Visām kristīgajām konfesijām (izņemot protestantus) zem Svētā kapa baznīcas jumta ir savas kapelas, un katrai jāturas par sevi, neviens nedrīkst spert kāju kādas citas īpašuma robežai. Jau sen uz mūžīgiem laikiem pierādīts, ka visiem kopā mierā un saticībā lūgt dievu pie Pestītāja kapa nav iespējams. Sīriešu kapela uav skaista; koptiem pieder necilākā no visām. Tā nav nekas vairāk kā klintī rupji izcirsta ala Golgātas kalnā. Vienā alas sānā izdobti divi zemi kapi, stāsta, ka tur esot apbedīti Nikodēms un Arimatas Jāzeps.
Kad starp masīvajiem balstiem un kolonnām aizgājām uz citu baznīcas sektoru, ieraudzījām grupu melni tērptu trula izskata itāliešu mūku ar svecēm rokā; tie kaut ko dziedāja latīņu valodā un izpildīja tādu kā reliģisku skeču apkārt grīdā ielaistam balta marmora aplim. Šajā vietā Pestītājs pēc augšāmcelšanās dārznieka izskatā bija parādījies Marijai Magdalēnai. Turpat blakus atradās līdzīgs, zvaigznes veidā apstrādāts akmens, kas norādīja, ka tur pa to laiku bija stāvējusi Marija Magdalēna. Mūki savu rituālu izpildīja arī šeit. Ar savām izrādēm tie staigā visur un darbojas augu dienu. Viņu sveces plīvo tumsā un padara veco, nepiemīlīgo baznīcu vēl drūmāku, nekā būtu nepieciešams, kaut arī šeit atrodas kaps.
Mums parādīja vietu, kur Kristus pēc augšāmcelšanās bija parādījies savai mātei. Arī šeit marmora plātne norāda vietu, kur Sv. Helēna, imperatora Konstantīna māte, trīssimt gadu pēc krustā sišanas tika atradusi krustus. Leģenda stāsta, ka šis atradums izraisījis ārkārtīgus prieka uzplūdus. Taču prieki bijuši īsi. Pats no sevis uzradās jautājums: kurā krustā bija piesists dieva svētītais Pestītājs un kuros — ļaundari? Šaubas tik nopietnā problēmā kā šī, kad nav skaidrs, kuru krustu vajag pielūgt, bija briesmīga nelaime. Tā pārvērta ļaužu gaviles par bēdām. Bet kad gan pasaulē dzīvojis priesteris, kas neprastu atrisināt tik vienkāršu uzdevumu un nomierināt prātus? Un viens no viņiem jo drīz izgudroja, kā krustus pārbaudīt. Jeruzalemē smagi slima gulēja kāda augstdzimusi dāma. Viedie baznīckungi pavēlēja, ka visi krusti taptu pa vienam nesti pie vājinieces gultas. Tas tika izdarīts. Ieraudzījusi pirmo krustu, viņa, kā stāsta, iekliegušies tik neganti, ka kliedzienus varēja dzirdēt līdz Damaskas vārtiem un pat Eljes kalnā, un iekritusi nāvei līdzīgā nemaņā. Ar pūlēm viņu atdabūja pie samaņas un atnesa otru krustu. Tai pašā mirklī dāmai uznāca tik drausmīgi krampji, ka seši spēcīgi vīri ar mokām spēja viņu saturēt. Visi baidījās nest trešo krustu. Un ja nu vispār atrasti pavisam citi krusti un īstā krusta starp tiem nemaz nav? Taču, kad slimniece jau taisījās briesmīgos krampjos izlaist garu, tika nolemts, ka trešais krusts nekādu lielo postu vairs nenodarīs, ļaunākajā gadījumā vienīgi atpestīs nabaga sievieti no ciešanām. Tā nu atnesa trešo krustu, un, raugi, notika brīnums! Sieviete izlēca no gultas smaidīga un prieka pārpilna, pilnā mērā atguvusi veselību. Dzirdot šādu liecību, atliek vienīgi noticēt. Šaubīties tiešām būtu apgrēcība. Pat tā Jeruzalemes daļa, kur tas viss noticis, stāv vēl šodien. Tātad patiesi — šaubām nav vietas.
Svētie tēvi mēģināja caur sieta starpsienu mums parādīt palieku no īstā kauna staba, pie kura Kristus bija piesiets, kad viņu šaustīja. Bet mēs nekā nevarējām saredzēt, jo tur valdīja pilnīga tumsa. Taču tur ir nolikts irbulis, ko svētceļnieks var iebāzt pa spraugu starpsienas sietā un pabakstīt, un tad vairs nav nekādu šaubu, ka īstais kauna stabs ir pie vietas. Šaubīties būtu nepiedodami, jo viņi to varēja sataustīt ar irbuli. Sataustīt tikpat sajūtami kā jebko citu.
Netālu no šīs vietas atrodas niša, kurā kādreiz glabājās īstā krusta šķēpele, bet tagad tās vairs tur nav. Šo krusta šķēpeli atrada sešpadsmitajā gadsimtā. Katoļu priesteris apgalvo, ka pirms daudziem gadiem to nozaguši citas sektas priesteri. Tā ir smaga apsūdzība, bet mēs ļoti labi zinām, ka tā tiešām ir nozagta, jo esam to redzējuši vairākās baznīcās Itālijā un Francijā.
Taču no visām relikvijām visdziļāk mūs aizkustināja varonīgā krustneša Buijonas Gotfrīda — Jeruzalemes karaļa Gotfrīda — vienkāršais, vecais zobens. Visā kristīgajā pasaulē nav atrodams zobens, kas tā valdzinātu sirdi kā šis — neviens no tiem zobeniem, kas rūsē senajās augstmaņu pilīs Eiropā, nespēj uzburt tik romantiskas ainas tā cilvēka iztēlē, kas skatās uz senlaicīgo ieroci, neviens neprot stāstīt tādus brīnumus par bruņinieku darbiem un seno laiku karotāju varoņgaitām. Ikvienā tas modina atmiņas, kas prātā snaudušas gadu gadiem, atmiņas par svētajiem kariem, par bruņās kaltiem varoņiem, par maršējošām armijām, kaujām un aplenkumiem. Tas mums stāsta par Baldvinu un Tankredu, par valdonīgo Saladinu un dižo Ričardu Lauvassirdi. Ar šādiem zobeniem spožie bruņinieku romānu varoņi mēdza pāršķelt ienaidnieku tā, ka viena puse nogāzās pa kreisi, otra pa labi. Tanīs senajos laikos, kad Gotfrīds valdīja šo zobenu, tas simtiem saracēņu galvu pāršķēla no pakauša līdz zodam. Šo zobenu bija apbūris gars, kas klausīja ķēniņam Zālamanam. Kolīdz tā pavēlnieka teltij tuvojās briesmas, zobens skanīgi atsitās pret vairogu un sacēla skaļu trauksmi, likdams klusajai naktij nodrebēt. Šaubu brīžos, tāpat arī tumsā un miglā, no maksts izvilktais zobens nemaldīgi pagriezās uz ienaidnieka pusi, parādīdams ceļu, un pat rāvās savam pavēlniekam ārā no rokas, lai pats dzītos ienaidniekam pakaļ. Lai kā bija pārģērbies kristīgais, zobens to pazina un neaizskāra, un, lai kā bija nomaskējies musulmanis, nekas viņu nespēja glābt — zobens izrāvās no maksts un viņu nogalēja. Šīs liecības ir pārliecinoši pierādītas daudzās neapšaubāmās leģendās, ko svēti glabā krietnie, vecie katoļu mūki. Es nemūžam vairs neaizmirsīšu Godfrīda zobenu. Izmēģināju to pie viena musulmaņa un pārcirtu šo vidū pušu kā kāli. Mani bija pārņēmis Graimza gars, un, ja vien man būtu bijusi pie rokas kapsēta, es būtu iznīcinājis visus Jeruzalemes pagānus. Noslaucīju no vecā zobena asinis un atdevu to atpakaļ svētajam tēvam — negribēju, lai svaigas asinis apgāna svētos traipus, kas sārtoja mirdzošo tēraudu kādu dienu pirms sešsimt gadiem, brīdinot Gotfrīdu, ka, pirms saule rietēs, viņa šāszemes gaitas būs beigušās.