Šis klintsakmens, lai arī milzīgs, tomēr turas gaisā. Tas nekur nav piestiprināts. Tā apgalvo gids. Brīnumaini. Tajā vietā, kur stāvējis Muhameds, cietajā akmenī palikuši viņa kāju iespiedumi. Es spriežu, ka viņš būs valkājis sešdesmitā lieluma apavus. Taču par to, ka akmens turas gaisā, es ierunājos, raugi, kādēļ: zem tā uz grīdas ir plātne, kas nosedzot bedri, un šī bedre visiem musulmaņiem šķiet ārkārtīgi nozīmīga, jo no tās ved ceļš uz mūžīgo pazušanu, un caur šo bedri jāiziet ikvienai dvēselei, pirms tā nokļūst debesīs. Pie ieejas stāv Muhameds un aiz matiem izceļ dvēseli laukā. Musulmaņi skuj matus, tomēr katrā ziņā atstāj vienu šķipsnu, lai pravietim būtu, aiz kā satvert. Mūsu gids paskaidroja — ikviens musulmanis saprot, ka būs nolemts mūžīgai sodībai, ja kaut kāda iemesla dēļ pazaudētu šo šķipsniņu un nomirtu, iekams tā no jauna atauguši. Es gan domāju, ka visiem, kurus man gadījies sastapt, vajadzētu palikt mūžīgajās mocībās, vienalga, kāda tiem frizūra.
Jau vairākus gadsimtus šinī alā, kur atrodas liktenīgā bedre, nedrīkst ienākt neviena sieviete. Proti, reiz viena šā dzimuma pārstāve notverta tieši tai brīdī, kad izpļāpājusi tiem, kas cieš mokas apakšzemes reģionos, visu, ko vien zinājusi par virszemes dzīvi. Tā bijusi tik traka tenkotāja, ka neko vairs nav bijis iespējams paturēt slepenībā: kas vien zemes virsū runāts vai darīts, tur lejā visiem jau bijis zināms, pirms vēl saule paguvusi norietēt. Bijis pēdējais mirklis apturēt šās sievas telegrāfu, un tas arī izdarīts. Viņas elpa aizrāvusies to pašu mirkli.
Lielās mošejas iekšiene ir ļoti glīta — ar daudzkrāsaina marmora sienām, vitrāžas logiem, sarežģītā mozaīkā izliktiem uzrakstiem. Turkiem, tāpat kā katoļiem, ir par svētām turētas relikvijas. Gids mums parādīja bruņas, kas piederējušas Muhameda dižajam znotam un sekotājam, kā arī Muhameda tēvabrāļa zobenu. Augstais dzelzs režģis, kas apjož lielo akmeni, vienā vietā izrotāts ar neskaitāmām skrandām, kas pie tā piesietas. To uzdevums ir atgādināt Muhamedam, lai viņš neaizmirst savus pielūdzējus, kas tās piesējuši. Pēc viņu domām, tas ir gandrīz tikpat drošs paņēmiens kā apsiet diegu ap pirkstu, lai kaut ko atcerētos.
Blakus mošejai ir neliels templis, kas iezīmē vietu, kur Dāvids un Goliāts sēdējuši, kad sprieduši tiesu.'
Visapkārt Omāra mošejai redzamas sadauzītu kolonnu paliekas, interesanti darināti upuru altāri un skaistiem grebumiem rotātas marmora lauskas — nenovērtējamas atliekas no Zālamana tempļa. Tas viss bijis zemes un biezas sārņu kārtas aprakts Moria kalnā, un musulmaņi vienmēr centušies atradumu jo rūpīgi saglabāt. Tajās Zālamana tempļa senās sienas drupās, ko jūdi dēvē par Raudu mūri un kur ebreji ik piektdienu pulcējas, lai skūpstītu svētos akmeņus un apraudātu Cionas zudušo slavu, ikviens skaidri var redzēt neapstrīdamu Zālamana tempļa daļu, kas sastāv no trim vai četriem akmeņiem, kuri atrodas cits uz cita; katrs no tiem ir apmēram divreiz garāks par septiņu oktāvu klavierēm un tik biezs, cik šādas klavieres augstas. Taču, kā jau pirmāk minēju, pagājuši tikai pāris gadu, kopš atcelts aizliegums kristīgajiem suņiem ieiet Omāra mošejā un apskatīt vērtīgo marmoru, kas savā laikā rotāja tempļa iekšieni. Zīmējumi, ar kuriem izrakstīti šie marmora fragmenti, ir ļoti savdabīgi, turklāt interesi vēl jo vairāk sakāpina burvība, ka tas mums viss ir jauns, līdz šim neredzēts. Šeit tādus fragmentus redz ik uz soļa, īpaši el Askas mošejā, kur tie iebūvēti sienās, lai labāk saglabātos. Aiz vecuma apsūbējušie un nomelnējušie akmeņi vairs tikai neskaidri ļauj iztēloties to greznību un krāšņumu, par kuru, kā mums mācīts, lieliskāka nekad nav bijis pasaulē; tie uzbur atmiņā ainas, ko mēs visi esam pārdzīvojuši iztēlē: ar garšvielām un dārgumiem apkrautus kamieļus, daiļas verdzenes Zālamana harēmam, garu garo izgreznotu zirgu un kareivju kavalkādi un
Sābas ķēniņieni — visburvīgāko šajā Austrumu greznības vīzijā. Sie elegantie fragmenti vieglprātīgam grēciniekam šķiet nesalīdzināmi pievilcīgāki par Raudu mūra drūmajiem akmeņiem, kurus jūdi nemitējas skūpstīt.
Tālāk ielejā zem olīvu un apelsīnu kokiem, kas zied lielās mošejas pagalmā, ir milzums kolonnu, senā tempļa paliekas; reiz tās balstīja templi. Tur ir arī arkas, ko bargais pravietojums, ka «akmens uz akmeņa netiks atstāts», nav skāris. Mēs bijām patīkami pārsteigti, jo nekad netikām cerējuši ieraudzīt paliekas no īstenā Zālamana tempļa, turklāt mūsu prieku neapēno aizdomas, ka tas atkal varētu būt šarlatānisks mūku izgudrojums.
Mēs esam redzējumu pārsātināti. Izņemot Svētā kapa baznīcu, mūs nekas vairs nespēj valdzināt. Tur esam bijuši katru dienu un neesam apnikuši to skatīt, bet viss pārējais mums ir apnicis. Redzējumu ir pārāk daudz. Tie ņudz un ņirb visapkārt uz katra soļa; Jeruzalemē un tās apkārtnē, šķiet, nav nevienas pēdas zemes, uz kuras nebūtu norisinājies kaut kas vēsturiski nozīmīgs. Jūtamies bezgala atviegloti, ja izdodas nozagt desmit jardu ceļa gabaliņu bez gida, kurš, muti neaizvērdams, stāsta par katru akmeni, uz kura jūs liekat kāju, vilkdams jūs līdzi gadsimtu aiz gadsimta līdz pat brīdim, kad minētais akmens kļuvis slavens.
Liekas gandrīz neticami: reiz es pats sevi pieķēru, ka, atspiedies pret sadrupušu mūri, es gluži vienaldzīgi noraudzījos lejup uz Betezdas kristāmo dīķi. Nekad pirms tam nebiju spējis iedomāties, ka šādas lietas var būt sablīvētas tik cieši kopā. līdz ar to stipri samazinot interesi par tām. Bet, runājot pavisam atklāti, teikšu, ka vairākas dienas mēs skatījāmies un klausījāmies tīrā pienākuma pēc, nevis cēlāku jūtu mudināti. Un pārlieku bieži gadījās, ka priecājāmies, kad varējām atgriezties mājās un vairs netikām mocīti ar slavenu vietu apskati.
Mūsu svētceļnieki cenšas pārāk daudz sablīvēt vienā dienā. Ar ievērojamām vietām var pārēsties gluži tāpat kā ar saldumiem. Kopš šorīt piecēlāmies no brokastīm, esam saskatījušies tik daudz, ka mums pietiktu veselam gadam, ko pārdomāt un atcerēties, ja būtu to visu aplūkojuši mierīgi, saprātīgi un nesteidzoties. Apmeklējām Ezekijas dīķi, kurā mazgājās Ūrija sieva, kad Dāvids viņu ieraudzīja un iemīlējās.