzeklis Svētajā pilsētā nav iespējams.
Jeruzalemes iedzīvotāji komplektējas no musulmaņiem, jūdiem, grieķiem, katoļiem, armēņiem, sīriešiem, koptiem, abesīniešiem, grieķu katoļiem un protestantu saujiņas. No pēdējiem kristietības šūpulī mūsdienās dzīvo tikai kāds simts. Tautību nianses nule minētajā sarakstā un valodas, kādās šeit runā, nav saskaitāmas. Man tā vien liekas, ka četrpadsmit tūkstošos Jeruzalemes iedzīvotāju ir pārstāvētas visas rases, ādas krāsas un mēles, kādas uz zemeslodes sastopamas. Skrandas, posts, nabadzība un netīrība ir simbols, kas musulmaņu valdīšanas veidu parāda skaidrāk nekā karogs ar pusmēnesi. Spitālīgie, kropļi, aklie un plānprātiņi lenc jūs ik uz soļa, un tie zina tikai vienu vārdu un vienu valodu — mūžīgo «bakšiš». Redzot neskaitāmās kroplās, izdzimušās, sērgu apsēstās cilvēciskās būtnes, kas drūzmējas svētajās vietās un aizsprosto pilsētas vārtus, neviļus sāk likties, ka atgriezušies senie laiki un jebkuru mirkli no debesīm nolaidīsies tā Kunga eņģelis un saduļķos Betezdas ūdeņus*. Jeruzaleme ir drūma, skumīga, nedzīva. Es nevēlos šeit dzīvot.
Ikviens, protams, vispirms dosies uz Svēto kapu. Tas atrodas pašā pilsētā netālu no Rietumu vārtiem; Svētais kaps un Krustā sišanas vieta, un, jāteic, arī visas pārējās vietas, kas cieši saistītas ar šo satriecošo notikumu, ģeniāli satuvinātas un atrodas zem viena jumta — zem Svētā kapa baznīcas kupola.
Ieejot baznīcā, kad esat izlauzies cauri parastajam ubagotāju pūlim, jūs pa kreisi ieraugāt dažus turku sargkareivjus, jo dažādo sektu kristieši šajās svētajās vietās ne tikai ķīvējas uz nebēdu, bet būtu ar mieru arī izplūkties, ja vien viņiem to atļautu. Tieši pretim atrodas marmora plātne, kas sedz svaidīšanas akmeni, uz kura nolika Pestītāja miesas, lai tās sagatavotu apbedīšanai. Izrādījās, ka īstais akmens jāpaslēpj zem plātnes, lai to pasargātu no sapostīšanas. Svētceļniekiem nagi vien niez saskaldīt to drumslās un aizvest uz mājām. Līdzās ir apaļš iežogojums, kur stāvējusi Jaunava Marija, kamēr apkopa Kristus līķi.
Iegājuši rotondā, apstājāmies kristīgās pasaules vissvētākajā vietā — pie Jēzus kapa. Tas atrodas baznīcas vidū, tieši zem lielā kupola. Virs kapa uzcelta mazītiņa dīvainas formas baznīciņa no baltiem un dzelteniem akmeņiem. Baznīciņā atrodas daļa tā oriģinālak- mens, kurš tika atvelts no kapa ieejas un uz kura sēdēja eņģelis, kad Marija «ļoti agri, saulei lecot» atnāca šurp. Stipri pielīkuši, ieejam velvē — pašā kapā. Tas ir tikai sešas pēdas plats un septiņas pēdas garš, un akmens guļvieta, uz kuras bija noguldīts mirušais Pestītājs, stiepjas visā telpas garumā un aizņem pusi tās platuma. Tā apklāta ar marmora plātni, ko sadeldējušas svētceļnieku lūpas. Tagad šī plātne tiek izmantota par altāri. Virs tās karājas ap piecdesmit sudraba un zelta gaismekļu, kas visu laiku ir aizdegti, taču iespaidu bojā daudzie visapkārt sakrautie krikumi un bezgaumīgie rotājumi.