Kad cilvēks pirmoreiz ieiet Svētā kapa baznīcā, viņš vispirmām kārtām vēlas redzēt pašu kapu, un tas arī ir gandrīz pirmais, ko viņš dabū redzēt. Nākamā vēlēšanās ir redzēt vietu, kur Pestītājs piesists krustā. Taču to rāda tikai pašās beigās. Tā ir īstenā baznīcas slavas virsotne. Pestītāja mazajā kapenē jūs stāvat nopietns un domīgs — šādā vietā nepiedienas rādīt citādu vaigu, bet īstenībā jūs ne mirkli neticat, ka Kristus šajā vietā jel kad gulējis, un tādas domas stipri vien mazina jūsu interesi par šo kapu. Tālāk, citā baznīcas sektorā, jūs redzat, kur stāvējusi Marija, kur stāvējis Jānis, kur Marija Magdalēna, kur pūlis apsmēja Kristu, kur sēdēja eņģelis, kur tika atrasts ērkšķu kronis un īstais krusts, kur parādījās Kristus pēc augšāmcelšanās; visas šīs vietas jūs apskatāt ar zināmu interesi, bet ar tādām pašām izjūtām kā svēto kapavietu, proti, ka nekas no tā nav īsts, ka tās visas ir mūku izdomātas Svētvietas. Turpretī vieta, kur Kristus piesists krustā, rada pavisam citu iespaidu. Jūs esat pārliecināts, ka tiešām raugāties uz vietu, kur Kristus atdevis dzīvību. Un tad atceraties, ka Kristus bija pazīstams un slavens jau jlgi pirms iejāšanas Jeruzalemē; atceraties, cik tālu bija aizskanējusi viņa slava, ka visu laiku viņam sekoja (aužu pū|i; atceraties, ka viņa ieiešana Jeruzalemē sacēla kājās visu pilsētu, ka viņu sagaidīja ar ovācijām; jūs nespējat aizmirst, ka tad, kad viņu sita krustā, Jeruzalemē bija ļoti daudz cilvēku, kas ticēja, ka viņš patiesi ir dieva dēls. Jau tas vien, ka šeit publiski tika sodīta ar nāvi šāda personība, padarīja pilsētu par ievērojamu vietu, ko pieminēs vēl gadu simtiem; turklāt vēl vētra, aptumsums, zemestrīce un vidū pārplīsušais temp|a aizkars, baismā miroņu izkāpšana no kapiem ir notikumi, kas izkalkulēti tā, lai nāvessoda aina un vieta iespiestos atmiņā pat visnejūtīgākajiem aculieciniekiem. Tēvi par brīnumaino notikumu pastāstīja dēliem un parādīja, kur tas norisinājies; dēli nodeva brīnumstāstu tālāk saviem bērniem, un tā it raiti aizritēja trīssimt gadu1 , un ap šo laiku uzgadījās Helēna un uzcēla Golgātā baznīcu Kristus nāves un apbedīšanas piemiņai un tādēļ, lai saglabātu to kā svētvietu cilvēku paaudzēm; kopš tiem laikiem šai vietā vienmēr stāvējusi baznīca. Par krustā sišanas vietu nekādu šaubu nevar būt. Bet viņa apbedīšanas vietu nezināja varbūt ne pusducis cilvēku, un bēres galu galā nav nekāds sensacionāls notikums; tādēļ mums var piedot šaubas par kapa, bet ne par krustā sišanas vietu. Pēc piecsimt gadiem no Bankerhilas pieminekļa* vairs nebūs ne miņas, tomēr Amerika zinās, kur tika izcīnīta kauja un kur krita Vorens.* Kristus piesišana krustā bija pārāk ievērojams notikums Jeruzalemē, un Golgātas kalns kļuva ar to pārāk slavens, lai taptu aizmirsts tik īsā laika sprķlī, kāds ir trīssimt gadu. Uzkāpu pa stāvām kāpnēm līdz smailei pašā klints virsotnē un skatījos uz vietu, kur kādreiz stāvējis īstais krusts, ar tik dziļu interesi, kādu līdz šim vēl nebiju izjutis ne par ko citu zemes virsū. Es nespēju noticēt, ka trīs dobumi klints virsotnē ir tie paši, kuros bija iestatīti krusti, bet biju pārliecināts, ka tie turpat vien netālu atradušies un dažu pēdu starpībai attālumā nav nekādas nozīmes.
Kad stāvat tur, kur Pestītājs tika piesists krustā, jāsaņem visi spēki, lai paturētu prātā, -ka Kristus nav piesists krustā katoļu baznīcā. Visu laiku sev jāatgādina, ka lielais notikums norisinājies zem klajas debess, nevis drūmā, sveču apgaismotā cellē lielas baznīcas šaurā kaklā, augšā,,
' Sī doma nav mana, tā pieder misteram Graimzam un ir ļoti saprātīga. Es to aizņēmos no viņa Teni Life.— M.T.
zem paša kupola — mazā, dārgakmeņiem apkarinātā un visnejēdzīgākā bezgaumībā izrotātā cellē.
Zem galdam līdzīga marmora altāra marmora grīdā ir apaļš caurums, kas precīzi atbilst lejākajai bedrei, kurā stāvējis īstais krusts. Svētceļnieks pirmām kārtām, protams, nometas ceļos un paņēmis iedegtu sveci, ielūkojas šajā bedrē. To viņš dara ar tik koncentrētu uzmanību, kādu nekad nesapratīs un nemācēs novērtēt tas, kas pats nav bijis klāt un šo norisi nav redzējis. Tad viņš paceļ sveci pret masīvā zelta plātnē iestrādātu Pestītāja ģīmetni, kas karājas virs bedres uz altāra; tā ir sētin nosēta dimantiem un žilbinoši mirdz. Svētceļnieka svinīgā nopietnība pārvēršas jūsmīgā apbrīnā. Viņš pieceļas kājās un aiz altāra ierauga mākslinieka izveidotās Pestītāja un abu ļaundaru figūras pie krustiem zaigojam daudzkrāsainā, metāliskā mirdzumā. Mazliet pagriezies, viņš redz turpat Jaunavu Mariju un Mariju Magdalēnu; tālāk ir plaisa, ko klintī ieplēsusi zemestrīce, kas izcēlās krustā sišanas laikā; šīs plaisas turpinājumu viņš jau ir redzējis kādas alas sienā lejasstāvā; pēc tam viņš aplūko stikla kastē ievietoto Jaunavas figūru un jūtas pārsteigts par pasakaino bagātību, kas dārgakmeņos un dārgās rotās tai sakarināta virsū, tā ka apsedz to gandrīz kā apģērbs. Ar katoļu baznīcai raksturīgajiem jautrajiem, spilgtajiem rotājumiem pieblīvētā telpa nepatīkami žilbina acis, un svētceļniekam jātur visi prāti kopā, lai neaizmirstu, ka viņš atrodas Golgātā — pieres vietā. Un beidzot viņš atkal pievērsīs skatienu tam, ko ar acīm meklēja visupirms: vietai, kur atradies īstais krusts. Šī vieta pārņems.viņu savā varā, viņš stāvēs un raudzīsies, skatienu neatraudams, jo ziņkārību būs apmierinājis un interesi par visu pārējo, kas atrodas telpā, zaudējis.