Taču ir kaut kas, no kā viņš nekādi nespēj izvairīties: lai ietu kurp iedams, ik pēc piecdesmit gadiem viņam jāierodas Jeruzalemē. Tikai pirms viena vai diviem gadiem viņš bijis šeit trīsdesmit septīto reizi, kopš Jēzus piesists krustā Golgātā. Mums stāsta, ka daudzi šejienes vecie cilvēki, kas bija viņu redzējuši iepriekšējā reizē, redzējuši arī šoreiz. Viņa izskats nekad nemainās: vecs, izkaltis, iekritušām acīm, vienaldzīgs pret visu; un tomēr kaut kas viņā šķiet norādām, ka viņš kādu meklē, kādu gaida — varbūt savu jaunības dienu draugus. Bet tie jau gandrīz visi apmiruši. Vientuļš viņš klejo pa senatnīgajām ielām, šur tur uzšņāpdams uz sienas kādu zīmi un gandrīz ar draudzīgu vēlību uzlūkodams pašas vecākās celtnes; pie sava senā mājokļa sliekšņa viņš noraud pāris asaru, pāris rūgtu, rūgtu asaru. Tad iekasē īres naudu un atkal aiziet. Daudzās zvaigžņotās naktīs viņš redzēts stāvam pie Svētā kapa baznīcas, jo daudzus gadsimtus lolo cerību, ka atgūtu mieru, ja vien varētu tur ieiet. Bet, tiklīdz viņš tuvojas, durvis ar troksni aizkrīt, zeme sadreb un visas ugunis Jeruzalemē kļūst spokaini zilganas! Un tomēr viņš to atkārto ik piecdesmito gadu. Bezcerīgi pūliņi, bet grūti atteikties no kaut kā tāda, pie kā esi pieradis tūkstoš astoņsimt gados. Pašlaik vecais tūrists aizklīdis nezin kādā tālā pasaules malā. Kā viņš droši vien smīn bārdā, redzēdams, ka tāds stulbeņu bars kā mēs lēkšo pa pasauli, taisa gudru ģīmi un iedomājas, ka tādā veidā var kaut ko izzināt! Viņš, jādomā, dziļi nicina iedomīgos nesaprašas ēzeļus, kas šajā dzelzceļu laikmetā brāžas no vietas uz vietu un dēvē to par ceļošanu.
Kad gids mums parādīja, kur Mūžīgais Žīds atstājis savu zīmi uz mājas sienas, es jutos gaužām pārsteigts. Tur bija uzrakstīts:
Izg.— X —1860.
Visu, ko es pastāstīju par Mūžīgo Žīdu, ar drošiem pierādījumiem var apstiprināt mūsu gids.
Milzīgā Omāra mošeja kopā ar bruģēto pagalmu, kas to apjož, aizņem ceturto daļu Jeruzalemes. Mošeja atrodas Moria kalnā, kur savā laikā stāvēja ķēniņa Zālamana templis. Šī mošeja musulmaņiem ir otra svētākā vieta pēc Mekas. Vēl pirms pāris gadiem neviens kristīgais ne par kādu naudu nevarēja dabūt atļauju ieiet mošejā vai pagalmā. Bet tagad aizliegums atcelts, un mēs bez pūlēm tikām iekšā par bakšišu.
Nevaru runāt par brīnišķīgo skaistumu, izcilo grāciju un simetriju, kas mošeju padarījuši tik slavenu, jo nekā no tā visa nepamanīju. To nevar ieraudzīt no pirmā acu uzmetiena, tas ir, gluži kā dažkārt mēdz būt ar patiesi skaistu sievieti — viņas daiļumu sākat pamanīt tikai tad, kad esat viņu labi iepazinis. Šis likums attiecas uz Niagaras ūdenskritumu, uz majestātiskiem kalniem un — jo sevišķi — uz mošejām.
Omāra mošejā ievērojamākā vieta ir milzu akmens tās rotondas centrā. Izrādās, ka tas ir akmens, uz kura Ābrahams teju, teju grasījās upurēt savu dēlu Izāku; tas nu vismaz ir autentisks fakts — katrā ziņā uz to var paļauties daudz drošāk nekā uz lielo vairumu pārējo leģendu. Uz šā paša klintsbluķa stāvēja eņģelis, draudēdams iznīcināt Jeruzalemi, bet Dāvids aizlūdza par pilsētu. Muhameds gaužām labi pazina šo akmeni. No tā viņš pacēlās debesīs. Akmens lūkoja viņam sekot un būtu varbūt to arī izdarījis, ja laimīgā kārtā tobrīd tur gluži nejauši nebūtu pagadījies eņģelis Gabriēls, kas to satvēra un noturēja. Daudz nebūs to, kam tāds grābiens kā eņģelim Gabriēlam — viņa pārdabisko pirkstu iespiedumi divu collu dziļumā uz akmens redzami vēl tagad.