Uz šā altāra kādreiz bija glabājusies viena no izcilākajām relikvijām, kādu jel kad skatījusi cilvēka acs,— priekšmets, kas saistīja skatītāju ar tādu noslēpumainu spēku, ka viņš stundām nespēja no tā novērsties.
Ta, proti, bija vara plāksnīte, ko Pilāts lika piesist pie Pestītājā krusta. Uz tās bija rakstīts: «JĒZUS NO NĀCARETES, TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ». Man šķiet, Sv. Helēna, Konstantīna māte, atrada arī šo brīnišķīgo relikviju, kad viņa trešajā gadsimtā šeit ieradās. Viņa ceļoja pa visu Palestīnu, un viņai pastāvīgi laimējās. Ja vien šī vecā, krietnā entuziaste uzgāja kaut ko, kas pieminēts Bībelē, vienalga, Vecajā vai Jaunajā derībā, viņa sāka to meklēt un drīzāk nelikās mierā, līdz bija atradusi. Ja tas bija Ādams, viņa atrada Ādamu; ja viņai ievajadzējāš Noāsa šķirstu, viņa atrada šķirstu; ja bija jāatrod Goliāts vai Jozua, viņa atrada arī tos. Viņa, man šķiet, atrada arī nule pieminēto vara plāksnīti. Atrada to tieši tajā vietā, turpat, kur bija stāvējis nogalinātais romiešu kareivis. Tagad tā vara plāksnīte atrodas kādā ho Romas baznīcām. Ikviens var to apskatīt. Uzraksts ir ļoti skaidri salasāms.
Pagājāmies pāris soļu tālāk — tur bija uzcelts altāris, kur, pēc cienījamo katoļu mācītāju vārdiem, kareivji sadalījuši Pestītāja drānas.
Pēc tam nokāpām alā, kas, ja ticam sīkumainiem pedantiem, senos laikos esot bijusi vienkārša ūdens cisterna. Tagad tā ir baznīca, turklāt — Sv. Helēnas baznīca. Tā ir piecdesmit vienu pēdu gara un četrdesmit trīs pēdas plata. Baznīcā atrodas marmora krēsls, kurā Helēna mēdza sēdēt, uzraudzīdama strādniekus, kas pūlējās, lai izraktu īsto krustu. Šajā vietā uzcelts altāris Sv. Dimasam, tam ļaundarim, kas nožēloja grēkus. Šeit uzstādīta gluži jauna Sv. Helēnas statuja. Tā mums neviļus atgādināja pavisam nesen nošauto nabaga Maksimiliānu. Viņš to uzdāvināja šai baznīcai īsi pirms došanās uz Meksiku, lai tur sēstos tronī.
No cisternas nokāpām divpadsmit pakāpienus lejāk lielā, klintī raupji izcirstā alā. To Helēna likusi izlauzt, meklēdama īsto krustu. Viegli viņai te nav klājies, taču grūtie pūliņi tika bagātīgi atalgoti: šeit viņa izraka ērkšķu kroni, krusta naglas, pašu īsto krustu un grēkus nožēlojuša ļaundara krustu. Kad viņa domājās visu atradusi un grasījās mest meklēšanai mieru, viņai sapnī tapa teikts, lai papūloties vēl vienu dienu. Izrādījās, ka tiešām bijis vērts to darīt. Viņa atrada arī otra ļaundara krustu.
Šās alas griesti un sienas vēl joprojām raud rūgtas asaras, atceroties notikumu, kas norisinājās Golgātā, un dievbijīgie svētceļnieki elso un šņukst, kad asaras no slapjās klints pil viņiem uz galvas. Mūki šo telpu dēvē par «Krusta izgudrošanas kapelu»— jāteic, ne visai veiksmīgi izraudzīts nosaukums, jo var nezinātājus uzvedināt uz domām, ka tā ir mēma atzīšanās, ka leģenda par to, kā Helēna atradusi īsto Krustu, varētu būt izdoma — sagudrojums. Kāda laime ir apzināties, ka saprātīgi cilvēki gan neapšauba nevienu vārdu šajā stāstā]
Jebkuras konfesijas Svētā kapa baznīcai piederīgie priesteri un mūki drīkst apmeklēt šo svēto alu, lai izraudātos, skaitītu lūgsnas un pielūgtu mūsu grēku maigo izpircēju. Taču Vienlaikus divu dažādu draudžu pārstāvji šeit ienākt nedrīkst, jo tad viņi katrā ziņā sakautos.
Turpinādami apgaitu pa Svētā kapa baznīcu, visu laiku sastopoties iar dziedošiem mūkiem rupjos, garos tērpos un sandalēm kājās, ar (Visādu krāsu un dažādu tautību svētceļniekiem visdīvainākajos apģērbos, ejot cauri ēnainām arkām, garām apkvēpušiem pīlāriem un kolonnām pa dūmu un vīraka piekvēpināto katedrāli, kur pēkšņi kā malduguntiņas noplīvo un tikpat pēkšņi izgaist desmitiem sveču vārā gaisma šur tur noslēpumainajos gaiteņos, mēs pēdīgi nonācām baznī- ciņā, ko dēvē par Nievu kapelu.
Zem altāra gulēja marmora kolonnas paliekas; uz tās Kristus ticis apsēdināts, kad viņu nievājot ieģērba purpura mētelī, kronēja ar ērkšķu kroni un par scepteri rokā iedeva niedri. Šai vietā tie, viņam seju aizklājuši, viņu sita un nievādami sacīja: «Uzmini, pravietis būdams, kurš tevi sitis!» Leģenda, kas apgalvo, ka šī esot īstā nievāšanas vieta, ir ļoti sena. Gids teica, ka pirmais par to ieminējies Sēvulfs. Es Sēvulfu nepazīstu, tomēr neņemos apšaubīt viņa liecību — neviens no mums to neņemtos.
Mums parādīja vietu, kur savā laikā apbedīts lielais Gotfrīds un viņa brālis Baldvins, pirmie kristīgie Jeruzalemes karaļi. Viņi tika guldīti līdzās Svētajam kapam, par kuru tik ilgi un varonīgi bijM cīnījusies ar pagāniem. Taču iedobes, kur kādreiz glabājās šo slaveno krustnešu pelni, bija tukšas. Pat viņu kapu pārsegu vairs nebija — tos iznīcinājuši grieķu baznīcas fanātiķi, jo Gotfrīds un Baldvins bija latīņu augstmaņi un uzauguši kristīgajā ticībā, kas dažos nenozīmīgos sīkumos atšķiras no grieķu kristīgās ticības.
Devāmies tālāk un apstājāmies pie Melhizedeka kapa. Jūs, bez šaubām, atceraties Melhizedeku; tas bija ķēniņš, kas izgāja pretim Ābrahamam un iznesa tam maizi un vīnu, kad Ābrahams vajāja Lata sagūstītājus līdz pat Danai un atņēma tiem visu salaupīto. Tas viss notika pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem, un Melhizedeks drīz pēc tam nomira. Viņa kaps tomēr saglābājies lieliski.